Atšķirības starp "Ekskomunikācija" versijām
No ''Vēsture''
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
* ''excommunicatus toleraturs'' - persona tiek izslēgta tikai no reliģiskās dzīves, [[draudze]]s, saglabājot tiesības dzīvot sabiedrisko dzīvi. | * ''excommunicatus toleraturs'' - persona tiek izslēgta tikai no reliģiskās dzīves, [[draudze]]s, saglabājot tiesības dzīvot sabiedrisko dzīvi. | ||
Ja ekskomnicētais nomira, nenožēlojot grēkus, to apglabāja bez reliģiskā rituāla, ārpus svētītās apbedīšanas vietas. | Ja ekskomnicētais nomira, nenožēlojot grēkus, to apglabāja bez reliģiskā rituāla, ārpus svētītās apbedīšanas vietas. | ||
| + | |||
| + | Skat. arī: [[herema]] | ||
== Ieteicamā literatūra == | == Ieteicamā literatūra == | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 21. februāris, plkst. 15.31
Ekskomunikācija (lat. excommunicatio) - izslēgšana no Baznīcas. Ekskomunikācijas juridisko formu deva pāvests Martins V 1418. gadā. Izšķir:
- excommunicatus vitandus - persona tika izslēgta no Baznīcas un arī no sabiedriskās dzīves (kopienas, amata, ģimenes u.tml.), ko varēja izsludināt tikai pāvests;
- excommunicatus toleraturs - persona tiek izslēgta tikai no reliģiskās dzīves, draudzes, saglabājot tiesības dzīvot sabiedrisko dzīvi.
Ja ekskomnicētais nomira, nenožēlojot grēkus, to apglabāja bez reliģiskā rituāla, ārpus svētītās apbedīšanas vietas.
Skat. arī: herema
Ieteicamā literatūra
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 332. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 178. lpp.
