Atšķirības starp "Kalpaks Oskars" versijām
m (→) |
m |
||
| (33 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Kalpaks.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Kalpaks.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Oskars Kalpaks''' | + | '''Oskars Kalpaks''', arī '''Kolpaks'''<ref>Dokumentos viņš figurē kā K'''o'''lpaks. Arī pats tā parakstījās visos dokumentos un pavēlēs. Savukārt Meirānu draudzes baznīcas grāmatā iereģistrēts kā Kalpacs.</ref> (kr. ''Кoлпак, Оскар Петрович'', 1882.-1919.) - virsnieks, pulkvedis, pirmais [[Latvijas zemessardze|Latvijas landesvēra]] latviešu nacionālo vienību komandieris [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības karā]]. |
| − | Dzimis 1882. gada 6. janvārī (p.v.st.) [[Vidzemes guberņa]]s Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās", [[Rente|rentnieka]] Pētera | + | Dzimis 1882. gada 6. janvārī (p.v.st.) [[Vidzemes guberņa]]s Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās", [[Rente|rentnieka]] Pētera Kalpaca (1850-1922) ģimenē. Luterānis. 1892. gadā trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā. Nākamajā gadā kā [[savvaļnieks]] iestājās armijā un 1903. gada 18. janvārī ieskaitīts Krievijas impērijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivanas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Irkutskā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, 1904. gada 11. augustā neveiksmīgi (nenokārtoja iestājeksāmenu) mēģināja iestāties Kazaņas kājnieku [[Junkuru skola|junkuru skolā]]. 1905. gada septembrī uzņemts Irkutskas kājnieku junkuru skolā, 30. oktobrī iecelts par jaunāko apakšvirsnieku (junkuru), bet 1905. gada 14. maijā - par apakšvirsnieku. 1908. gada 19. februārī kļuva par [[junkurs|portupeijunkuru]], bet 15. maijā absolvējis skolu ar [[Podporučiks|podporučika]] pakāpi. |
| − | Absolvējis skolu un pirmās kategorijas virsnieku kursus 1908. gada 18. jūnijā. 19. jūnijā ieskaitīts 183. Pultusas kājnieku | + | Absolvējis skolu un pirmās kategorijas virsnieku kursus 1908. gada 18. jūnijā. 19. jūnijā ieskaitīts 183. Pultusas kājnieku rezerves pulkā (5.08. ieradies dienesta vietā Kostromā). No 24. oktobra līdz 3. novembrim pildījis 2. rotas komandiera pienākumus; no 1909. gada 16. maija līdz 27. maijam 3. rotas komandiera pienākumus. Pulka biedrs bija vēlākais ģenerālis [[Goppers Kārlis|K.Goppers]]. 1909. gada 14. jūnijā paaugstināts par vecāko podporučiku. Politiskajai situācijai kļūstot saspringtai, pulks tika pārdislocēts uz Varšavu. 15. septembrī norīkots uz Varšavas paukošanas skolu (kuru absolvēja 1910. gada 5. maijā). 1910. gada vasarā 183. Pultuskas pulku pārdislocēja uz Kostromu. 1911. gada 15. decembrī paaugstināts par [[Poručiks|poručiku]]. 1914. gada 20. jūlijā iecelts par [[Etaps|etapa]] rotas komandieri, no 28.07. jaunākais virsnieks ložmetēju komandā, ar kuru augustā nonāca krievu-austriešu frontē Galīcijā. 1914. gada 13. augustā ievainots (lode skāra 9. ribu), taču palika ierindā pēc pārsiešanas. 1915. gada 7. janvārī iecelts par 15. rotas komandieri. 1915. gada 17. septembrī paaugstināts par [[Štabskapitans|štabskapitanu]] un 27. septembrī iecelts par mācību komandas komandieri. 1916. gada 6. oktobrī paaugstināts par [[Kapitans|kapitanu]], 31. oktobrī iecelts par praporščiku kursu priekšnieku. 21. novembrī pārcelts par 1. [[Bataljons|bataljona]] komandieri. 1917. gada 13. februārī iecelts par 46. kājnieku divīzijas trieciena grupas komandieri. No 22. februāra 3. rotas komandieris, no 18. jūnija 2. rotas komandieris. Iestājies [[Krievijas sociālrevolucionāru partija|sociālrevolucionāru]] partijā. 1917. gada 19. septembrī paaugstināts par [[Apakšpulkvedis|apakšpulkvedi]]. 12. novembrī iecelts par 3. bataljona komandieri. Pēc [[Oktobra revolūcija Krievijā|Oktobra revolūcijas Krievijā]], jaunās varas iecelts par pulka komandiera pienākumu izpildītāju. 10. decembrī [[kareivju deputātu padome]]s sapulcē ievēlēts par pulka komandieri. Pēc pulka demobilizācijas 1918. gada 8. aprīlī Kostromā nodeva pulka štāba lietas vietējai varai. |
| − | 1918. gada vasaras otrajā pusē, slepus šķērsojot frontes līniju, atgriezās Vācijas armijas okupētajā Vidzemē, īsu brīdi uzturējies pie brāļa dzimtas mājās, rudenī devās uz Rīgu. Sākotnējie centieni iestāties jaunveidotajā [[Latvijas zemessardze|landesvērā]] ieilga - tikai pēc pāris nedēļu ilgiem lūgumiem un sarunām Kalpaku pieņēma Apsardzības ministrijas dienestā kā apakšpalkavnieks. Norīkots organizēt spēkus Vidzemē (Rīgā atgriezās kopā ar Cēsu rotu). 31. decembrī | + | 1918. gada vasaras otrajā pusē, slepus šķērsojot frontes līniju, atgriezās Vācijas armijas okupētajā Vidzemē, īsu brīdi uzturējies pie brāļa dzimtas mājās, rudenī devās uz Rīgu. Sākotnējie centieni iestāties jaunveidotajā [[Latvijas zemessardze|landesvērā]] ieilga - tikai pēc pāris nedēļu ilgiem lūgumiem un sarunām Kalpaku pieņēma Apsardzības ministrijas dienestā kā [[apakšpalkavnieks]]. Norīkots organizēt spēkus Vidzemē (Rīgā atgriezās kopā ar [[Cēsu rota|Cēsu rotu]]). 31. decembrī, kad sākās masveida dezertēšana no latviešu daļām un Latviju pameta lielākā daļa te esošo augstāko virsnieku (t.sk. pulkvedis Mārtiņš Peniķis, apakšpulkveži Jānis Ruškevics, Roberts Kļaviņš, Jānis Imaks, apsardzības ministra biedri [[Grīnbergs Gustavs|G.Grīnbergs]] un apakšpulkvedis Roberts Dambītis u.c.), bet kapteinis Jānis Balodis no latviešu daļu komandēšanas atteicās, apakšpulkvedis Oskars Kalpaks palika vienīgais latviešu virsnieks ar pietiekami augstui pakāpi, kurš uzņēmās atbildību un piekrita kļūt par landesvēra latviešu vienību komandieri<ref>Pavēle par apakšpulkveža O. Kalpaka iecelšanu latviešu karaspēka komandiera amatā. Rīga, 1918. g. 31. decembris. - Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1468. f., 1. apr., 130. l., 35. lp.</ref>, paaugstinot pakāpē par [[Palkavnieks|palkavnieku]]<ref>Pats Kalpaks paaugstinājumu neuztvēra nopietni, turpinot visas pavēles un ziņojumus parakstīt kā "apakšpalkavnieks".</ref> (pulkvedi). No trim nedezertējušām latviešu rotām (Cēsu, Virsnieku rezerves un Studentu), kas janvārī pameta Rīgu un strauji atkāpās uz rietumiem, Jelgavā izveidoja t.s. [[Kalpaka bataljons|Atsevišķo latviešu bataljonu]], kura komandieris bija Kalpaks. Latvijas zemessardzes atkāpšanās norisinājās arī nākošajās nedēļās, līdz fronte nostabilizējās Ventas upes krastos. Atsevišķais latviešu bataljons bija iekļauts hauptmaņa Dormogena nodaļā (februāra beigās bataljonā skaitījās aptuveni 600 vīru, kas bruņoti ar modernām britu karabīnēm). 1919. gada 3. martā Landesvērs izvērsa plašu uzbrukumu lieliniekiem, kur Atsevišķā bataljona uzdevums operācijas "Atkusnis" (''Tauwetter'') pirmajā posmā bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas-Saldus ceļu, kur tam pretī stāvēja [[LSPR armija]]s 2. strēlnieku pulka 5. un 6. rota. Kalpaka bataljons un [[Dzelzsdivīzija]]s spēki, cenšoties pie Airītēm nogriezt atkāpšanās ceļu sarkanajiem strēlniekiem, 6. marta pēcpusdienā starp Engurnieku un Skudru mājām nonāca savstarpējā sadursmē (Atsevišķais bataljons vajāja lielinieku vienību, kuru tālāk gaidīja Dzelzbrigādes vienība maskētās pozīcijās, taču lielinieki mainīja bēgšanas virzienu, iebēgot mežā - uz ceļa parādijušos latviešu bataljonu vācu karavīri noturēja par bēgošajiem lieliniekiem - ietērpi bija praktiski identiski). Pēc kaujas no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris O.Kalpaks mira. |
==== Apbalvojumi ==== | ==== Apbalvojumi ==== | ||
| − | * 17.03.1906. - Sudraba medaļa "Par uzcītību" (''За усердие'') - par dalību Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanā 1905. gada oktobrī. | + | * 17.03.1906. - [http://vesture.eu/index.php/Attēls:Za_userdije_1894.png Sudraba medaļa "Par uzcītību" (''За усердие'')] - par dalību Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanā 1905. gada oktobrī. |
* 26.08.1912. - Bronzas piemiņas medaļa "100 gadi Tēvijas kara piemiņai" (''Вь память Отечественной войны 1812 года'') ar Vladimira lentu par teicamu dienestu. | * 26.08.1912. - Bronzas piemiņas medaļa "100 gadi Tēvijas kara piemiņai" (''Вь память Отечественной войны 1812 года'') ar Vladimira lentu par teicamu dienestu. | ||
* 21.02.1913. - Bronzas piemiņas medaļa "Romanovu dinastijai 300 gadi", par teicamu dienestu. | * 21.02.1913. - Bronzas piemiņas medaļa "Romanovu dinastijai 300 gadi", par teicamu dienestu. | ||
| 19. rindiņa: | 19. rindiņa: | ||
* 04.11.1915. - [[Sv. Vladimira ordenis]], IV šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kauju pie Juzefovas. | * 04.11.1915. - [[Sv. Vladimira ordenis]], IV šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kauju pie Juzefovas. | ||
* 13.11.1916. - [[Sv. Jura ordenis]]. IV šķira, par kauju pie Drobišas 1915. gada 17. septembrī. | * 13.11.1916. - [[Sv. Jura ordenis]]. IV šķira, par kauju pie Drobišas 1915. gada 17. septembrī. | ||
| − | * 23.12.1916. - Sv. Jura zobens | + | * 23.12.1916. - [[Sv. Jura zobens]], par kauju pie Zeļonijdvorecas. |
* 23.12.1917. - Sv. Annas ordenis, II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par izcilu dienestu. | * 23.12.1917. - Sv. Annas ordenis, II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par izcilu dienestu. | ||
* 11.11.1921. - [[Lāčplēša Kara ordenis]], I šķira | * 11.11.1921. - [[Lāčplēša Kara ordenis]], I šķira | ||
| 25. rindiņa: | 25. rindiņa: | ||
== == | == == | ||
<center><gallery> | <center><gallery> | ||
| + | Attēls:Irkutskas_karaskola.png|karaskolas absolventa žetons | ||
| + | Attēls:Za_userdije_1894.png|Sudraba medaļa "Par uzcītību" (За усердие) | ||
Attēls:Kalpaks_Rubuli.jpg|Kalpaks (otrais no labās) ar brāļiem Rubuļiem 1918. gada rudenī | Attēls:Kalpaks_Rubuli.jpg|Kalpaks (otrais no labās) ar brāļiem Rubuļiem 1918. gada rudenī | ||
Attēls:Latv_ats_bataljons.jpg|Landesvēra Latviešu atsevišķā bataljona atkāpšanās no Jelgavas 01.1919. | Attēls:Latv_ats_bataljons.jpg|Landesvēra Latviešu atsevišķā bataljona atkāpšanās no Jelgavas 01.1919. | ||
| 42. rindiņa: | 44. rindiņa: | ||
* Pulkvedis-leitnants Arturs Jansons. Latvijas nacionālā karaspēka Kalpaka bataljona pirmās brīvprātīgās kaujas vienības Cēsu rotas dibinātājs un pirmais komandieris: Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojums – Rīga, 1998. | * Pulkvedis-leitnants Arturs Jansons. Latvijas nacionālā karaspēka Kalpaka bataljona pirmās brīvprātīgās kaujas vienības Cēsu rotas dibinātājs un pirmais komandieris: Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojums – Rīga, 1998. | ||
* Kalpaks – Rīga, 1944. | * Kalpaks – Rīga, 1944. | ||
| + | * Jēkabsons Ēriks. Pētījums par Oskaru Kalpaku : recenzija Ē. Mugurēviča grām. "Oskars Kalpaks : Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu varoņa dzīves un kauju ceļš". // Latvijas Arhīvi. - ISSN 1407-2270. - Nr.1 (2005), 134.-140. lpp. | ||
| + | * Jēkabsons Ē. Oskars Kalpaks. Mīti // Latvijas Avīze. – 2005. – Nov. 17. | ||
---- | ---- | ||
* Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus. Ein Gedenkbuch. - Riga, 1929. | * Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus. Ein Gedenkbuch. - Riga, 1929. | ||
Pašreizējā versija, 2023. gada 19. marts, plkst. 14.15
Oskars Kalpaks, arī Kolpaks[1] (kr. Кoлпак, Оскар Петрович, 1882.-1919.) - virsnieks, pulkvedis, pirmais Latvijas landesvēra latviešu nacionālo vienību komandieris Latvijas Neatkarības karā.
Dzimis 1882. gada 6. janvārī (p.v.st.) Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās", rentnieka Pētera Kalpaca (1850-1922) ģimenē. Luterānis. 1892. gadā trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā. Nākamajā gadā kā savvaļnieks iestājās armijā un 1903. gada 18. janvārī ieskaitīts Krievijas impērijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivanas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Irkutskā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, 1904. gada 11. augustā neveiksmīgi (nenokārtoja iestājeksāmenu) mēģināja iestāties Kazaņas kājnieku junkuru skolā. 1905. gada septembrī uzņemts Irkutskas kājnieku junkuru skolā, 30. oktobrī iecelts par jaunāko apakšvirsnieku (junkuru), bet 1905. gada 14. maijā - par apakšvirsnieku. 1908. gada 19. februārī kļuva par portupeijunkuru, bet 15. maijā absolvējis skolu ar podporučika pakāpi.
Absolvējis skolu un pirmās kategorijas virsnieku kursus 1908. gada 18. jūnijā. 19. jūnijā ieskaitīts 183. Pultusas kājnieku rezerves pulkā (5.08. ieradies dienesta vietā Kostromā). No 24. oktobra līdz 3. novembrim pildījis 2. rotas komandiera pienākumus; no 1909. gada 16. maija līdz 27. maijam 3. rotas komandiera pienākumus. Pulka biedrs bija vēlākais ģenerālis K.Goppers. 1909. gada 14. jūnijā paaugstināts par vecāko podporučiku. Politiskajai situācijai kļūstot saspringtai, pulks tika pārdislocēts uz Varšavu. 15. septembrī norīkots uz Varšavas paukošanas skolu (kuru absolvēja 1910. gada 5. maijā). 1910. gada vasarā 183. Pultuskas pulku pārdislocēja uz Kostromu. 1911. gada 15. decembrī paaugstināts par poručiku. 1914. gada 20. jūlijā iecelts par etapa rotas komandieri, no 28.07. jaunākais virsnieks ložmetēju komandā, ar kuru augustā nonāca krievu-austriešu frontē Galīcijā. 1914. gada 13. augustā ievainots (lode skāra 9. ribu), taču palika ierindā pēc pārsiešanas. 1915. gada 7. janvārī iecelts par 15. rotas komandieri. 1915. gada 17. septembrī paaugstināts par štabskapitanu un 27. septembrī iecelts par mācību komandas komandieri. 1916. gada 6. oktobrī paaugstināts par kapitanu, 31. oktobrī iecelts par praporščiku kursu priekšnieku. 21. novembrī pārcelts par 1. bataljona komandieri. 1917. gada 13. februārī iecelts par 46. kājnieku divīzijas trieciena grupas komandieri. No 22. februāra 3. rotas komandieris, no 18. jūnija 2. rotas komandieris. Iestājies sociālrevolucionāru partijā. 1917. gada 19. septembrī paaugstināts par apakšpulkvedi. 12. novembrī iecelts par 3. bataljona komandieri. Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, jaunās varas iecelts par pulka komandiera pienākumu izpildītāju. 10. decembrī kareivju deputātu padomes sapulcē ievēlēts par pulka komandieri. Pēc pulka demobilizācijas 1918. gada 8. aprīlī Kostromā nodeva pulka štāba lietas vietējai varai.
1918. gada vasaras otrajā pusē, slepus šķērsojot frontes līniju, atgriezās Vācijas armijas okupētajā Vidzemē, īsu brīdi uzturējies pie brāļa dzimtas mājās, rudenī devās uz Rīgu. Sākotnējie centieni iestāties jaunveidotajā landesvērā ieilga - tikai pēc pāris nedēļu ilgiem lūgumiem un sarunām Kalpaku pieņēma Apsardzības ministrijas dienestā kā apakšpalkavnieks. Norīkots organizēt spēkus Vidzemē (Rīgā atgriezās kopā ar Cēsu rotu). 31. decembrī, kad sākās masveida dezertēšana no latviešu daļām un Latviju pameta lielākā daļa te esošo augstāko virsnieku (t.sk. pulkvedis Mārtiņš Peniķis, apakšpulkveži Jānis Ruškevics, Roberts Kļaviņš, Jānis Imaks, apsardzības ministra biedri G.Grīnbergs un apakšpulkvedis Roberts Dambītis u.c.), bet kapteinis Jānis Balodis no latviešu daļu komandēšanas atteicās, apakšpulkvedis Oskars Kalpaks palika vienīgais latviešu virsnieks ar pietiekami augstui pakāpi, kurš uzņēmās atbildību un piekrita kļūt par landesvēra latviešu vienību komandieri[2], paaugstinot pakāpē par palkavnieku[3] (pulkvedi). No trim nedezertējušām latviešu rotām (Cēsu, Virsnieku rezerves un Studentu), kas janvārī pameta Rīgu un strauji atkāpās uz rietumiem, Jelgavā izveidoja t.s. Atsevišķo latviešu bataljonu, kura komandieris bija Kalpaks. Latvijas zemessardzes atkāpšanās norisinājās arī nākošajās nedēļās, līdz fronte nostabilizējās Ventas upes krastos. Atsevišķais latviešu bataljons bija iekļauts hauptmaņa Dormogena nodaļā (februāra beigās bataljonā skaitījās aptuveni 600 vīru, kas bruņoti ar modernām britu karabīnēm). 1919. gada 3. martā Landesvērs izvērsa plašu uzbrukumu lieliniekiem, kur Atsevišķā bataljona uzdevums operācijas "Atkusnis" (Tauwetter) pirmajā posmā bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas-Saldus ceļu, kur tam pretī stāvēja LSPR armijas 2. strēlnieku pulka 5. un 6. rota. Kalpaka bataljons un Dzelzsdivīzijas spēki, cenšoties pie Airītēm nogriezt atkāpšanās ceļu sarkanajiem strēlniekiem, 6. marta pēcpusdienā starp Engurnieku un Skudru mājām nonāca savstarpējā sadursmē (Atsevišķais bataljons vajāja lielinieku vienību, kuru tālāk gaidīja Dzelzbrigādes vienība maskētās pozīcijās, taču lielinieki mainīja bēgšanas virzienu, iebēgot mežā - uz ceļa parādijušos latviešu bataljonu vācu karavīri noturēja par bēgošajiem lieliniekiem - ietērpi bija praktiski identiski). Pēc kaujas no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris O.Kalpaks mira.
Satura rādītājs
Apbalvojumi
- 17.03.1906. - Sudraba medaļa "Par uzcītību" (За усердие) - par dalību Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanā 1905. gada oktobrī.
- 26.08.1912. - Bronzas piemiņas medaļa "100 gadi Tēvijas kara piemiņai" (Вь память Отечественной войны 1812 года) ar Vladimira lentu par teicamu dienestu.
- 21.02.1913. - Bronzas piemiņas medaļa "Romanovu dinastijai 300 gadi", par teicamu dienestu.
- 15.01.1915. - Sv. Annas ordenis, IV šķira, par drosmi.
- 10.03.1915. - Sv. Staņislava ordenis, III šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi., par kaujām pie Sanas upes.
- 03.10.1915. - Sv. Annas ordenis, III šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kaujām pie Krakovas.
- 11.09.1915. - Sv. Staņislava ordenis II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi.
- 04.11.1915. - Sv. Vladimira ordenis, IV šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kauju pie Juzefovas.
- 13.11.1916. - Sv. Jura ordenis. IV šķira, par kauju pie Drobišas 1915. gada 17. septembrī.
- 23.12.1916. - Sv. Jura zobens, par kauju pie Zeļonijdvorecas.
- 23.12.1917. - Sv. Annas ordenis, II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par izcilu dienestu.
- 11.11.1921. - Lāčplēša Kara ordenis, I šķira
karaskolas absolventa žetons
Sudraba medaļa "Par uzcītību" (За усердие)
Kalpaks (otrais no labās) ar brāļiem Rubuļiem 1918. gada rudenī
Landesvēra Latviešu atsevišķā bataljona atkāpšanās no Jelgavas 01.1919.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Dokumentos viņš figurē kā Kolpaks. Arī pats tā parakstījās visos dokumentos un pavēlēs. Savukārt Meirānu draudzes baznīcas grāmatā iereģistrēts kā Kalpacs.
- ↑ Pavēle par apakšpulkveža O. Kalpaka iecelšanu latviešu karaspēka komandiera amatā. Rīga, 1918. g. 31. decembris. - Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1468. f., 1. apr., 130. l., 35. lp.
- ↑ Pats Kalpaks paaugstinājumu neuztvēra nopietni, turpinot visas pavēles un ziņojumus parakstīt kā "apakšpalkavnieks".
Avoti un literatūra par šo tēmu
- LVVA, 5434. f., 2. apr., 50. l. - Kalpaka dienesta gaitu un apbalvojumu apraksts.
- Unāms Ž. Trīs brīvības cīņu varoņi: Kalpaks-Balodis-Radziņš. – Rīga, 1934.
- Virza E. Pirmais Latvijas nacionālā karaspēka virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks. – Rīga, 1927 .
- Ramats K. Kalpaka bataljons neatkarības cīņās. – Rīga, 1929.
- Mugurēvičs Ē. Oskars Kalpaks. Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu varoņa dzīves un kauju ceļš. – Rīga, 2005.
- Pulkvedis-leitnants Arturs Jansons. Latvijas nacionālā karaspēka Kalpaka bataljona pirmās brīvprātīgās kaujas vienības Cēsu rotas dibinātājs un pirmais komandieris: Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojums – Rīga, 1998.
- Kalpaks – Rīga, 1944.
- Jēkabsons Ēriks. Pētījums par Oskaru Kalpaku : recenzija Ē. Mugurēviča grām. "Oskars Kalpaks : Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu varoņa dzīves un kauju ceļš". // Latvijas Arhīvi. - ISSN 1407-2270. - Nr.1 (2005), 134.-140. lpp.
- Jēkabsons Ē. Oskars Kalpaks. Mīti // Latvijas Avīze. – 2005. – Nov. 17.
- Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus. Ein Gedenkbuch. - Riga, 1929.
Resursi internetā par šo tēmu
- Mugurēvičš, Ē. Leģenda un vēsturiskā īstenība: Pulkveža Oskara Kalpaka (1882.-1919.) dzīves ceļš un cīņu gaitas. // Dzimtenes Balss. 1989., Nr.19, 6.lpp.; Nr.20, 6.lpp.; Nr.21, 6.lpp.
- Tauta godina nacionālā varoņa piemiņu. // Latvijas kareivis. Nr.149(2161), 9.07.1927.
