Atšķirības starp "Didro Denī" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Denis_Diderot.jpg|right|thumb|200px|Denī Didro (1769.)]] | [[Attēls:Denis_Diderot.jpg|right|thumb|200px|Denī Didro (1769.)]] | ||
| − | '''Denī Didro''' (fr. ''Denis Diderot'', 1713.-1784.) - filosofs, [[Apgaismība|apgaismotājs]], "Enciklopēdijas" redakcijas vadītājs, rakstnieks, mākslas kritiķis. Dzimis 1713. gada 5. oktobrī Langras (''Langres'') pilsētā Austrumfrancijā kā otrais bērns un vecākais dēls ģimenē. Nākamā domātāja tēvs bija augsti kvalificēts nažu kalējs, materiālajā ziņā ļoti pārticis, viens no savas cunftes vadītājiem pilsētā. Savu bērnu audzināšanai viņš veltīja daudz pūļu un līdzekļu. Denī 11 gadu vecumā sāka mācīties Langras [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] kolēģijā. Pēs skolas absolvēšanas devās uz Parīzi, kur mācījās Dārkura koledžā - to absolvēja 19 gadu vecumā, iegūstot mākslu maģistra grādu. Atsacījās paklausīt tēva ieteikumam studēt jurisprudenci vai medicīnu un, attiecīgi, tēvs pārstāja sniegt materiālo atbalstu. Nākamos 10 gadus dzīvoja Parīzē | + | '''Denī Didro''' (fr. ''Denis Diderot'', 1713.-1784.) - filosofs, [[Apgaismība|apgaismotājs]], "Enciklopēdijas" redakcijas vadītājs, rakstnieks, mākslas kritiķis. Dzimis 1713. gada 5. oktobrī Langras (''Langres'') pilsētā Austrumfrancijā kā otrais bērns un vecākais dēls ģimenē. Nākamā domātāja tēvs bija augsti kvalificēts nažu kalējs, materiālajā ziņā ļoti pārticis, viens no savas cunftes vadītājiem pilsētā. Savu bērnu audzināšanai viņš veltīja daudz pūļu un līdzekļu. Denī 11 gadu vecumā sāka mācīties Langras [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] kolēģijā. Pēs skolas absolvēšanas devās uz Parīzi, kur mācījās Dārkura koledžā - to absolvēja 19 gadu vecumā, iegūstot mākslu maģistra grādu. Atsacījās paklausīt tēva ieteikumam studēt jurisprudenci vai medicīnu un, attiecīgi, tēvs pārstāja sniegt materiālo atbalstu. Nākamos 10 gadus dzīvoja Parīzē visai trūcīgi, pelnīdams iztiku kā stundu pasniedzējs un repetitors, mācīdams gan matemātiku, gan valodas, gan citus priekšmetus, kā arī sastādīdams dažādus juridiska satura tekstus. 40. gadu sākumā Didro iepazinās un sadraudzējās ar Ženēvā dzimušo mūzikas skolotāju un nošu pārrakstītāju, vēlāk slaveno literātu un sabiedrības problēmu iztirzātāju [[Ruso Žans Žaks|Žanu Žaku Ruso]] (1712.-1778.) un Sorbonnas universitātes absolventu, [[Kondiljaks Etjēns Bonno de|de Kondljaku]] (1715.-1780.), kurš iepazīstināja Didro ar Dž. Loka un citu angļu materiālistu sacerējumiem. Nostabilizējās Didro materiālais stāvoklis: dažu izdevēju un grāmattirgotāju uzdevumā viņš regulāri sāka tulkot no angļu valodas dažāda satura sacerējumus. Sākot ar 40. gadu otro pusi Didro iesaistījās pēc [[Karalis|karaļa]] 1746. gada rīkojuma uzsāktās franču "[[Enciklopēdija|Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošā vārdnīcas]]" (''Encyclopedie ou Dictionnaire raisone des sciences, des arts et des metiers'') izdošanā, uzņemoties vadīt tās veidotāju grupu. Kopš 1746. gada viņš publicēja arī savus oriģinālsacerējumus: zināmākie darbi ir: "Nekautrīgie dārgumi” (1748.), "Vēstule par aklajiem, lai pamācītu redzīgos” (1749.), "Domas par dabas interpretāciju" (1753.), "Dalambēra un Didro saruna" (1769.), "Matērijas un kustības filosofiskie pamati" (1770.), "Fizioloģijas elementi" (1774.-1780.).<ref>1746. gadā Francijas parlaments pieņēma lēmumu D.Didro ”Filosofisko domu” un [[Lametrī Žiljēns Ofrē de|Lametrī]] traktāta „Dabīgā dvēseles vēsture” publisku sadedzināšanu. </ref> [[Krievijas impērija|Krievijas]] [[Imperators|imperatore]] [[Katrīna II, Krievijas imperatore|Katrīna II]], vēlēdamās iemantot popularitāti Rietumeiropas kultūras darbinieku aprindās, kopš 1765. gada sniedza filozofam materiālu atbalstu: imperatore par 15 000 [[Livrs|livriem]] nopirka filozofa bibliotēku, bet atstāja to viņa rīcībā līdz mūža beigām, uzdodot iepirkt par Krievijas sūtniecības līdzekļiem arī jaunas grāmatas un maksādama viņam kā bibliotekāram algu. Šāds darījums jūtami uzlaboja Didro materiālo stāvokli un deva lielākas rīcības iespējas. Mūža pēdējos gados Didro pievērsās Senās Romas vēsturei un ateisma problēmām. Miris 1784. gada 31. jūlijā Parīzē. Pēc Didro nāves viņa bibliotēka un vairums rokrakstu tika nosūtīti uz Krieviju. Lielākā daļa šo materiālu glabājas Pēterburgā Saltikova-Ščedrina bibliotēkā. Politiskajos uzskatos bija t.s. [[Apgaismotā monarhija|Apgaismotās monarhijas]] piekritējs. Savos filosofiskajos uzskatos nogājis ceļu no [[Deisms|deisma]] un ētiskā ideālisma līdz materiālismam. (mācībā par dabu, psholoģijā, izziņas teorijā). Dabas izpratnē ieviesa vairākus dialektikas elementus: idejas par matērijas un kustības kopsakaru, par dabas formu mūžīgo mainīšanos. Jautājumu par to, kā materiālo daļiņu mehāniskā kustība spēj radīt sajūtu specifisko saturu, Didro izlēma par labu domai par matērijas vispārēju jutīgumu. Ieskicēja psihisko funkciju teoriju, kurā saskatāma vēlākā mācība par refleksiem. Saskaņā ar to gan cilvēki, gan dzīvnieki ir kā instrumenti, kas apveltīti ar sajušanas spējām un ar atmiņu. Izziņas teorijā Didro postulēja, ka visi prāta slēdzieni sakņojas dabā, un cilvēks tikai reģistrē tam no pieredzes zināmās parādības, starp kurām pastāv vai nu nepieciešams, vai nosacīts kopsakars. No tā neizriet, ka cilvēku sajūtas ir pilnīgi precīzas, it kā spogulī skatāmas priekšmetu kopijas: starp sajūtu vairumu un to ārējiem cēloņiem nav vairāk līdzības kā starp priekšstatiem un to apzīmējumiem valodā. Piekrītot [[Loks Džons|Loka]] uzskatiem par primārām un sekundārām īpašībām, Didro uzsvēra sekundāro īpašību objektīvo raksturu. Attīstīja tālāk [[Bēkons Frānsiss|Bēkona]] uzskatu, ka empīrisko zināšanu uzdevums nav patiesības izzināšana kā pašmērķis, bet gan tādu spēju iegūšana, kas ļauj pilnveidot un palielināt cilvēka varu pār dabas spēkiem. Norādīja uz tehnikas un rūpniecības lomu domāšanas un izziņas attīstībā. Par izziņas metodēm un pamatprincipiem uzskatīja eksperimentu un novērojumu. Uz šā pamata domāšana spēj sasniegt ja ne pilnīgi drošas, tad tomēr ļoti lielā mērā ticamas zināšanas. Sarakstījis daudz darbu par mākslas un mākslas kritikas jautājumiem, postulēja jaunu reālisma estētiku, aizstāvot ideju par labā un skaistā saistību. Šīs estētikas principus centās pielietot savos romānos un lugās. |
| + | |||
| + | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
| + | |||
| + | {{atsauces}} | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 40. rindiņa: | 44. rindiņa: | ||
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/biograf/3622 Дидро - Словари и энциклопедии на Академике] | * [http://dic.academic.ru/dic.nsf/biograf/3622 Дидро - Словари и энциклопедии на Академике] | ||
* [http://anthropology.ru/ru/texts/zagorodn/metatext_27.html Загороднева К.В. Оригинальность художественной критики Д. Дидро (на примере «Салона 1765 года»)] | * [http://anthropology.ru/ru/texts/zagorodn/metatext_27.html Загороднева К.В. Оригинальность художественной критики Д. Дидро (на примере «Салона 1765 года»)] | ||
| + | * [http://filosof.historic.ru/books/item/f00/s00/z0000005/st078.shtml Своеобразие материализма Дидро. // История философии: Запад-Россия-Восток (книга вторая. Философия XV-XIX вв.).] | ||
[[Kategorija:D]] | [[Kategorija:D]] | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 16. decembris, plkst. 10.32
Denī Didro (fr. Denis Diderot, 1713.-1784.) - filosofs, apgaismotājs, "Enciklopēdijas" redakcijas vadītājs, rakstnieks, mākslas kritiķis. Dzimis 1713. gada 5. oktobrī Langras (Langres) pilsētā Austrumfrancijā kā otrais bērns un vecākais dēls ģimenē. Nākamā domātāja tēvs bija augsti kvalificēts nažu kalējs, materiālajā ziņā ļoti pārticis, viens no savas cunftes vadītājiem pilsētā. Savu bērnu audzināšanai viņš veltīja daudz pūļu un līdzekļu. Denī 11 gadu vecumā sāka mācīties Langras jezuītu kolēģijā. Pēs skolas absolvēšanas devās uz Parīzi, kur mācījās Dārkura koledžā - to absolvēja 19 gadu vecumā, iegūstot mākslu maģistra grādu. Atsacījās paklausīt tēva ieteikumam studēt jurisprudenci vai medicīnu un, attiecīgi, tēvs pārstāja sniegt materiālo atbalstu. Nākamos 10 gadus dzīvoja Parīzē visai trūcīgi, pelnīdams iztiku kā stundu pasniedzējs un repetitors, mācīdams gan matemātiku, gan valodas, gan citus priekšmetus, kā arī sastādīdams dažādus juridiska satura tekstus. 40. gadu sākumā Didro iepazinās un sadraudzējās ar Ženēvā dzimušo mūzikas skolotāju un nošu pārrakstītāju, vēlāk slaveno literātu un sabiedrības problēmu iztirzātāju Žanu Žaku Ruso (1712.-1778.) un Sorbonnas universitātes absolventu, de Kondljaku (1715.-1780.), kurš iepazīstināja Didro ar Dž. Loka un citu angļu materiālistu sacerējumiem. Nostabilizējās Didro materiālais stāvoklis: dažu izdevēju un grāmattirgotāju uzdevumā viņš regulāri sāka tulkot no angļu valodas dažāda satura sacerējumus. Sākot ar 40. gadu otro pusi Didro iesaistījās pēc karaļa 1746. gada rīkojuma uzsāktās franču "Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošā vārdnīcas" (Encyclopedie ou Dictionnaire raisone des sciences, des arts et des metiers) izdošanā, uzņemoties vadīt tās veidotāju grupu. Kopš 1746. gada viņš publicēja arī savus oriģinālsacerējumus: zināmākie darbi ir: "Nekautrīgie dārgumi” (1748.), "Vēstule par aklajiem, lai pamācītu redzīgos” (1749.), "Domas par dabas interpretāciju" (1753.), "Dalambēra un Didro saruna" (1769.), "Matērijas un kustības filosofiskie pamati" (1770.), "Fizioloģijas elementi" (1774.-1780.).[1] Krievijas imperatore Katrīna II, vēlēdamās iemantot popularitāti Rietumeiropas kultūras darbinieku aprindās, kopš 1765. gada sniedza filozofam materiālu atbalstu: imperatore par 15 000 livriem nopirka filozofa bibliotēku, bet atstāja to viņa rīcībā līdz mūža beigām, uzdodot iepirkt par Krievijas sūtniecības līdzekļiem arī jaunas grāmatas un maksādama viņam kā bibliotekāram algu. Šāds darījums jūtami uzlaboja Didro materiālo stāvokli un deva lielākas rīcības iespējas. Mūža pēdējos gados Didro pievērsās Senās Romas vēsturei un ateisma problēmām. Miris 1784. gada 31. jūlijā Parīzē. Pēc Didro nāves viņa bibliotēka un vairums rokrakstu tika nosūtīti uz Krieviju. Lielākā daļa šo materiālu glabājas Pēterburgā Saltikova-Ščedrina bibliotēkā. Politiskajos uzskatos bija t.s. Apgaismotās monarhijas piekritējs. Savos filosofiskajos uzskatos nogājis ceļu no deisma un ētiskā ideālisma līdz materiālismam. (mācībā par dabu, psholoģijā, izziņas teorijā). Dabas izpratnē ieviesa vairākus dialektikas elementus: idejas par matērijas un kustības kopsakaru, par dabas formu mūžīgo mainīšanos. Jautājumu par to, kā materiālo daļiņu mehāniskā kustība spēj radīt sajūtu specifisko saturu, Didro izlēma par labu domai par matērijas vispārēju jutīgumu. Ieskicēja psihisko funkciju teoriju, kurā saskatāma vēlākā mācība par refleksiem. Saskaņā ar to gan cilvēki, gan dzīvnieki ir kā instrumenti, kas apveltīti ar sajušanas spējām un ar atmiņu. Izziņas teorijā Didro postulēja, ka visi prāta slēdzieni sakņojas dabā, un cilvēks tikai reģistrē tam no pieredzes zināmās parādības, starp kurām pastāv vai nu nepieciešams, vai nosacīts kopsakars. No tā neizriet, ka cilvēku sajūtas ir pilnīgi precīzas, it kā spogulī skatāmas priekšmetu kopijas: starp sajūtu vairumu un to ārējiem cēloņiem nav vairāk līdzības kā starp priekšstatiem un to apzīmējumiem valodā. Piekrītot Loka uzskatiem par primārām un sekundārām īpašībām, Didro uzsvēra sekundāro īpašību objektīvo raksturu. Attīstīja tālāk Bēkona uzskatu, ka empīrisko zināšanu uzdevums nav patiesības izzināšana kā pašmērķis, bet gan tādu spēju iegūšana, kas ļauj pilnveidot un palielināt cilvēka varu pār dabas spēkiem. Norādīja uz tehnikas un rūpniecības lomu domāšanas un izziņas attīstībā. Par izziņas metodēm un pamatprincipiem uzskatīja eksperimentu un novērojumu. Uz šā pamata domāšana spēj sasniegt ja ne pilnīgi drošas, tad tomēr ļoti lielā mērā ticamas zināšanas. Sarakstījis daudz darbu par mākslas un mākslas kritikas jautājumiem, postulēja jaunu reālisma estētiku, aizstāvot ideju par labā un skaistā saistību. Šīs estētikas principus centās pielietot savos romānos un lugās.
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 85.-86. lpp.
- Didro Denī. Ramo brāļadēls. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005., 160 lpp., ISBN 9984-36-860-2
- Didro Denī. Domas par dabas interpretāciju; Matērijas un kustības filozofiskie principi. - Zvaigzne: Rīga, 1979., 102 lpp.
- Furbank, P.N. Diderot: A Critical Biography. - A. A. Knopf: New York, 1992, ISBN 0-679-41421-5
- Gregory, Mary Efrosini. Diderot and the Metamorphosis of Species. - Routledge: New York, 2006, ISBN 0415955513
- Hoyt N. and Cassirer T. Encyclopedia, Selections: Diderot, D'Alembert, and a Society of Men of Letters. - Bobbs-Merrill Company, Inc.: New York, 1965, LCCN 65-26535. ISBN 0-672-60479-5
- Hans Magnus Enzensberger. Diderots Schatten. Unterhaltungen, Szenen, Essays. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1994, ISBN 3-518-40632-9
- Johanna Borek. Denis Diderot. - Rowohlt Taschenbuch Verlag: Hamburg, 2000, ISBN 3-499-50447-2
- Die Welt der Encyclopédie. / Anette Selg, Rainer Wieland (Hrsg.) - Frankfurt am Main, 2001, ISBN 3-8218-4711-5
- Philipp Blom. Das vernünftige Ungeheuer - Diderot, d'Alembert, de Jaucourt und die Große Enzyklopädie. - Frankfurt am Main, 2005, ISBN 3-8218-4553-8
- Claudia Albert. Diderot, Denis. // Metzler Philosophen Lexikon - J. B. Metzler: Stuttgart/Weimar, 1995, ISBN 3-476-01428-2
- Длугач Т.Б. Дени Дидро. - Мысль: Москва, 1975
Resursi internetā par šo tēmu
- Denis Diderot Short Biography
- Works by Denis Diderot at Project Gutenberg
- Diderot and the Encyclopædists (Vol 1 of 2) by John Morley - Project Gutenberg
- Denis Diderot Bibliography Eighteenth Century Bibliography
- Denis Diderot - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über Denis Diderot im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Werke von Denis Diderot - Zeno.org
- Denis Diderot/Дени Дидро. Le neveu de Rameau/Племянник Рамо. Краткая коллекция текстов на французском языке
- Дени Дидро - работы в интернет-библиотеке Максима Мошкова
- Дени Дидро (Denis Diderot) - Философия и атеизм
- Дени Дидро - Энциклопедия Кругосвет
- Дидро Дени - Новейший философский словарь
- Дидро - Словари и энциклопедии на Академике
- Загороднева К.В. Оригинальность художественной критики Д. Дидро (на примере «Салона 1765 года»)
- Своеобразие материализма Дидро. // История философии: Запад-Россия-Восток (книга вторая. Философия XV-XIX вв.).
