Atšķirības starp "Gnosticisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
m
 
(3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Gnosticisms''' (no gr. ''γνώσις, gnōsis'' - "izziņa") - II-V gs. radies eklektisks reliģisku koncepciju misticisma virziens, kurā [[Kristietība|kristietības]] [[teoloģija]] tika apvienota ar selektīvi atlasītām [[Neoplatonisms|neoplatonisma]], vēlīnā antīkā sinkrētismā ideju, [[Zoroastrisms|zoroastrisma]] tradīcijas, [[Pitagorisms|pitagorisma]] idejām, t.i. ne tik daudz sistemātiska mācība, kā drīzāk domāšanas veids, kurš radīja visdažādākās uzskatu sistēmas. Visām gnosticisma formām kopīga duālistiska - labā un ļaunā pretstāve, - realitātes uztvere, proti, uzskats, ka viss garīgais un nemateriālais pats par sevi ir labs, turpretī viss materiālais un fiziskais - slikts. No Tuvo Austrumu pagānisma gnostiķi aizguva ideju par Demiurgu - galvenajam Dievam pakārtotu Dievu, kas radījis materiālo pasauli, visa ļaunuma perēkli. Šajā nepievilcīgajā pasaulē savas dienas nākas vadīt cilvēkam - par cēloni cilvēka bezcerīgajam stāvoklim, viņa atsvešinātībai no Dieva, netiek uzskatīta viņa grēcīgā sacelšanās pret Dievu (kā tas bija kristietībā), bet gan tas, ka cilvēks piesaistīts materiālajai pasaulei. Pestīšana ir atbrīvošanās no materiālās pasaules, kurā cilvēks mīt un kurai tas piesaistīts; šādu atbrīvošanos var izraisīt vienīgi zināšanas (tādēļ arī grieķu vārds ''gnosis'' kļuva par šīs [[herēze]]s apzīmējumu); šīs zināšanas cilvēkam jāsaņem kā atklāsme no kādas augstākas pasaules. Dieva Pestītāja misija nav sniegt šīs zināšanas visiem cilvēkiem, bet tikai dažiem izredzētajiem, kas tās nodos tiem, kas patiesi "cienīgi" tās saņemt. tiem, kam ir šīs zināšanas, "gnostiķiem," ir jāatbrīvojas no matērijas ietekmes, atturoties no zināmiem pārtikas veidiem un no laulībām. (Reizēm negatīvā attieksme pret fiziskām un materiālām lietām izraisīja pretējas sekas un noveda pie pilnīgas vienaldzības pret visu fizisko un materiālo, un līdz ar to, piemēram, cilvēka seksuālā dzīve tika uzskatīta par morāli nenozīmīgu.) Divi pasaules jeb Dievam radniecīgais gars un matērijas maitājošajai dabai pakļautās sajūtas ietvertas arī katrā cilvēkā. Tāpat iedalāma arī sabiedrība - izredzētajos, kas spējīgi tikt pie īpašajām zinībām, un pārējos. Uzskatīja, ka pastāv neizzināms garīgs pirmsākums, kas izpaužas emanācijā un ir pretstats matērijai, materiālajai pasaulei - ļaunuma avotam. Kaut arī tā nav konkrēta mācība, bet gan drīzāk eklektisks ideju virziens, var izšķirt 3 pamatkoncepcijas: 1) Dievs pārstāv tumšo, ļauno pusi, jo ir radījis šo pasauli ar tās ciešanām, savukārt Sātans (Lucifers, ''gaismas nesējs'') ir tīrais "gnozis", gars, pasaules intelekts - pretstats materiālajai pasaulei. Tikai noliedzot, graujot šo pasauli un tās likumus, ir iespējams atbrīvoties no laicīgās miesas važām un savienoties ar īsto Radītāju jeb Demiurgu (kurš nav šīs pasaules radītājs); 2) Despotiskais un ļaunais Dievs satriecis brīvību mīlošo un inovatīvo Sātanu un ieslodzījis to materiālajā pasaulē, kuru Sātans pilnveidojis, kļūstot par tās patieso Demiurgu; 3) Pasauli ir radījis ļauns dievs un ka mīlestības un patiesības Dievs, kura atklāsmi atnesis Kristus, nav pasaules radītājs, bet pavisam cits Dievs. No tā izrietēja atteikšanās no šīs pasaules, centieni atbrīvoties no ļaunā Dieva - radītāja varas, garīgi piesaistoties citam, «tālajam» mīlestības un patiesības Dievam. Kristietībai kļūstot par valsts reliģiju, gnostiķi kā grupa, kas stāvēja mistērijas pozīcijās, tika nospiesti pagrīdē un, pateicoties savu mācību no kristietības atvasinātajai daļai (kuru tie traktēja no Tuvo Austrumu misticisma skatupunkta, piemēram, ka Kristus nevar būt dzimis sievietei kā cilvēks un pēc tam miris - isticamāk padarījis sevi redzamu, izmantojot “redzamu ķermeni” kā eņģelis, u.tml.) uzskatīti par [[Herēze|herētiķiem]] un kā tādi vajāti.
+
'''Gnosticisms''' (no gr. ''γνώσις, gnōsis'' - "izziņa"; gr. ''γνωστικισμός, gnōstikismos'') - II-V gs. radies eklektisks reliģisku koncepciju misticisma virziens, kurā [[Kristietība|kristietības]] [[teoloģija]] tika apvienota ar selektīvi atlasītām [[Neoplatonisms|neoplatonisma]], vēlīnā antīkā sinkrētismā ideju, [[Zoroastrisms|zoroastrisma]] tradīcijas, [[Pitagorisms|pitagorisma]] idejām, t.i. ne tik daudz sistemātiska mācība, kā drīzāk domāšanas veids, kurš radīja visdažādākās uzskatu sistēmas. Visām gnosticisma formām kopīga duālistiska - labā un ļaunā pretstāve, - realitātes uztvere, proti, uzskats, ka viss garīgais un nemateriālais pats par sevi ir labs, turpretī viss materiālais un fiziskais - slikts. No Tuvo Austrumu pagānisma gnostiķi aizguva ideju par Demiurgu - galvenajam Dievam pakārtotu Dievu, kas radījis materiālo pasauli, visa ļaunuma perēkli. Šajā nepievilcīgajā pasaulē savas dienas nākas vadīt cilvēkam - par cēloni cilvēka bezcerīgajam stāvoklim, viņa atsvešinātībai no Dieva, netiek uzskatīta viņa grēcīgā sacelšanās pret Dievu (kā tas bija kristietībā), bet gan tas, ka cilvēks piesaistīts materiālajai pasaulei. Pestīšana ir atbrīvošanās no materiālās pasaules, kurā cilvēks mīt un kurai tas piesaistīts; šādu atbrīvošanos var izraisīt vienīgi zināšanas (tādēļ arī grieķu vārds ''gnosis'' kļuva par šīs [[herēze]]s apzīmējumu); šīs zināšanas cilvēkam jāsaņem kā atklāsme no kādas augstākas pasaules. Dieva Pestītāja misija nav sniegt šīs zināšanas visiem cilvēkiem, bet tikai dažiem izredzētajiem, kas tās nodos tiem, kas patiesi "cienīgi" tās saņemt. tiem, kam ir šīs zināšanas, "gnostiķiem," ir jāatbrīvojas no matērijas ietekmes, atturoties no zināmiem pārtikas veidiem un no laulībām. (Reizēm negatīvā attieksme pret fiziskām un materiālām lietām izraisīja pretējas sekas un noveda pie pilnīgas vienaldzības pret visu fizisko un materiālo, un līdz ar to, piemēram, cilvēka seksuālā dzīve tika uzskatīta par morāli nenozīmīgu.) Divi pasaules jeb Dievam radniecīgais gars un matērijas maitājošajai dabai pakļautās sajūtas ietvertas arī katrā cilvēkā. Tāpat iedalāma arī sabiedrība - izredzētajos, kas spējīgi tikt pie īpašajām zinībām, un pārējos. Uzskatīja, ka pastāv neizzināms garīgs pirmsākums, kas izpaužas emanācijā un ir pretstats matērijai, materiālajai pasaulei - ļaunuma avotam. Kaut arī tā nav konkrēta mācība, bet gan drīzāk eklektisks ideju virziens, var izšķirt 3 pamatkoncepcijas: 1) Dievs pārstāv tumšo, ļauno pusi, jo ir radījis šo pasauli ar tās ciešanām, savukārt Sātans (Lucifers, ''gaismas nesējs'') ir tīrais "gnozis", gars, pasaules intelekts - pretstats materiālajai pasaulei. Tikai noliedzot, graujot šo pasauli un tās likumus, ir iespējams atbrīvoties no laicīgās miesas važām un savienoties ar īsto Radītāju jeb Demiurgu (kurš nav šīs pasaules radītājs); 2) Despotiskais un ļaunais Dievs satriecis brīvību mīlošo un inovatīvo Sātanu un ieslodzījis to materiālajā pasaulē, kuru Sātans pilnveidojis, kļūstot par tās patieso Demiurgu; 3) Pasauli ir radījis ļauns dievs un ka mīlestības un patiesības Dievs, kura atklāsmi atnesis Kristus, nav pasaules radītājs, bet pavisam cits Dievs. No tā izrietēja atteikšanās no šīs pasaules, centieni atbrīvoties no ļaunā Dieva - radītāja varas, garīgi piesaistoties citam, «tālajam» mīlestības un patiesības Dievam. Kristietībai kļūstot par valsts reliģiju, gnostiķi kā grupa, kas stāvēja mistērijas pozīcijās, tika nospiesti pagrīdē un, pateicoties savu mācību no kristietības atvasinātajai daļai (kuru tie traktēja no Tuvo Austrumu misticisma skatupunkta, piemēram, ka Kristus nevar būt dzimis sievietei kā cilvēks un pēc tam miris - isticamāk padarījis sevi redzamu, izmantojot “redzamu ķermeni” kā eņģelis, u.tml.) uzskatīti par [[Herēze|herētiķiem]] un kā tādi vajāti.
  
 
Gnosticisma ietvaros mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē radīja virkni [[reliģija|reliģisku]] [[Sekta|sektu]], kuras aktīvi darbojās Dienvideiropā un Tuvajos Austrumos: [[bogomili]] (X gs Balkānos - Bulgārijā - izveidojusies plaša sekta, kuru dibinājis priesteris Bogomils: Pasaule pieder velnam, Dieva dēlam un Kristus brālim, bet ar lūgšanām, stingru gavēni, askēzi, noliedzot šīs pasaules vērtības un ortodokso Baznīcu utt. var glābties; pēc Balkānu iekļaušanas [[Islāms|islāma]] sfērā, sekta tur iznīkst), [[katari]] (bogomilu misionāru izveidota sekta Ziemeļitālijā), [[albigoji]] (bogomilu misionāru izveidota sekta Dienvidfrancijā - no Albas pilsētas nosaukuma), [[maniheji]], [[mandeji]], [[ofiti]], [[kainiti]], [[sūfiji]] u.c. Ap X gs. ''gnosticisms'' guva visai plašu izplatību, un pieauga arī gnostiķu politiskā ietekme. Tieši gnostiķu apkarošanai Baznīca izveidoja inkvizīciju, un nopietni tos apkaroja (piemēram, krusta karš pret albigojiem). No gnostiķu sektu paliekām (pareizāk, uz to ideju bāzes) jaunajos laikos Rietumeiropā dzima jauno laiku misticisma kustības: brīvmūrnieki, rozenkreiceri u.c. slepenās mistiķu brālības/sektas.
 
Gnosticisma ietvaros mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē radīja virkni [[reliģija|reliģisku]] [[Sekta|sektu]], kuras aktīvi darbojās Dienvideiropā un Tuvajos Austrumos: [[bogomili]] (X gs Balkānos - Bulgārijā - izveidojusies plaša sekta, kuru dibinājis priesteris Bogomils: Pasaule pieder velnam, Dieva dēlam un Kristus brālim, bet ar lūgšanām, stingru gavēni, askēzi, noliedzot šīs pasaules vērtības un ortodokso Baznīcu utt. var glābties; pēc Balkānu iekļaušanas [[Islāms|islāma]] sfērā, sekta tur iznīkst), [[katari]] (bogomilu misionāru izveidota sekta Ziemeļitālijā), [[albigoji]] (bogomilu misionāru izveidota sekta Dienvidfrancijā - no Albas pilsētas nosaukuma), [[maniheji]], [[mandeji]], [[ofiti]], [[kainiti]], [[sūfiji]] u.c. Ap X gs. ''gnosticisms'' guva visai plašu izplatību, un pieauga arī gnostiķu politiskā ietekme. Tieši gnostiķu apkarošanai Baznīca izveidoja inkvizīciju, un nopietni tos apkaroja (piemēram, krusta karš pret albigojiem). No gnostiķu sektu paliekām (pareizāk, uz to ideju bāzes) jaunajos laikos Rietumeiropā dzima jauno laiku misticisma kustības: brīvmūrnieki, rozenkreiceri u.c. slepenās mistiķu brālības/sektas.
  
−
== Literatūra par šo tēmu ==
+
Skat. arī: [[teozofija]], [[neoplatonisms]]
 +
 
 +
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 138.-139. lpp.
 
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 138.-139. lpp.
19. rindiņa: 21. rindiņa:
 
* Rudolph Kurt. Gnosis: The Nature & Structure of Gnosticism. - Harper & Row, 1987, ISBN 0-06-067018-5
 
* Rudolph Kurt. Gnosis: The Nature & Structure of Gnosticism. - Harper & Row, 1987, ISBN 0-06-067018-5
 
* Walker Benjamin. Gnosticism: Its History and Influence. - Harper Collins, 1990, ISBN 1-85274-057-4
 
* Walker Benjamin. Gnosticism: Its History and Influence. - Harper Collins, 1990, ISBN 1-85274-057-4
 +
* Williams Michael. Rethinking Gnosticism: An Argument for Dismantling a Dubious Category. - Princeton University Press, 1996, ISBN 0-691-01127-3
 
----
 
----
 
* Haardt Robert. Die Gnosis: Wesen und Zeugnisse. - Otto-Müller-Verlag: Salzburg, 1967, S. 352
 
* Haardt Robert. Die Gnosis: Wesen und Zeugnisse. - Otto-Müller-Verlag: Salzburg, 1967, S. 352
 +
* Johann Ev. Hafner. Selbstdefinition des Christentums. Ein systemtheoretischer Zugang zur frühchristlichen Ausgrenzung der Gnosis. - Herder: Freiburg, 2003, ISBN 3-451-28073-6
 +
* Jens Holzhausen. Gnostizismus, Gnosis, Gnostiker. Ein Beitrag zur antiken Terminologie. // Jahrbuch für Antike und Christentum, 44 (2001), S. 58–75
 +
* Kurt Rudolph. Die Gnosis. Wesen und Geschichte einer spätantiken Religion. - A. Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2005, ISBN 3-525-52110-3
 +
* Sonnenschmidt Reinhard W. Politische Gnosis: Entfremdungsglaube Und Unsterblichkeitsillusion in Spatantiker Religion Und Politischer Philosophie. - Fink: München, 2001, 286 S.
 
----
 
----
 
* Трофимова М.К. Историко-философские вопросы гностицизма (Наг-Хаммади, II, соч. 2, 3, 6, 7) - Москва, 1979
 
* Трофимова М.К. Историко-философские вопросы гностицизма (Наг-Хаммади, II, соч. 2, 3, 6, 7) - Москва, 1979
  
−
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.zagarins.net/JG/JG140/JG140_gramatas_Kenins.htm Ķēniņš J. Gnostisko evanģeliju atklāšana. // Jaunā Gaita, 1982., Nr. 4.(140.)]
 
* [http://www.zagarins.net/JG/JG140/JG140_gramatas_Kenins.htm Ķēniņš J. Gnostisko evanģeliju atklāšana. // Jaunā Gaita, 1982., Nr. 4.(140.)]
30. rindiņa: 37. rindiņa:
 
* [http://www.iep.utm.edu/g/gnostic.htm Gnosticism - Internet Encyclopedia of Philosophy]
 
* [http://www.iep.utm.edu/g/gnostic.htm Gnosticism - Internet Encyclopedia of Philosophy]
 
* [http://jewishencyclopedia.com/view.jsp?artid=280&letter=G&search=gnosticism Gnosticism - Jewish Encyclopedia]
 
* [http://jewishencyclopedia.com/view.jsp?artid=280&letter=G&search=gnosticism Gnosticism - Jewish Encyclopedia]
 +
* [http://www.newadvent.org/cathen/06592a.htm Gnosticism - Catholic Encyclopedia]
 
* [http://www.timelessmyths.com/mirrors/gnostic.php Jimmy Joe. Gnostic Cosmogony.]
 
* [http://www.timelessmyths.com/mirrors/gnostic.php Jimmy Joe. Gnostic Cosmogony.]
 
* [http://gnosis.org/welcome.html The Gnosis Archive]
 
* [http://gnosis.org/welcome.html The Gnosis Archive]

Pašreizējā versija, 2013. gada 18. aprīlis, plkst. 10.15

Gnosticisms (no gr. γνώσις, gnōsis - "izziņa"; gr. γνωστικισμός, gnōstikismos) - II-V gs. radies eklektisks reliģisku koncepciju misticisma virziens, kurā kristietības teoloģija tika apvienota ar selektīvi atlasītām neoplatonisma, vēlīnā antīkā sinkrētismā ideju, zoroastrisma tradīcijas, pitagorisma idejām, t.i. ne tik daudz sistemātiska mācība, kā drīzāk domāšanas veids, kurš radīja visdažādākās uzskatu sistēmas. Visām gnosticisma formām kopīga duālistiska - labā un ļaunā pretstāve, - realitātes uztvere, proti, uzskats, ka viss garīgais un nemateriālais pats par sevi ir labs, turpretī viss materiālais un fiziskais - slikts. No Tuvo Austrumu pagānisma gnostiķi aizguva ideju par Demiurgu - galvenajam Dievam pakārtotu Dievu, kas radījis materiālo pasauli, visa ļaunuma perēkli. Šajā nepievilcīgajā pasaulē savas dienas nākas vadīt cilvēkam - par cēloni cilvēka bezcerīgajam stāvoklim, viņa atsvešinātībai no Dieva, netiek uzskatīta viņa grēcīgā sacelšanās pret Dievu (kā tas bija kristietībā), bet gan tas, ka cilvēks piesaistīts materiālajai pasaulei. Pestīšana ir atbrīvošanās no materiālās pasaules, kurā cilvēks mīt un kurai tas piesaistīts; šādu atbrīvošanos var izraisīt vienīgi zināšanas (tādēļ arī grieķu vārds gnosis kļuva par šīs herēzes apzīmējumu); šīs zināšanas cilvēkam jāsaņem kā atklāsme no kādas augstākas pasaules. Dieva Pestītāja misija nav sniegt šīs zināšanas visiem cilvēkiem, bet tikai dažiem izredzētajiem, kas tās nodos tiem, kas patiesi "cienīgi" tās saņemt. tiem, kam ir šīs zināšanas, "gnostiķiem," ir jāatbrīvojas no matērijas ietekmes, atturoties no zināmiem pārtikas veidiem un no laulībām. (Reizēm negatīvā attieksme pret fiziskām un materiālām lietām izraisīja pretējas sekas un noveda pie pilnīgas vienaldzības pret visu fizisko un materiālo, un līdz ar to, piemēram, cilvēka seksuālā dzīve tika uzskatīta par morāli nenozīmīgu.) Divi pasaules jeb Dievam radniecīgais gars un matērijas maitājošajai dabai pakļautās sajūtas ietvertas arī katrā cilvēkā. Tāpat iedalāma arī sabiedrība - izredzētajos, kas spējīgi tikt pie īpašajām zinībām, un pārējos. Uzskatīja, ka pastāv neizzināms garīgs pirmsākums, kas izpaužas emanācijā un ir pretstats matērijai, materiālajai pasaulei - ļaunuma avotam. Kaut arī tā nav konkrēta mācība, bet gan drīzāk eklektisks ideju virziens, var izšķirt 3 pamatkoncepcijas: 1) Dievs pārstāv tumšo, ļauno pusi, jo ir radījis šo pasauli ar tās ciešanām, savukārt Sātans (Lucifers, gaismas nesējs) ir tīrais "gnozis", gars, pasaules intelekts - pretstats materiālajai pasaulei. Tikai noliedzot, graujot šo pasauli un tās likumus, ir iespējams atbrīvoties no laicīgās miesas važām un savienoties ar īsto Radītāju jeb Demiurgu (kurš nav šīs pasaules radītājs); 2) Despotiskais un ļaunais Dievs satriecis brīvību mīlošo un inovatīvo Sātanu un ieslodzījis to materiālajā pasaulē, kuru Sātans pilnveidojis, kļūstot par tās patieso Demiurgu; 3) Pasauli ir radījis ļauns dievs un ka mīlestības un patiesības Dievs, kura atklāsmi atnesis Kristus, nav pasaules radītājs, bet pavisam cits Dievs. No tā izrietēja atteikšanās no šīs pasaules, centieni atbrīvoties no ļaunā Dieva - radītāja varas, garīgi piesaistoties citam, «tālajam» mīlestības un patiesības Dievam. Kristietībai kļūstot par valsts reliģiju, gnostiķi kā grupa, kas stāvēja mistērijas pozīcijās, tika nospiesti pagrīdē un, pateicoties savu mācību no kristietības atvasinātajai daļai (kuru tie traktēja no Tuvo Austrumu misticisma skatupunkta, piemēram, ka Kristus nevar būt dzimis sievietei kā cilvēks un pēc tam miris - isticamāk padarījis sevi redzamu, izmantojot “redzamu ķermeni” kā eņģelis, u.tml.) uzskatīti par herētiķiem un kā tādi vajāti.

Gnosticisma ietvaros mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē radīja virkni reliģisku sektu, kuras aktīvi darbojās Dienvideiropā un Tuvajos Austrumos: bogomili (X gs Balkānos - Bulgārijā - izveidojusies plaša sekta, kuru dibinājis priesteris Bogomils: Pasaule pieder velnam, Dieva dēlam un Kristus brālim, bet ar lūgšanām, stingru gavēni, askēzi, noliedzot šīs pasaules vērtības un ortodokso Baznīcu utt. var glābties; pēc Balkānu iekļaušanas islāma sfērā, sekta tur iznīkst), katari (bogomilu misionāru izveidota sekta Ziemeļitālijā), albigoji (bogomilu misionāru izveidota sekta Dienvidfrancijā - no Albas pilsētas nosaukuma), maniheji, mandeji, ofiti, kainiti, sūfiji u.c. Ap X gs. gnosticisms guva visai plašu izplatību, un pieauga arī gnostiķu politiskā ietekme. Tieši gnostiķu apkarošanai Baznīca izveidoja inkvizīciju, un nopietni tos apkaroja (piemēram, krusta karš pret albigojiem). No gnostiķu sektu paliekām (pareizāk, uz to ideju bāzes) jaunajos laikos Rietumeiropā dzima jauno laiku misticisma kustības: brīvmūrnieki, rozenkreiceri u.c. slepenās mistiķu brālības/sektas.

Skat. arī: teozofija, neoplatonisms

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 138.-139. lpp.
  • Jonas H. The Gnostic Religion: The Message of the Alien God and the Beginnings of Christianity. - Beacon Press: Boston, 1958
  • Layton Bentley. The Gnostic Scriptures. - SCM Press, 1987, 526 pages. ISBN 0-334-02022-0.
  • Robinson James. The Nag Hammadi Library in English. - HarperCollins Publishers, 1981, 549 pages. ISBN 0-06-066934-9
  • Nag Hammadi Library. / Robinson, James M. ed. - Harper & Row: New York, 1988, ISBN 0060669349
  • Green Henry. Economic and Social Origins of Gnosticism. - Scholars Press, 1985, ISBN 0-89130-843-1
  • Hoeller Stephan A. Gnosticism - New Light on the Ancient Tradition of Inner Knowing. 2002, 257 pages. ISBN 0-8356-0816-6
  • King Karen L. What is Gnosticism? - Harvard University Press, 2003, 343 pages. ISBN 0-674-01071-X
  • Klimkeit Hans-Joachim. Gnosis on the Silk Road: Gnostic Texts from Central Asia. - Harper: San Francisco, 1993, ISBN 0-06-064586-5
  • Layton, Bentley. Prolegomena to the study of ancient gnosticism. // The Social World of the First Christians: Essays in Honor of Wayne A. Meeks. / edited by L. Michael White, O. Larry Yarbrough - Fortress Press: Minneapolis, 1995, ISBN 0-8006-2585-4
  • The Rediscovery of Gnosticism: Sethian Gnosticism./ Layton, Bentley (ed.) - E.J. Brill, 1981
  • Rudolph Kurt. Gnosis: The Nature & Structure of Gnosticism. - Harper & Row, 1987, ISBN 0-06-067018-5
  • Walker Benjamin. Gnosticism: Its History and Influence. - Harper Collins, 1990, ISBN 1-85274-057-4
  • Williams Michael. Rethinking Gnosticism: An Argument for Dismantling a Dubious Category. - Princeton University Press, 1996, ISBN 0-691-01127-3
  • Haardt Robert. Die Gnosis: Wesen und Zeugnisse. - Otto-Müller-Verlag: Salzburg, 1967, S. 352
  • Johann Ev. Hafner. Selbstdefinition des Christentums. Ein systemtheoretischer Zugang zur frühchristlichen Ausgrenzung der Gnosis. - Herder: Freiburg, 2003, ISBN 3-451-28073-6
  • Jens Holzhausen. Gnostizismus, Gnosis, Gnostiker. Ein Beitrag zur antiken Terminologie. // Jahrbuch für Antike und Christentum, 44 (2001), S. 58–75
  • Kurt Rudolph. Die Gnosis. Wesen und Geschichte einer spätantiken Religion. - A. Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2005, ISBN 3-525-52110-3
  • Sonnenschmidt Reinhard W. Politische Gnosis: Entfremdungsglaube Und Unsterblichkeitsillusion in Spatantiker Religion Und Politischer Philosophie. - Fink: München, 2001, 286 S.
  • Трофимова М.К. Историко-философские вопросы гностицизма (Наг-Хаммади, II, соч. 2, 3, 6, 7) - Москва, 1979

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Gnosticisms&oldid=45653"