Atšķirības starp "Tiesību recepcija" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tiesību recepcija''' jeb '''likumu recepcija''' (no lat. ''receptio'' - "pieņemšana") - svešu likumu aizgūšana un ieviešana. Jau [[Senā Roma|Senajā Romā]], izstrādājot [[Divpadsmit tabulu likumi|Divpadsmit tabulu likumus]], pirms tam speciāla sūtniecība devās uz [[Senā Grieķija|Helladu]] iepazīties ar sengrieķu tiesībām, nolūkā labāko piemērot Romai. XI-XII gs. Rietumeiropā, strauji augot pilsētām un attīstoties tirdzniecībai, radās nepieciešamība pēc sakārtotas likumošanas, kuru [[paražu tiesības]] un partikulārās feodālās tiesības vairs nespēja apmierināt, tāpēc [[glosatori]] un [[postglosatori]] aizsāka [[Romiešu tiesības|romiešu civiltiesību]] ''recepciju''. | + | '''Tiesību recepcija''' jeb '''likumu recepcija''' (no lat. ''receptio'' - "pieņemšana") - svešu likumu aizgūšana un ieviešana. Jau [[Senā Roma|Senajā Romā]], izstrādājot [[Divpadsmit tabulu likumi|Divpadsmit tabulu likumus]], pirms tam speciāla sūtniecība devās uz [[Senā Grieķija|Helladu]] iepazīties ar sengrieķu tiesībām, nolūkā labāko piemērot Romai. XI-XII gs. Rietumeiropā, strauji augot pilsētām un attīstoties tirdzniecībai, radās nepieciešamība pēc sakārtotas likumošanas, kuru [[paražu tiesības]] un partikulārās feodālās tiesības vairs nespēja apmierināt, tāpēc [[glosatori]] un [[postglosatori]] aizsāka [[Romiešu tiesības|romiešu civiltiesību]] ''recepciju''. XVI gs. par atzītu romiešu tiesību studiju centru kļuva Francija, kur lielu ieguldījumu romiešu ''tiesību recepcijā'' devis Žaks Kujacijs (1522.-1590.), izskaidrojis gandrīz visu ''Corpus luris Civilis''savā darbā ''Observationes et emendationes'' (1688.). Pēc viņa nāves darbi izdoti 10 sējumos ''Opera omnia''. T.s. 1804. gada Napaleona kodeksā tika saliedētas vietējās tiesības, tiesu prakse un teorētiskā atziņas ar romiešu tiesību idejām un principiem, ievērota pat institūciju sistēma. Šāda sakausējuma rezultātā radās modernās pilsoniskās sabiedrības civiltiesības, kas joprojām noder kā paraugs valstīm, kuras izstrādā savus civillikumus. XIX gs. pirmajā pusē daudzas valstis pārņēma 1804. gada Francijas Civilkodeksu, Japāna 1898. gadā pārņēma lielu daļu no 1896. gada Vācijas Civilkodeksa (pašā Vācijā tas stājās spēkā 1900. gadā) - Japānas paraugam sekoja Brazīlija, Ķīna un vairākas citas valstis, - 1926. gadā Turcija ''recipēja'' Šveices Civilkodeksu (1907.) u.tml. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 170. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 170. lpp. | ||
| − | |||
| − | |||
[[Kategorija:Likumdošana]] | [[Kategorija:Likumdošana]] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 30. decembris, plkst. 07.03
Tiesību recepcija jeb likumu recepcija (no lat. receptio - "pieņemšana") - svešu likumu aizgūšana un ieviešana. Jau Senajā Romā, izstrādājot Divpadsmit tabulu likumus, pirms tam speciāla sūtniecība devās uz Helladu iepazīties ar sengrieķu tiesībām, nolūkā labāko piemērot Romai. XI-XII gs. Rietumeiropā, strauji augot pilsētām un attīstoties tirdzniecībai, radās nepieciešamība pēc sakārtotas likumošanas, kuru paražu tiesības un partikulārās feodālās tiesības vairs nespēja apmierināt, tāpēc glosatori un postglosatori aizsāka romiešu civiltiesību recepciju. XVI gs. par atzītu romiešu tiesību studiju centru kļuva Francija, kur lielu ieguldījumu romiešu tiesību recepcijā devis Žaks Kujacijs (1522.-1590.), izskaidrojis gandrīz visu Corpus luris Civilissavā darbā Observationes et emendationes (1688.). Pēc viņa nāves darbi izdoti 10 sējumos Opera omnia. T.s. 1804. gada Napaleona kodeksā tika saliedētas vietējās tiesības, tiesu prakse un teorētiskā atziņas ar romiešu tiesību idejām un principiem, ievērota pat institūciju sistēma. Šāda sakausējuma rezultātā radās modernās pilsoniskās sabiedrības civiltiesības, kas joprojām noder kā paraugs valstīm, kuras izstrādā savus civillikumus. XIX gs. pirmajā pusē daudzas valstis pārņēma 1804. gada Francijas Civilkodeksu, Japāna 1898. gadā pārņēma lielu daļu no 1896. gada Vācijas Civilkodeksa (pašā Vācijā tas stājās spēkā 1900. gadā) - Japānas paraugam sekoja Brazīlija, Ķīna un vairākas citas valstis, - 1926. gadā Turcija recipēja Šveices Civilkodeksu (1907.) u.tml.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 170. lpp.
