Atšķirības starp "Kapitālisms" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kapitālisms''' (angl. ''capitalism'', vāc. ''Kapitalismus'', kr. ''капитализм'') - | + | '''Kapitālisms''' (angl. ''capitalism'', vāc. ''Kapitalismus'', kr. ''капитализм'') - [[Marksisms|marksisma]] retorikā pieņemts apzīmējums sabiedriskai iekārtai, industriālā tirgus ekonomikas sistēmai, kurā sociālo attiecību pamatā ir privātīpašuma [[Kapitāls|kapitāla]]<ref>Kapitāls ir ražošanas līdzekļi, finanšu kapitāls, nekustamais īpašums - vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās, t.i. vērtība, kuru var pirkt un pārdot.</ref> vairošanas intereses, t.i. privāta uzņēmējdarbība, kurā cenas regulē konkurence. |
| − | + | Sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu - indivīda vietu un ietekmi sabiedrības hierarhijā nosaka tas, cik liels ir viņa individuālais kapitāls. Pats jēdziens "kapitālisms" apritē ieviesās, pateicoties 1902. gadā izdotajam [[Zombarts Verners|Zombarta]] darbam "Der moderne Kapitalismus”. Izveidojās XVIII-XIX gs. dažās Rietumeiropas zemēs (Lielbritānija, Francija, Nīderlande) un Jaunajā pasaulē (ASV), bet XX gs. sākumā dominēja visā Rietumu puslodē. Kapitālisma ideoloģijas - brīvā tirgus teorijas, - pamatā ir [[Smits Ādams|Ādama Smita]] hipotēze par tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms regulē pats sevi un pārvar jebkuru krīzi bez valsts varas iejaukšanās tirgus attiecībās; līdz ar to kapitālisms teorētiski paver sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespēja, bet spēja nodrošināt preču pārpilnību to padarīja ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām. Tā kā valsts vara maz regulē indivīda privāto dzīvi un darbību, tad teorētiski katram - ja to pieļauj fiziskie dotumi un talanti, - ir iespēja mainīt sociālo statusu un palielināt savus ienākumus un dzīves komfortu neierobežoti. | |
| − | + | Kapitālisma uzplaukums sākas ar klasisko [[Industriālā revolūcija|industriālo revolūciju]] XVIII gadsimta beigās. Tālākajā kapitālisma attīstībā notika trīs attīstības posmi, kas, savukārt, saistīti ar jaunām enerģijas ieguves metodēm – kapitālisms radīja pats savus tehnoloģiskos dzinējus. Attiecībā uz sabiedrības ekonomisko formu, garā XIX gadsimta pirmo pusi dominēja t.s. tirgus kapitālisms, kas gadsimta otrajā pusē kļuva par monopola jeb imperiālo kapitālismu. Impērijām sabrūkot, izveidojās nacionālie tirgi, kuri XX gadsimta otrajā pusē ļāva sākties kapitālisma postindustriālajai jeb multinacionālajai fāzei. Citiem vārdiem sakot, sākotnēji tā bija preču tirdzniecības ekonomika, ko nomainīja ražošanas ekonomika. Tai, saražojot pietiekami lielu virsvērtību, attīstījās finanšu ekonomika un līdz ar to izveidojās t.s. patērētāju sabiedrība, kas apdzīvo jau nu postmoderno laikmetu. Postmodernā laika multinacionālais kapitālisms ir kļuvis par postnacionālo, veiksmīgi atbrīvojot finanses no industriālās bāzes; līdzīgi ražošana atbrīvojas no materiālajiem resursiem, pieaugot inovāciju un radošuma īpatsvaram. No otras puses, kapitālisms ir sabiedrība, kurā 85 cilvēkiem pieder vairāk, nekā pusei Zemes iedzīvotāju kopā, kā rāda ''Oxfam'' pētījums, piemēram Lielbritānijā atšķirības plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir tikpat dziļa kā karaļa Edvarda laikā.<ref>Kobrins K. Dirty talk. // Rīgas laiks. Nr. 3., 2014., 6. lpp.</ref> | |
| + | |||
| + | * Klasiskā marksisma piekritēji uzskata, ka kapitālisms ir netaisnīga iekārta, jo tajā politiskā un ekonomiskā vara sabiedrībā pieder bagāto mazākumam, kas to neizbēgami realizē šauri savās interesēs uz kāda cita, t.i. sabiedrības vairākuma (kam nav kapitāla un praktiski liegtas iespējas to iegūt) rēķina. | ||
* [[Marksisms-ļeņinisms]] (oficiālā valsts ideoloģija [[PSRS]]) to definēja kā: "[[Sabiedriski ekonomiskā formācija]], kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba [[ekspluatācija]]. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - [[Proletariāts|proletariāta]] un [[buržuāzija]]s antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā [[Feodālisms|feodālismā]]. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā, pēdējā stadija - [[imperiālisms]], ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās [[valsts monopolistiskais kapitālisms]], kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. [[Pirmais pasaules karš]] ievadīja [[Kapitālisma vispārējā krīze|kapitālisma vispārējās krīzes]] sākšanos."<ref>Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.</ref> | * [[Marksisms-ļeņinisms]] (oficiālā valsts ideoloģija [[PSRS]]) to definēja kā: "[[Sabiedriski ekonomiskā formācija]], kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba [[ekspluatācija]]. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - [[Proletariāts|proletariāta]] un [[buržuāzija]]s antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā [[Feodālisms|feodālismā]]. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā, pēdējā stadija - [[imperiālisms]], ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās [[valsts monopolistiskais kapitālisms]], kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. [[Pirmais pasaules karš]] ievadīja [[Kapitālisma vispārējā krīze|kapitālisma vispārējās krīzes]] sākšanos."<ref>Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.</ref> | ||
| 29. rindiņa: | 31. rindiņa: | ||
---- | ---- | ||
* Joseph Schumpeter. Kapitalismus, Sozialismus und Demokratie. - UTB: Stuttgart, 2005, ISBN 978-3825201722 | * Joseph Schumpeter. Kapitalismus, Sozialismus und Demokratie. - UTB: Stuttgart, 2005, ISBN 978-3825201722 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Валлерстайн И. Мир-система Модерна. Том. I. Капиталистическое сельское хозяйство и истоки европейского мира-экономики в XVI веке. / ер. с англ., редакт., комм. Н. Проценко, А. Черняева. - Русский фонд содействия образованию и науке: Москва, 2015. - 552 с. ISBN 978-5-91244-096-0 | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2022. gada 26. oktobris, plkst. 11.06
Kapitālisms (angl. capitalism, vāc. Kapitalismus, kr. капитализм) - marksisma retorikā pieņemts apzīmējums sabiedriskai iekārtai, industriālā tirgus ekonomikas sistēmai, kurā sociālo attiecību pamatā ir privātīpašuma kapitāla[1] vairošanas intereses, t.i. privāta uzņēmējdarbība, kurā cenas regulē konkurence.
Sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu - indivīda vietu un ietekmi sabiedrības hierarhijā nosaka tas, cik liels ir viņa individuālais kapitāls. Pats jēdziens "kapitālisms" apritē ieviesās, pateicoties 1902. gadā izdotajam Zombarta darbam "Der moderne Kapitalismus”. Izveidojās XVIII-XIX gs. dažās Rietumeiropas zemēs (Lielbritānija, Francija, Nīderlande) un Jaunajā pasaulē (ASV), bet XX gs. sākumā dominēja visā Rietumu puslodē. Kapitālisma ideoloģijas - brīvā tirgus teorijas, - pamatā ir Ādama Smita hipotēze par tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms regulē pats sevi un pārvar jebkuru krīzi bez valsts varas iejaukšanās tirgus attiecībās; līdz ar to kapitālisms teorētiski paver sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespēja, bet spēja nodrošināt preču pārpilnību to padarīja ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām. Tā kā valsts vara maz regulē indivīda privāto dzīvi un darbību, tad teorētiski katram - ja to pieļauj fiziskie dotumi un talanti, - ir iespēja mainīt sociālo statusu un palielināt savus ienākumus un dzīves komfortu neierobežoti.
Kapitālisma uzplaukums sākas ar klasisko industriālo revolūciju XVIII gadsimta beigās. Tālākajā kapitālisma attīstībā notika trīs attīstības posmi, kas, savukārt, saistīti ar jaunām enerģijas ieguves metodēm – kapitālisms radīja pats savus tehnoloģiskos dzinējus. Attiecībā uz sabiedrības ekonomisko formu, garā XIX gadsimta pirmo pusi dominēja t.s. tirgus kapitālisms, kas gadsimta otrajā pusē kļuva par monopola jeb imperiālo kapitālismu. Impērijām sabrūkot, izveidojās nacionālie tirgi, kuri XX gadsimta otrajā pusē ļāva sākties kapitālisma postindustriālajai jeb multinacionālajai fāzei. Citiem vārdiem sakot, sākotnēji tā bija preču tirdzniecības ekonomika, ko nomainīja ražošanas ekonomika. Tai, saražojot pietiekami lielu virsvērtību, attīstījās finanšu ekonomika un līdz ar to izveidojās t.s. patērētāju sabiedrība, kas apdzīvo jau nu postmoderno laikmetu. Postmodernā laika multinacionālais kapitālisms ir kļuvis par postnacionālo, veiksmīgi atbrīvojot finanses no industriālās bāzes; līdzīgi ražošana atbrīvojas no materiālajiem resursiem, pieaugot inovāciju un radošuma īpatsvaram. No otras puses, kapitālisms ir sabiedrība, kurā 85 cilvēkiem pieder vairāk, nekā pusei Zemes iedzīvotāju kopā, kā rāda Oxfam pētījums, piemēram Lielbritānijā atšķirības plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir tikpat dziļa kā karaļa Edvarda laikā.[2]
- Klasiskā marksisma piekritēji uzskata, ka kapitālisms ir netaisnīga iekārta, jo tajā politiskā un ekonomiskā vara sabiedrībā pieder bagāto mazākumam, kas to neizbēgami realizē šauri savās interesēs uz kāda cita, t.i. sabiedrības vairākuma (kam nav kapitāla un praktiski liegtas iespējas to iegūt) rēķina.
- Marksisms-ļeņinisms (oficiālā valsts ideoloģija PSRS) to definēja kā: "Sabiedriski ekonomiskā formācija, kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba ekspluatācija. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - proletariāta un buržuāzijas antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā feodālismā. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā, pēdējā stadija - imperiālisms, ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās valsts monopolistiskais kapitālisms, kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. Pirmais pasaules karš ievadīja kapitālisma vispārējās krīzes sākšanos."[3]
Skat. arī: Imperiālisms, Pasaules sistēmas teorija, Industriālās sabiedrības modelis, Brīvā tirgus ekonomika
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Kapitāls ir ražošanas līdzekļi, finanšu kapitāls, nekustamais īpašums - vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās, t.i. vērtība, kuru var pirkt un pārdot.
- ↑ Kobrins K. Dirty talk. // Rīgas laiks. Nr. 3., 2014., 6. lpp.
- ↑ Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Vēbers Makss. Protestantiskā ētika un kapitālisma gars. - LU FSI: Rīga, 2004., 303 lpp.
- Markss K. Kapitāls. Politiskās ekonomijas kritika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2010., 728 lpp. (Liesma: Rīga, 1973.) ISBN 978-9934-0-1147-4
- Milton Friedman. Capitalism and Freedom. - University of Chicago, 1982
- Mark Obrinsky. Profit Theory and Capitalism. - University of Pennsylvania Press: Philadelphia, 1983
- Harvey David. The Political-Economic Transformation of Late Twentieth Century Capitalism. - Blackwell Publishers: Cambridge, 1990, ISBN 0-631-16294-1
- Hayek Friedrich A. The Pure Theory of Capital. - University of Chicago Press: Chicago, 1975, ISBN 0-226-32081-2
- Hayek Friedrich A. Capitalism and the Historians. - University of Chicago Press: Chicago, 1963
- Josephson Matthew. The Money Lords; the great finance capitalists, 1925-1950. - Weybright and Talley: New York, 1972
- Reisman George. Capitalism: A Treatise on Economics. - Jameson Books: Ottawa, Illinois, 1996, ISBN 0-915463-73-3
- Resnick Stephen. Knowledge & Class: a Marxian critique of political economy. - University of Chicago Press: Chicago, 1987
- Seldon Arthur. Capitalism: A Condensed Version. - Institute of Economic Affairs: London, 2007
- De Soto Hernando. The Mystery of Capital: Why Capitalism Triumphs in the West and Fails Everywhere Else. - Basic Books: New York, 2000, ISBN 0-465-01614-6
- Joseph Schumpeter. Kapitalismus, Sozialismus und Demokratie. - UTB: Stuttgart, 2005, ISBN 978-3825201722
- Валлерстайн И. Мир-система Модерна. Том. I. Капиталистическое сельское хозяйство и истоки европейского мира-экономики в XVI веке. / ер. с англ., редакт., комм. Н. Проценко, А. Черняева. - Русский фонд содействия образованию и науке: Москва, 2015. - 552 с. ISBN 978-5-91244-096-0
Resursi internetā par šo tēmu
- Kas vainas kapitālismam?
- Karnīte R. Vai ir vērts ielūkoties nākotnē? (finanšu kapitālisms) // Latvijas vēstnesis. 19. augusts (2009.)
- Stelps P. Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras kapitālisms?
- Kreņģelis F. Kooperācijas pamata jēdzieni. // Zemgales balss. 13.02.1931. (.pdf)
- Valsts eshatoloģija (.doc)
- Kokins G. Nokaltusī roka. // Rīgas laiks.
- Slavojs Žižeks. Pretošanās ir padošanās. // satori.lv
- Intervija ar sociologu Imanuelu Valleršteinu. (Saīsināti no Latvijas radio žurnālista D.Melbikša intervijas)
- Kapitālisma komunikācijas vide (.docx)
- Robert Nozick. Why Do Intellectuals Oppose Capitalism?
- Raghuram G. Rajan, Luigi Zingales. Making Capitalism Work for Everyone (.pdf)
- The Marxists Internet Archive (online library of Marxist writers)
- Christian Bacher. Capitalism, Ethics and the Paradoxon of Self-exploitation.
- Ellen Meiksins Wood. The origin of capitalism: a longer view.
