Valmieras kājnieku pulks
Latvijas armijas 1. Valmieras kājnieku pulks (18.02.1919.-08.1919.) jeb 4. Valmieras kājnieku pulks (08.1919.-08.1940.) - sākotnēji Igaunijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes vienība, sākta formēt 1919. gada 28. februārī Tērbatā, Igaunijā, mobilizējot šajā apvidū esošos latviešu vīriešus karadienestam derīgā vecumā. 1919. gada jūlijā pulks iekļauts Latvijas armijā. Komandieri:
- pulkvedis-leitnants J.Jansons (18.02.1919.-01.11.1919.)
- pulkvedis-leitnants K.Bojārs (01.11.1919.-01.04.1920.)
- pulkvedis-leitnants A.Kalējs (01.04.1922.-08.11.1922.)
- pulkvedis R.Kļaviņš (08.11.1922.-06.1931.)
- pulkvedis Ž.Bahs (06.1931.-27.07.1934.)
- pulkvedis J.Skujiņš (27.07.1934.-06.1940.)
21. janvārī uz Igauniju atsūtītais kapitans J.Zemitāns Rēvelē (mūsd. Tallina) saņēma Igaunijas valdības atļauju no mobilizētajiem latviešu bēgļiem formēt 6 rotas. Tika izsludināta mobilizācija latviešu bēgļu vidū Igaunijā, vēlāk mobilizāciju izsludināja arī Igaunijas armijas ieņemtajos septiņos Rūjienas un Valkas apkaimes pagastos. Tika mobilizēti ~1500 vīri (t.sk. ~60 virsnieki). 18.02. tika sākta 1. Valmieras kājnieku pulka formēšana divu bataljonu sastāvā (1. bataljona kom. pulkvedis-leitnants J.Jansons, 2. bataljona kom. kapitans K.Bojārs), Igaunijas armijas taktiskā un apgādes pakļautībā. 23. martā no pulka tika atdalīta rezerves rota (kom. kapitans K.Berķis), ko pārformēja par Rezerves bataljonu (kuru vēlāk pārformēja par 2. Cēsu kājnieku pulku). 31. martā pulku iekļāva Igaunijas armijas pakļautībā izveidotajā Ziemeļlatvijas brigādē.
27. martā saformētais pulks (800 durkļi, 5 ložmetēji, 8 patšautenes) nosūtīts uz Igaunijas armijas un LSPR armijas Alūksnes fronti, Apes iecirkni. Uzbrūkot Apei, pēc 29.03. izcīnīja pirmās kaujas pie Māriņkalna, Rēzaku un Alsviķu muižām, taču panākumus neguva. Uz 2. aprīli pulks tika papildināts ar lauka artilērijas bateriju un ieročiem (nu jau 13 ložmetēji un 16 patšautenes). 07.04. atkāpās izejas pozīcijās Melnupes labajā krastā, kur 18.04.-26.05. aizstāvējās pret 4. latviešu strēlnieku pulka mēģinājumiem forsēt upi. Lieliniekiem atkāpjoties, pulks ieņēma Api (27.05.), Vecgulbeni (31.05.), Lubānu, līdz 5. jūnijā sasniedza Krustpili un Jēkabpili. Tam tika piekomandēts arī t.s. Jurko eskadrons. Pulka fronte stiepās no Kaldabruņas Daugavas labajā krastā līdz pat Balviem. Ļaudonā mobilizācijas kārtā tika saformēts 3. bataljons, inženieru rota. Pulka artilērijas baterija piedalījās Cēsu kaujās.
Pēc Cēsu kaujām iekļauts Latvijas armijas sastāvā, pārdēvēts (07.08.1919.) par 4. Valmieras kājnieku pulku un pārdislocēts Neatkarības kara Latgales frontes sektorā no Ļaudonas līdz Jēkabpilij (pulka štābs atradās Krustpils dzelzceļa stacijā). Vasaras nogalē pulks aizņēma fronti līnijā Līvāni-Atašiene-Barkava, esot pastāvīgā kaujas darbībā pret Sarkano armiju. Septembra beigās pulks tika pārdislocēts uz Rīgu, kur tā 3. bataljons 9. oktobrī - Bermontiādes laikā, - aizstāvēja Torņakalnu, sedzot citu armijas daļu atkāpšanos pāri Daugavai. Pulks ieņēma 70 km garu frontes iecirkni no Mazjumpravas muižas līdz Jaunjelgavai (pulka štābs atradās Tīnūžu muižā), neļaujot Rietumu brīvprātīgo armijas daļām forsēt Daugavu pretīm Doles salai un Ikšķilei, izcīnot Jaunjelgavas kauju un virkni lokālu sadursmju. Pārgājis uzbrukumā, 12.-28.11. pulks iesaistījās cīņās pie Iecavas, Salgales muižas, Emburgas, Gabaliņu mājām, atbrīvoja Bausku un sasniedza Lietuvas robežu. 1920. gada janvāra vidū pulku nosūtīja atpakaļ uz Latgales fronti, kur tas piedalījās cīņās pie Jaunlatgales (Abrenes) un Kārsavas rajonā. Februārī pulks ieņēma pozīcijas pie Zilupes, kur palika līdz pat Latvijas-KSFPR miera līguma noslēgšanai (04.10.1920.). 24. oktobrī pulks tika pārdislocēts uz Rīgu garnizona dienestam.
Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika apvienots ar Liepājas kājnieku pulku un iekļauts Sarkanās Armijas 24. teritoriālajā korpusā kā 186. strēlnieku pulks.
Literatūra par šo tēmu
- Valmieras kājnieku pulka vēsture, 1919-1929. - Rīga, 1929. - 465 lpp.
- Berķis K. Ziemeļlatvijas atbrīvošanas sākums pirms 15 gadiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.4., 595.-599. lpp.
- Berķis K. Kā ziemeļnieki pirms 15 gadiem devās cīņā par dzimteni. // Militārais apskats. 1934., Nr.5., 785.-794. lpp.
- Berķis K. Kaujas gājiens uz dienvidiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.7., 1173.-1183. lpp.
- Grīns A. Vecākais Latvijas kājnieku pulks. // Militārais apskats. 1934., Nr.2., 209.-215. lpp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 99., 240.-241. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
- Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
- Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
- Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
- Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
- Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
- Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
- Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
