Atšķirības starp "Bermontiāde" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎)
m
 
(31 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Bermontiade_Riga.jpg‎|right|thumb|300px|]]
 
[[Attēls:Bermontiade_Riga.jpg‎|right|thumb|300px|]]
−
'''Bermontiāde''' - t.s. [[Rietumu brīvprātīgo armija|Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas]] un [[Latvijas armija]]s<ref>Oktobra sākumā Latvijas armijā bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.([[Latvijas Valsts vēstures arhīvs]] -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.) Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.(Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris) Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret ''Rietumu armiju'' piedalījās 50 000 Latvijas karavīru. - Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.</ref> militārs konflikts laikā no 1919. gada oktobra līdz decembrim, viens no asiņainākajiem [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] posmiem.
+
'''Bermontiāde''' (kr. ''бермондтовщина'') - t.s. [[Rietumu brīvprātīgo armija|Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas]] un [[Latvijas armija]]s<ref>Oktobra sākumā Latvijas armijā bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.([[Latvijas Valsts vēstures arhīvs]] -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.) Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.(Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris) Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret ''Rietumu armiju'' piedalījās 50 000 Latvijas karavīru. - Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.</ref> militārs konflikts laikā no 1919. gada oktobra līdz decembrim, viens no asiņainākajiem [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] posmiem.
  
−
1919. gada 25. augustā vācu [[Vācijas armijas VI rezerves korpuss|6. korpusa]] un Bermonta armijas karavīri ar fon der Golca ziņu Jelgavā uzsāka dumpi: norāva visur Latvijas karogu, to vietā pacēla Vācijas impērijas karogus, atbruņoja Jelgavas komandantūras darbiniekus, izlaupīja kredītiestādes un sarīkoja lāpu gājienu, izvirzot [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Pagaidu valdībai]] ultimatīvas prasības. Nākamajā dienā vācu un krievu spēki sāka atbruņot citas komandantūras Kurzemē, pašsarīkotās kara tiesās un bez tām nošaut visus, par kuriem radās aizdomas par sadarbību ar lieliniekiem. Šajā laikā, 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. [[Bermonts Pāvels|P.Bermonts]] uz šī pamata pieprasīja [[Latvijas Pagaidu valdība]]i izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. ''Blitzschlag'')<ref>Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.</ref> 4. oktobrī P.Bermonts informēja ģen. A.Deņikinu par saviem nodomiem nevis doties uz Daugavpili, bet pirms tam ieņemt Rīgu un tad doties tālāk Daugavpils-Veļikije Luku-Neveļas-Novosokoļņiku virzienā.<ref>Deņikins šo plānu noraidīja, bet N.Judeničs 09.10.1919. izslēdza Bermontu no savas armijas un pasludināja par nodevēju.</ref> Pēc neveiksmīgām sarunām ar [[Latvijas pašpārvaldes komiteja|Latvijas pašpārvaldes komiteju]], 6. oktobrī pēc Bermonta rīkojuma nodibināja pārvaldības padomi, reālo varu armijas kontrolētajā teritorijā atstājot viņa ieceltajā okupēto apgabalu kara gubernatora rokās. Šajā pašā dienā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību nodrošināt armijas vienību netraucētu virzīšanos uz lielinieku fronti. Nesagaidot atbildi, P.Bermonts parakstīja pavēli par kaujas operāciju sākšanu Rīgas virzienā.
+
1919. gada naktī no 25. uz 26. augustu Bermonta armijas [[Vācu leģions|vācu karavīri]] Jelgavā devās protesta demonstrācijā, protestējot pret [[Latvijas Pagaidu valdība]]s attieksmi (atsacīšanos ievērot līgumu ar Vāciju par pavalstniecības piešķiršanu vācu brīvprātīgajiem Latvijas dienestā): rāva no ēkām Latvijas karogus, atbruņoja Jelgavas komandantūras darbiniekus un garnizonu. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. [[Bermonts Pāvels|P.Bermonts]] uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar [[Līvena vienība|firsta Līvena korpusu]], vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja.
  
−
''Rietumu armijas'' virzīšanās uz Rīgu sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Tai pretī stāvēja Latvijas armijas [[Dienvidu fronte]]s spēki (kom. pulkv. J.Zemitāns), kas aizņēma aptuveni 30 km garu joslu no Vecdubultiem līdz Ķekavai. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.</ref> Latvijas armijas daļas bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. ''[[Vācu leģions]]'' caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās ''dzelzdivizija''. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> Torņakalnu bermontieši ieņēma tikai 9. oktobrī. Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis [[Zemitāns Jorģis|J. Zemitāns]] deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un pēc Latvijas armijas virspavēlnieka O. Sīmansona pavēles nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref><ref>[http://www.gramata21.lv/old-data/users/zommers_fridrihs/p2.html No Fridriha Zommera Vasarieša atmiņām]</ref> Kad ''Rietumu armijas'' daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki: no Daugavas grīvas līdz Doles salai bija izvietojusies [[Latgales divīzija]], no Doles salas līdz Jaunjelgavai - [[6. Rīgas kājnieku pulks]], [[5. Cēsu kājnieku pulks]] un [[4. Valmieras kājnieku pulks]]. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī 2 [[Igaunijas armijas bruņuvilcieni]]. 10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Bermonta uzbrukums izsauca sabiedrībā tādu sašutumu, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja visus sociālos slāņus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un [[šķira|šķiriskās]] piederības, ap Pagaidu valdību. Radās arī necerēti plaša rezonanse pasaulē: 10. oktobrī Sabiedrotie uzsāka Vācijas piekrastes blokādi, uz Latviju nosūtīja 22 lielgabalus (30 000 lādiņus), 124 ložmetējus, 18 600 šauteņu (10 000 000 šauteņu patronas), karavīru amunīciju, apavus un pārtiku. Šajā laikā ''Rietumu brīvprātīgo armija'' izvērsa fronti arī rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu.
+
Latviešu presē sākās pret Bermonta armijas klātbūtni vērstu rakstu kampaņa, Latvijas armija sāka koncentrēt karadarbībā Latgalē neaiznemtās daļas Jelgavas pievārtē. Sākās Bermontam pakļauto spēku un Latvijas varas iestāžu pretstāve: Latvijas armijas daļas veica sporādiskus uzbrukumus un apšaudīja bermontiešu posteņus un patruļas, savukārt bermontieši sāka atbruņot Latvijas republikaskomandantūras Kurzemē un Zemgalē, pašsarīkotās kara tiesās un bez tām nošaut turētos aizdomās par sadarbību ar lieliniekiem u.tml. 24. septembrī Bermonta vienības izvērsās frontes līnijā. Ar vācu štāba virsnieku palīdzību sāka izstrādāt pēkšņa uzbrukuma plānu virzībai uz Petrogradu, pa ceļam sagraujot Latvijas bruņotos spēkus un pārņemot varu pār Latvijas teritoriju – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. ''Blitzschlag'')<ref>Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.</ref> 4. oktobrī P.Bermonts informēja ģen. A.Deņikinu par saviem nodomiem nevis doties uz Daugavpili, bet pirms tam ieņemt Rīgu un tad doties tālāk Daugavpils-Veļikije Luku-Neveļas-Novosokoļņiku virzienā.<ref>Deņikins šo plānu noraidīja, bet N.Judeničs 09.10.1919. izslēdza Bermontu no savas armijas un pasludināja par nodevēju.</ref> Pēc neveiksmīgām sarunām ar [[Latvijas pašpārvaldes komiteja|Latvijas pašpārvaldes komiteju]], 6. oktobrī pēc Bermonta rīkojuma nodibināja [[Rietumkrievijas kara politiskā padome|Pārvaldības padomi]] (''Военно-политический совет Западной России''), reālo varu armijas kontrolētajā teritorijā atstājot viņa ieceltajā okupēto apgabalu kara gubernatora rokās. Šajā pašā dienā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību nodrošināt armijas vienību netraucētu virzīšanos uz lielinieku fronti. Nesagaidot atbildi, P.Bermonts parakstīja pavēli par kaujas operāciju sākšanu Rīgas virzienā.
  
−
15. oktobrī 8 [[Antante|sabiedroto]] karakuģi (4 britu un 4 franču) sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī ''bermontiešu'' pozīciju aizmuguri. Pēc virspavēlnieka operatīvās daļas priekšnieka [[Ozols Voldemārs|V.Ozola]] izstrādātā plāna, 13. pktobrī Latvijas jūras spēku daļas desantēja [[9. Rēzeknes kājnieku pulks|9. Rēzeknes kājnieku pulku]] upes kreisajā krastā [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietokšņa]] apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis), [[Daugavgrīvas ieņemšana|ieņemot Daugavgrīvu]]. Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.</ref> 16. oktobrī Daugavas kreisajā krastā jau pārcēlās visa Latgales divīzija, par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi J.Balodi (par Dienvidu frontes pavēlnieku un Vidzemes divīzijas komandieri atstādinātā Zemitāna vietā iecēla pulkv. M.Peniķi). Cīņas notika arī ārpus Rīgas: 16.09. sākās [[Jaunjelgavas kauja]], asas cīņas notika Rietumkurzemē, kur 22. oktobrī bermontieši ieņēma Saldu, 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā, kur līdz 14. novembrī notika smagas kaujas par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' uzbrukumu, kas pilsētu tā arī nespēja ieņemt. Pagaidu valdība izsludināja 1884.-1900. gados dzimušo vīriešu mobilizāciju armijā, Rīgā noteica komandanta stundu un caurlaižu režīmu, aizliedza alkohola tirdzniecību. "Marodierus un panikas cēlājus" bija pavēlēts nošaut uz vietas bez tiesas sprieduma. Sākās masveida provāciski noskaņoto iedzīvotāju aresti, savukārt tos vietējos iedzīvotājus, kas bija iestājušies Bermonta dienestā vai sadarbojās ar to, pasludināja par valsts nodevējiem (šajā statusā nonāca ~170 cilvēki, kuru īpašumus sekvestrēja).
+
''Rietumu armijas'' virzīšanās uz Rīgu sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Tai pretī stāvēja Latvijas armijas Dienvidu frontes spēki (kom. pulkv. J.Zemitāns), kas aizņēma aptuveni 30 km garu joslu no Vecdubultiem līdz Ķekavai. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.</ref> Latvijas armijas daļas bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. ''[[Vācu leģions]]'' caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās ''dzelzdivizija''. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> Torņakalnu bermontieši ieņēma tikai 9. oktobrī.  
  
−
3. novembrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums Dienvidu frontē (kur tās rīcībā bija 47 lielgabali, 114 ložmetēji). Uzbrukumu atbalstīja Sabiedroto karakuģi ar savu artilēriju. Latgales divīzija, virzoties no Bolderājas puses, ieņēma Bilderliņu (mūsd. Bulduru) tiltu un Piņķu muižu, bet 4.11. - Anniņmuižu un Zolitūdes muižu. Vidzemes divīzija sāka uzbrukumu visā frontē gar Daugavu līdz Jaunjelgavai. Rīgā Latvijas armijas pretuzbrukums sākās 9.11. Nākamajā rītā 6. kājnieku pulks ieņēma Zasulauku, bet 7. pulks - Torņakalnu. 11. novembrī Pārdaugava bija pilnībā atbrīvota un ''Rietumu armija'' atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka. 15.-16.11. notika [[Slokas un Kalnciema kaujas]]. 17. novembrī 5. Cēsu kājnieku pulks ieņēma Garozas dzelzceļa staciju, bet 4. Valmieras kājnieku pulks - Bausku. Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, t.s. [[Nisela komisija]], lai vienotos par ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' daļu evakuāciju. ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' oficiāli pārgāja [[Veimāras republika]]s pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks ģenerālleitnants M.Eberharts lūdza Latvijas armiju pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiograma palika bez atbildes.<ref>Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.</ref> 20. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā frontes līnijā, izdzenot ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' daļas no Jelgavas (skat. [[Jelgavas atbrīvošana]]), bet nākamajā dienā - no Tukuma. 21. novembrī Liepājas garnizons padzina bermontiešus no Grobiņas un Aizputes. 22.11. tika atbrīvots Tukums. 25. novembrī Latvija pieteica karu pašai Vācijai<ref>Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.</ref>, kuras karaspēks nu skaitījās bermontieši. Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. Nīsela komisija 30. novembrī uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"<ref>LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.</ref>, taču Pagaidu valdība komisijas aicinājumu ignorēja. 24.11. bermontiešus padzina no Saldus un Priekules, bet 28.11. [[cīņas Lejaskurzemē]] beidzās. Decembra sākumā pēdējās ''Rietumu armijas'' (armijā kopā bija aptuveni vairs tikai 2000 vīru) daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.<ref>LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.</ref> Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos ''Rietumu armija'' šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.<ref>LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.</ref> Latvijas armija kā trofejas ieguva 24 lielgabalus, 175 ložmetējus, 10 lidmašīnas, lielu daudzumu munīcijas u.c. karamateriālus. Bermontieši atkāpjoties postīja un laupīja, cik spēja - dažos Kurzemes un Zemgales apvidos tika izlaupītas pilnīgi visas mājas un muižas, kā arī lielākā daļa baznīcu. Nodarītā zaudējuma apmēri tika lēsti uz 293 000 000 Latvijas rubļu apmērā pēc tā laika kursa.<ref>Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 82. lpp.</ref>
+
Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Cēsīm. "Valdības Vēstnesis" 12. oktobra numurā, kas tika drukāts jau Cēsīs, tika publicēts valdības paziņojums: "Ienaidnieka lielā pārspēka dēļ mūsu varonīgajai armijai nebija iespējams noturēt savas pozīcijas uz Daugavas kreisā krasta, caur ko Rīga nonāk zem tiešas ienaidnieka uguns. Tādēļ valdība atzina par nepieciešamu pagaidām pārcelt valdības iestādes no Rīgas uz Cēsīm." Šajā laikraksta numurāpublicētas arī Cēsīs izvietoto valdības iestāžu adreses. Longīna Ausēja zēnu reālskolā (Raunas iela 2) bija Ministru prezidents, Valsts
 +
kanceleja un Ārlietu ministrija. Bijušajā Miertiesas sapulces namā (Raunas iela 14) izvietojās Tirdzniecības un rūpniecības ministrija, bet Cēsu dzelzceļa stacijā – Satiksmes un darba ministrija. Tirgus laukumā, pie Sv. Jāņa baznīcas (Lielā Katrīnas iela 2), bijušās Tērbatas bankas nodaļas telpās, kur izvietojās arī Valsts krājkase, atradās Finanšu ministrija. Zemkopības ministrija izmitinājās fon Fēgezaku namā (Palasta iela 11). No tās netālu esošajā Pečonkina namā (Reiera, tagad Bērzaines, iela 6) pagaidu mājvietu bija atradusi Valsts kontrole. Savukārt Apgādības ministrija bija izmitināta Bergmaņa aptiekas preču tirgotavas telpās (Rīgas iela 32).
 +
 
 +
Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis [[Zemitāns Jorģis|J. Zemitāns]] deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas atstāja Pārdaugavu, taču tālāk atkāpties atteicās un pēc Latvijas armijas virspavēlnieka O. Sīmansona pavēles nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref><ref>[http://www.gramata21.lv/old-data/users/zommers_fridrihs/p2.html No Fridriha Zommera Vasarieša atmiņām]</ref> Kad ''Rietumu armijas'' daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki: no Daugavas grīvas līdz Doles salai bija izvietojusies [[Latgales divīzija]], no Doles salas līdz Jaunjelgavai - [[6. Rīgas kājnieku pulks]], [[5. Cēsu kājnieku pulks]] un [[4. Valmieras kājnieku pulks]]. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī 2 [[Igaunijas armijas bruņuvilcieni]]. 10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Bermonta uzbrukums izsauca sabiedrībā tādu sašutumu, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja visus sociālos slāņus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un [[šķira|šķiriskās]] piederības, ap Pagaidu valdību. Radās arī necerēti plaša rezonanse pasaulē: 10. oktobrī Sabiedrotie uzsāka Vācijas piekrastes blokādi, uz Latviju nosūtīja 22 lielgabalus (30 000 lādiņus), 124 ložmetējus, 18 600 šauteņu (10 000 000 šauteņu patronas), karavīru amunīciju, apavus un pārtiku, Judeniča [[Ziemeļrietumu armija]] atsūtīja divas smago lielgabalu baterijas.
 +
 
 +
Šajā laikā ''Rietumu brīvprātīgo armija'' izvērsa fronti arī rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu. Pats Bermonts atmiņās apgalvo, ka viegli varējis ieņemt visu Rīgu un virzīties tālāk, taču pēc savas iniciatīvas apturējis karaspēka virzīšanos pie Daugavas līnijas, uzsākot sarunas un mēģinot panākt mierizlīgumu.
 +
 
 +
15. oktobrī 8 [[Antante|sabiedroto]] karakuģi (4 britu un 4 franču) sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī ''bermontiešu'' pozīciju aizmugures apšaudi ar kuģu artilēriju. Pēc virspavēlnieka operatīvās daļas priekšnieka [[Ozols Voldemārs|V.Ozola]] izstrādātā plāna, 13. pktobrī Latvijas jūras spēku daļas desantēja [[9. Rēzeknes kājnieku pulks|9. Rēzeknes kājnieku pulku]] upes kreisajā krastā [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietokšņa]] apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis), [[Daugavgrīvas ieņemšana|ieņemot Daugavgrīvu]]. Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.</ref> 16. oktobrī Daugavas kreisajā krastā jau pārcēlās visa Latgales divīzija, par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi J.Balodi (par Dienvidu frontes pavēlnieku un Vidzemes divīzijas komandieri atstādinātā Zemitāna vietā iecēla pulkv. M.Peniķi). Cīņas notika arī ārpus Rīgas: 16.09. sākās Jaunjelgavas kauja, asas cīņas notika Rietumkurzemē, kur 22. oktobrī bermontieši ieņēma Saldu, 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā, kur līdz 14. novembrī notika smagas kaujas par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' uzbrukumu, kas pilsētu tā arī nespēja ieņemt. Pagaidu valdība izsludināja 1884.-1900. gados dzimušo vīriešu mobilizāciju armijā, Rīgā noteica komandanta stundu un caurlaižu režīmu, aizliedza alkohola tirdzniecību. "Marodierus un panikas cēlājus" bija pavēlēts nošaut uz vietas bez tiesas sprieduma. Sākās masveida provāciski noskaņoto iedzīvotāju aresti, savukārt tos vietējos iedzīvotājus, kas bija iestājušies Bermonta dienestā vai sadarbojās ar to, pasludināja par valsts nodevējiem (šajā statusā nonāca ~170 cilvēki, kuru īpašumus sekvestrēja).
 +
 
 +
3. novembrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums Dienvidu frontē (kur tās rīcībā bija 47 lielgabali, 114 ložmetēji). Uzbrukumu atbalstīja Sabiedroto karakuģi ar savu artilēriju. Latgales divīzija, virzoties no Bolderājas puses, ieņēma Bilderliņu (mūsd. Bulduru) tiltu un Piņķu muižu, bet 4.11. - Anniņmuižu un Zolitūdes muižu. Vidzemes divīzija sāka uzbrukumu visā frontē gar Daugavu līdz Jaunjelgavai. Rīgā Latvijas armijas pretuzbrukums sākās 9.11. Nākamajā rītā 6. kājnieku pulks ieņēma Zasulauku, bet 7. pulks - Torņakalnu. 11. novembrī Pārdaugava bija pilnībā atbrīvota un ''Rietumu armija'' atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka. 15.-16.11. notika Slokas un Kalnciema kaujas. 17. novembrī 5. Cēsu kājnieku pulks ieņēma Garozas dzelzceļa staciju, bet 4. Valmieras kājnieku pulks - Bausku. Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, t.s. [[Nisela komisija]], lai vienotos par ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' daļu evakuāciju. ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' oficiāli pārgāja [[Veimāras republika]]s pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks ģenerālleitnants M.Eberharts lūdza Latvijas armiju pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiograma palika bez atbildes.<ref>Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.</ref> 20. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā frontes līnijā, izdzenot ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' daļas no Jelgavas (skat. [[Jelgavas atbrīvošana]]), bet nākamajā dienā - no Tukuma. 21. novembrī Liepājas garnizons padzina bermontiešus no Grobiņas un Aizputes. 22.11. tika atbrīvots Tukums. Tā kā pēc bermontiešu sakāves pie Rīgas tika deklarēta Bermonta karaspēka pāreja Vācijas pakļautībā, Latvijas valdība 25. novembrī paziņoja, ka tā pārtrauc diplomātiskās attiecības ar Vāciju un konstatē karastāvokli starp abām valstīm.<ref>Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.</ref> Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. Nīsela komisija 30. novembrī uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"<ref>LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.</ref>, taču Pagaidu valdība komisijas aicinājumu ignorēja. 24.11. bermontiešus padzina no Saldus un Priekules, bet 28.11. [[cīņas Lejaskurzemē]] beidzās. Decembra sākumā pēdējās ''Rietumu armijas'' (armijā kopā bija aptuveni vairs tikai 2000 vīru) daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.<ref>LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.</ref> Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos ''Rietumu armija'' šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.<ref>LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.</ref> Latvijas armija kā trofejas ieguva 24 lielgabalus, 175 ložmetējus, 10 lidmašīnas, lielu daudzumu munīcijas u.c. karamateriālus. Bermontieši atkāpjoties postīja un laupīja, cik spēja - dažos Kurzemes un Zemgales apvidos tika izlaupītas pilnīgi visas mājas un muižas, kā arī lielākā daļa baznīcu. Nodarītā zaudējuma apmēri tika lēsti uz 293 000 000 Latvijas rubļu apmērā pēc tā laika kursa.<ref>Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 82. lpp.</ref>
  
 
==Atsauces==
 
==Atsauces==
20. rindiņa: 29. rindiņa:
 
Attēls:Vilciens_Riga_1919_oktobris.jpg|Latvijas armijas karavīri pie vilciena, Rīgā
 
Attēls:Vilciens_Riga_1919_oktobris.jpg|Latvijas armijas karavīri pie vilciena, Rīgā
 
Attēls:Lacplesis_Bermontiade.jpg|Bruņotais auto "Lāčplēsis" Rīgā
 
Attēls:Lacplesis_Bermontiade.jpg|Bruņotais auto "Lāčplēsis" Rīgā
 +
Attēls:Lidotaji_1919.JPG|lidotāji Krustabaznīcas lidlaukā
 +
Attēls:Brunuvilciens_Nr1_Bermontiade.jpg|bruņuvilciens
 
Attēls:Pec_bermontiades.jpg|Postījumi Daugavmalā Rīgā pēc bermontiādes
 
Attēls:Pec_bermontiades.jpg|Postījumi Daugavmalā Rīgā pēc bermontiādes
 
Attēls:Riga_Bridge_1919.jpg|Karadarbības laikā sapostītais Daugavas tilta rajons, Pārdaugava
 
Attēls:Riga_Bridge_1919.jpg|Karadarbības laikā sapostītais Daugavas tilta rajons, Pārdaugava
 +
Attēls:Baltische_Landeswehr_1919.jpg|Latvijas karavīri Torņkalnā, 11.11.1919.
 
</gallery></center>
 
</gallery></center>
  
−
Skat. arī: [[Biržu kauja]], [[Viesītes kauja]]
+
Skat. arī: [[Biržu kauja]]
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
31. rindiņa: 43. rindiņa:
 
* Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš: 1918. - 1920. Cīņas ar Bermontu. 1. sējums - Jura Apgāds: Rīga, 2005. - 144 lpp. ISBN 998467701X (A.Gulbis: Rīga, 1921.)
 
* Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš: 1918. - 1920. Cīņas ar Bermontu. 1. sējums - Jura Apgāds: Rīga, 2005. - 144 lpp. ISBN 998467701X (A.Gulbis: Rīga, 1921.)
 
* Knopse V. Bermontiāde laikabiedru skatījumā. // Mājas konsultants. 2008 Nr.11. (46)
 
* Knopse V. Bermontiāde laikabiedru skatījumā. // Mājas konsultants. 2008 Nr.11. (46)
 +
* Trinko. Bermonta satriekšana lietuvju kara vēsturnieka skatījumā. // Militārais apskats. 1934., Nr.8., 1381.-1384. lpp.
 +
* Berķis K. Kā pirms 15 gadiem noritēja mūsu lielās cīņas pret bermontiešiem. Militārais apskats. 1934. Nr.11., 1985.-2023. lpp.
 +
* Rozenšteins H. Stratēģiskais manevra veids Latvijas atbrīvošanas cīņās 1919. gadā. // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2025.-2028. lpp.
 +
* Krīpens A. Liepājas aizstāvēšana pirms 15 gadiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2052.-2062. lpp.
 +
* Inna Gīle. Medicīniskā aprūpe Latvijas armijā bermontiādes laikā, 1919. gada oktobris–decembris. // Latvijas arhīvi. 2012. Nr.3. 95.-121. lpp. ISSN 1407-2270
 +
* Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.
 +
* Jēkabsons Ē. Latvijas diplomātija Bermonta uzbrukuma laikā 1919. gadā. // Militārais apsakts. – 1994. Nr. 2. 73.–82. lpp.
 +
* Jēkabsons Ē. Lielbritānijas flotes vienības Rīgā kauju laikā ar Bermonta spēkiem 1919. gada 8.-27. oktobrī. // Tēvijas Sargs. 2016. Nr. 11, 28.-30. lpp.
 +
----
 +
* Lenz W. Die deutsche Politik gegenuber Bermont bis Anfang Oktober 1919 // Германия и Прибалтика. – Рига, 1988.
 +
----
 +
* Пелкаус Э. Бермонтиада // Латвия на грани эпох III. - Рига, 1988
 +
* Коноплин И.С. Бермондтовщина / Балтийский альманах. - 1923. - № 1, 2
 +
* Бережанский Н. П. Бермондт в Прибалтике в 1919 г. (из записок бывшего редактора) / Историк и современник. Париж, 1922. №1.
 +
* Берзиньш В. М. Провал похода прогерманских белогвардейских войск под командованием Бермондта-Авалова // Иностранная военная интервенция в Прибалтике. 1917-1920 гг. - Москва, 1988
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
44. rindiņa: 71. rindiņa:
 
----
 
----
 
* [http://lib.ru/HISTORY/FELSHTINSKY/Bermont-Avalov.txt_with-big-pictures.html Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания]
 
* [http://lib.ru/HISTORY/FELSHTINSKY/Bermont-Avalov.txt_with-big-pictures.html Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания]
 +
* [http://lr4.lsm.lv/lv/raksts/teorija-vsego/11-nojabrja-istoricheskiy-kontekst-pobedi.a44937/ 11 ноября: исторический контекст победы - интервю с историком Эриком Екабсоном]
  
 
[[Kategorija:Latvijas Neatkarības karš]]
 
[[Kategorija:Latvijas Neatkarības karš]]

Pašreizējā versija, 2021. gada 17. jūnijs, plkst. 16.48

Bermontiade Riga.jpg

Bermontiāde (kr. бермондтовщина) - t.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas un Latvijas armijas[1] militārs konflikts laikā no 1919. gada oktobra līdz decembrim, viens no asiņainākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem.

1919. gada naktī no 25. uz 26. augustu Bermonta armijas vācu karavīri Jelgavā devās protesta demonstrācijā, protestējot pret Latvijas Pagaidu valdības attieksmi (atsacīšanos ievērot līgumu ar Vāciju par pavalstniecības piešķiršanu vācu brīvprātīgajiem Latvijas dienestā): rāva no ēkām Latvijas karogus, atbruņoja Jelgavas komandantūras darbiniekus un garnizonu. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar firsta Līvena korpusu, vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam Rietumkrievijas brīvprātīgo armija formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja.

Latviešu presē sākās pret Bermonta armijas klātbūtni vērstu rakstu kampaņa, Latvijas armija sāka koncentrēt karadarbībā Latgalē neaiznemtās daļas Jelgavas pievārtē. Sākās Bermontam pakļauto spēku un Latvijas varas iestāžu pretstāve: Latvijas armijas daļas veica sporādiskus uzbrukumus un apšaudīja bermontiešu posteņus un patruļas, savukārt bermontieši sāka atbruņot Latvijas republikaskomandantūras Kurzemē un Zemgalē, pašsarīkotās kara tiesās un bez tām nošaut turētos aizdomās par sadarbību ar lieliniekiem u.tml. 24. septembrī Bermonta vienības izvērsās frontes līnijā. Ar vācu štāba virsnieku palīdzību sāka izstrādāt pēkšņa uzbrukuma plānu virzībai uz Petrogradu, pa ceļam sagraujot Latvijas bruņotos spēkus un pārņemot varu pār Latvijas teritoriju – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)[2] 4. oktobrī P.Bermonts informēja ģen. A.Deņikinu par saviem nodomiem nevis doties uz Daugavpili, bet pirms tam ieņemt Rīgu un tad doties tālāk Daugavpils-Veļikije Luku-Neveļas-Novosokoļņiku virzienā.[3] Pēc neveiksmīgām sarunām ar Latvijas pašpārvaldes komiteju, 6. oktobrī pēc Bermonta rīkojuma nodibināja Pārvaldības padomi (Военно-политический совет Западной России), reālo varu armijas kontrolētajā teritorijā atstājot viņa ieceltajā okupēto apgabalu kara gubernatora rokās. Šajā pašā dienā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību nodrošināt armijas vienību netraucētu virzīšanos uz lielinieku fronti. Nesagaidot atbildi, P.Bermonts parakstīja pavēli par kaujas operāciju sākšanu Rīgas virzienā.

Rietumu armijas virzīšanās uz Rīgu sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Tai pretī stāvēja Latvijas armijas Dienvidu frontes spēki (kom. pulkv. J.Zemitāns), kas aizņēma aptuveni 30 km garu joslu no Vecdubultiem līdz Ķekavai. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.[4] Latvijas armijas daļas bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. Vācu leģions caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās dzelzdivizija. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.[5] Torņakalnu bermontieši ieņēma tikai 9. oktobrī.

Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Cēsīm. "Valdības Vēstnesis" 12. oktobra numurā, kas tika drukāts jau Cēsīs, tika publicēts valdības paziņojums: "Ienaidnieka lielā pārspēka dēļ mūsu varonīgajai armijai nebija iespējams noturēt savas pozīcijas uz Daugavas kreisā krasta, caur ko Rīga nonāk zem tiešas ienaidnieka uguns. Tādēļ valdība atzina par nepieciešamu pagaidām pārcelt valdības iestādes no Rīgas uz Cēsīm." Šajā laikraksta numurāpublicētas arī Cēsīs izvietoto valdības iestāžu adreses. Longīna Ausēja zēnu reālskolā (Raunas iela 2) bija Ministru prezidents, Valsts kanceleja un Ārlietu ministrija. Bijušajā Miertiesas sapulces namā (Raunas iela 14) izvietojās Tirdzniecības un rūpniecības ministrija, bet Cēsu dzelzceļa stacijā – Satiksmes un darba ministrija. Tirgus laukumā, pie Sv. Jāņa baznīcas (Lielā Katrīnas iela 2), bijušās Tērbatas bankas nodaļas telpās, kur izvietojās arī Valsts krājkase, atradās Finanšu ministrija. Zemkopības ministrija izmitinājās fon Fēgezaku namā (Palasta iela 11). No tās netālu esošajā Pečonkina namā (Reiera, tagad Bērzaines, iela 6) pagaidu mājvietu bija atradusi Valsts kontrole. Savukārt Apgādības ministrija bija izmitināta Bergmaņa aptiekas preču tirgotavas telpās (Rīgas iela 32).

Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis J. Zemitāns deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz 1. Pasaules kara ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas atstāja Pārdaugavu, taču tālāk atkāpties atteicās un pēc Latvijas armijas virspavēlnieka O. Sīmansona pavēles nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.[6][7] Kad Rietumu armijas daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki: no Daugavas grīvas līdz Doles salai bija izvietojusies Latgales divīzija, no Doles salas līdz Jaunjelgavai - 6. Rīgas kājnieku pulks, 5. Cēsu kājnieku pulks un 4. Valmieras kājnieku pulks. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī 2 Igaunijas armijas bruņuvilcieni. 10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Bermonta uzbrukums izsauca sabiedrībā tādu sašutumu, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja visus sociālos slāņus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un šķiriskās piederības, ap Pagaidu valdību. Radās arī necerēti plaša rezonanse pasaulē: 10. oktobrī Sabiedrotie uzsāka Vācijas piekrastes blokādi, uz Latviju nosūtīja 22 lielgabalus (30 000 lādiņus), 124 ložmetējus, 18 600 šauteņu (10 000 000 šauteņu patronas), karavīru amunīciju, apavus un pārtiku, Judeniča Ziemeļrietumu armija atsūtīja divas smago lielgabalu baterijas.

Šajā laikā Rietumu brīvprātīgo armija izvērsa fronti arī rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu. Pats Bermonts atmiņās apgalvo, ka viegli varējis ieņemt visu Rīgu un virzīties tālāk, taču pēc savas iniciatīvas apturējis karaspēka virzīšanos pie Daugavas līnijas, uzsākot sarunas un mēģinot panākt mierizlīgumu.

15. oktobrī 8 sabiedroto karakuģi (4 britu un 4 franču) sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī bermontiešu pozīciju aizmugures apšaudi ar kuģu artilēriju. Pēc virspavēlnieka operatīvās daļas priekšnieka V.Ozola izstrādātā plāna, 13. pktobrī Latvijas jūras spēku daļas desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis), ieņemot Daugavgrīvu. Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.[8] 16. oktobrī Daugavas kreisajā krastā jau pārcēlās visa Latgales divīzija, par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi J.Balodi (par Dienvidu frontes pavēlnieku un Vidzemes divīzijas komandieri atstādinātā Zemitāna vietā iecēla pulkv. M.Peniķi). Cīņas notika arī ārpus Rīgas: 16.09. sākās Jaunjelgavas kauja, asas cīņas notika Rietumkurzemē, kur 22. oktobrī bermontieši ieņēma Saldu, 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā, kur līdz 14. novembrī notika smagas kaujas par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu, kas pilsētu tā arī nespēja ieņemt. Pagaidu valdība izsludināja 1884.-1900. gados dzimušo vīriešu mobilizāciju armijā, Rīgā noteica komandanta stundu un caurlaižu režīmu, aizliedza alkohola tirdzniecību. "Marodierus un panikas cēlājus" bija pavēlēts nošaut uz vietas bez tiesas sprieduma. Sākās masveida provāciski noskaņoto iedzīvotāju aresti, savukārt tos vietējos iedzīvotājus, kas bija iestājušies Bermonta dienestā vai sadarbojās ar to, pasludināja par valsts nodevējiem (šajā statusā nonāca ~170 cilvēki, kuru īpašumus sekvestrēja).

3. novembrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums Dienvidu frontē (kur tās rīcībā bija 47 lielgabali, 114 ložmetēji). Uzbrukumu atbalstīja Sabiedroto karakuģi ar savu artilēriju. Latgales divīzija, virzoties no Bolderājas puses, ieņēma Bilderliņu (mūsd. Bulduru) tiltu un Piņķu muižu, bet 4.11. - Anniņmuižu un Zolitūdes muižu. Vidzemes divīzija sāka uzbrukumu visā frontē gar Daugavu līdz Jaunjelgavai. Rīgā Latvijas armijas pretuzbrukums sākās 9.11. Nākamajā rītā 6. kājnieku pulks ieņēma Zasulauku, bet 7. pulks - Torņakalnu. 11. novembrī Pārdaugava bija pilnībā atbrīvota un Rietumu armija atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka. 15.-16.11. notika Slokas un Kalnciema kaujas. 17. novembrī 5. Cēsu kājnieku pulks ieņēma Garozas dzelzceļa staciju, bet 4. Valmieras kājnieku pulks - Bausku. Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, t.s. Nisela komisija, lai vienotos par Rietumu brīvprātīgo armijas daļu evakuāciju. Rietumkrievijas brīvprātīgo armija oficiāli pārgāja Veimāras republikas pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks ģenerālleitnants M.Eberharts lūdza Latvijas armiju pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiograma palika bez atbildes.[9] 20. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā frontes līnijā, izdzenot Rietumu brīvprātīgo armijas daļas no Jelgavas (skat. Jelgavas atbrīvošana), bet nākamajā dienā - no Tukuma. 21. novembrī Liepājas garnizons padzina bermontiešus no Grobiņas un Aizputes. 22.11. tika atbrīvots Tukums. Tā kā pēc bermontiešu sakāves pie Rīgas tika deklarēta Bermonta karaspēka pāreja Vācijas pakļautībā, Latvijas valdība 25. novembrī paziņoja, ka tā pārtrauc diplomātiskās attiecības ar Vāciju un konstatē karastāvokli starp abām valstīm.[10] Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. Nīsela komisija 30. novembrī uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"[11], taču Pagaidu valdība komisijas aicinājumu ignorēja. 24.11. bermontiešus padzina no Saldus un Priekules, bet 28.11. cīņas Lejaskurzemē beidzās. Decembra sākumā pēdējās Rietumu armijas (armijā kopā bija aptuveni vairs tikai 2000 vīru) daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[12] Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumu armija šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.[13] Latvijas armija kā trofejas ieguva 24 lielgabalus, 175 ložmetējus, 10 lidmašīnas, lielu daudzumu munīcijas u.c. karamateriālus. Bermontieši atkāpjoties postīja un laupīja, cik spēja - dažos Kurzemes un Zemgales apvidos tika izlaupītas pilnīgi visas mājas un muižas, kā arī lielākā daļa baznīcu. Nodarītā zaudējuma apmēri tika lēsti uz 293 000 000 Latvijas rubļu apmērā pēc tā laika kursa.[14]

Atsauces

  1. ↑ Oktobra sākumā Latvijas armijā bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.(Latvijas Valsts vēstures arhīvs -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.) Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.(Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris) Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret Rietumu armiju piedalījās 50 000 Latvijas karavīru. - Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.
  2. ↑ Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.
  3. ↑ Deņikins šo plānu noraidīja, bet N.Judeničs 09.10.1919. izslēdza Bermontu no savas armijas un pasludināja par nodevēju.
  4. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.
  5. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  6. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  7. ↑ No Fridriha Zommera Vasarieša atmiņām
  8. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.
  9. ↑ Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.
  10. ↑ Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.
  11. ↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.
  12. ↑ LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
  13. ↑ LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.
  14. ↑ Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 82. lpp.

  • Latvijas armijas kareivji ierakumos Rīgā, Daugavas krastā

  • Latvijas armijas karavīri Rīgā, Rātslaukumā

  • Latvijas armijas karavīri pie vilciena, Rīgā

  • Bruņotais auto "Lāčplēsis" Rīgā

  • lidotāji Krustabaznīcas lidlaukā

  • bruņuvilciens

  • Postījumi Daugavmalā Rīgā pēc bermontiādes

  • Karadarbības laikā sapostītais Daugavas tilta rajons, Pārdaugava

  • Latvijas karavīri Torņkalnā, 11.11.1919.

Skat. arī: Biržu kauja

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78.-83. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš: 1918. - 1920. Cīņas ar Bermontu. 1. sējums - Jura Apgāds: Rīga, 2005. - 144 lpp. ISBN 998467701X (A.Gulbis: Rīga, 1921.)
  • Knopse V. Bermontiāde laikabiedru skatījumā. // Mājas konsultants. 2008 Nr.11. (46)
  • Trinko. Bermonta satriekšana lietuvju kara vēsturnieka skatījumā. // Militārais apskats. 1934., Nr.8., 1381.-1384. lpp.
  • Berķis K. Kā pirms 15 gadiem noritēja mūsu lielās cīņas pret bermontiešiem. Militārais apskats. 1934. Nr.11., 1985.-2023. lpp.
  • Rozenšteins H. Stratēģiskais manevra veids Latvijas atbrīvošanas cīņās 1919. gadā. // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2025.-2028. lpp.
  • Krīpens A. Liepājas aizstāvēšana pirms 15 gadiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2052.-2062. lpp.
  • Inna Gīle. Medicīniskā aprūpe Latvijas armijā bermontiādes laikā, 1919. gada oktobris–decembris. // Latvijas arhīvi. 2012. Nr.3. 95.-121. lpp. ISSN 1407-2270
  • Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.
  • Jēkabsons Ē. Latvijas diplomātija Bermonta uzbrukuma laikā 1919. gadā. // Militārais apsakts. – 1994. Nr. 2. 73.–82. lpp.
  • Jēkabsons Ē. Lielbritānijas flotes vienības Rīgā kauju laikā ar Bermonta spēkiem 1919. gada 8.-27. oktobrī. // Tēvijas Sargs. 2016. Nr. 11, 28.-30. lpp.
  • Lenz W. Die deutsche Politik gegenuber Bermont bis Anfang Oktober 1919 // Германия и Прибалтика. – Рига, 1988.
  • Пелкаус Э. Бермонтиада // Латвия на грани эпох III. - Рига, 1988
  • Коноплин И.С. Бермондтовщина / Балтийский альманах. - 1923. - № 1, 2
  • Бережанский Н. П. Бермондт в Прибалтике в 1919 г. (из записок бывшего редактора) / Историк и современник. Париж, 1922. №1.
  • Берзиньш В. М. Провал похода прогерманских белогвардейских войск под командованием Бермондта-Авалова // Иностранная военная интервенция в Прибалтике. 1917-1920 гг. - Москва, 1988

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bermontiāde&oldid=72549"