Atšķirības starp "Kūrfirsts" versijām
m |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kūrfirsts''' (vāc. ''Kurfürst'', kr. ''курфюрст''; no "[[kūrija]]" + ''furisto'', "pirmais") jeb "[[elektors]]" (pārnesums no lat. ''princeps elector imperii'' - "pirmais imperatora vēlētājs"; angl. ''Prince-elector'', sp. ''elector'', fr. ''electeur'') – [[firsts]] | + | [[Attēls:Kurfirst.jpg|right|thumb|300px|impērijas kūrfirsti 308. gada 27. novembrī Frankfurtē ievēl par Vācijas karali Luksemburgas grāfu Henrihu]] |
| − | + | '''Kūrfirsts''' (vāc. ''Kurfürst'', kr. ''курфюрст''; no "[[kūrija]]" + ''furisto'', "pirmais") jeb "[[elektors]]" (pārnesums no lat. ''princeps elector imperii'' - "pirmais imperatora vēlētājs"; angl. ''Prince-elector'', sp. ''elector'', fr. ''electeur'') – [[firsts]] [[elektors]] jeb kūrijas firsts, kuram kopš XIII gs. ir tiesības izvirzīt kandidatūras un vēlēt [[Svētā Romas impērija|sv. Romas Vācu impērijas]] [[Imperators|ķeizaru]]. Saskaņā ar 1356. gada [[Kārļa IV Zelta bulla|Kārļa IV Zelta bullu]], ''kūrfirsta'' statuss bija nostiprināts septiņiem impērijas firstiem: impērijas arhikanclers, Maincas [[bīskaps]]; Alpu arhikanclers, Trīras arhibīskaps; Itālijas arhikanclers, Ķelnes arhibīskaps; impērijas vīnzinis, Bohēmijas [[karalis]]; impērijas gadzinis, [[Reinas pfalcgrāfs]]; impērijas arhimaršals, Saksijas [[hercogs]]; impērijas arhikamerārijs, Brandenburgas [[markgrāfs]]. | |
| − | Saskaņā ar 1356. gada [[Kārļa | ||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
Pieci amati tika rezervēti piecām senajām dzimtām: | Pieci amati tika rezervēti piecām senajām dzimtām: | ||
| 17. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
* Hoencollerni (Brandenburgas markgrāfi) | * Hoencollerni (Brandenburgas markgrāfi) | ||
* Velfiem (Hanoveres hercogi). | * Velfiem (Hanoveres hercogi). | ||
| − | Pirmie trīs amati netika mantoti, taču tradicionāli šos "garīgos" amatus ieņēma minē†o piecu seno dzimtu jaunākās atvases. | + | Pirmie trīs amati netika mantoti, taču tradicionāli šos "garīgos" amatus ieņēma minē†o piecu seno dzimtu jaunākās atvases. 1692. gadā kūrfirstu skaits pieauga līdz 8, jo tika apstiprināts impērijas arhikarognesēja amats, piešķirot to un kūrfirsta statusu Hanoveras hercogam. 1723. gadā Bohēmijas karaļa vietā par impērijas vīnzini kļuva Bavārijas hercogs, tādējādi kļūstot par kūrfirstu. Ķeizaram kā pirmajam starp līdzīgiem bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar ''kūrfirstu'' kolēģiju. Tā pastēvēja līdz 1806. gadam, kad to likvidēja līdz ar impērijas likvidāciju. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 27. jūnijs, plkst. 16.28
Kūrfirsts (vāc. Kurfürst, kr. курфюрст; no "kūrija" + furisto, "pirmais") jeb "elektors" (pārnesums no lat. princeps elector imperii - "pirmais imperatora vēlētājs"; angl. Prince-elector, sp. elector, fr. electeur) – firsts elektors jeb kūrijas firsts, kuram kopš XIII gs. ir tiesības izvirzīt kandidatūras un vēlēt sv. Romas Vācu impērijas ķeizaru. Saskaņā ar 1356. gada Kārļa IV Zelta bullu, kūrfirsta statuss bija nostiprināts septiņiem impērijas firstiem: impērijas arhikanclers, Maincas bīskaps; Alpu arhikanclers, Trīras arhibīskaps; Itālijas arhikanclers, Ķelnes arhibīskaps; impērijas vīnzinis, Bohēmijas karalis; impērijas gadzinis, Reinas pfalcgrāfs; impērijas arhimaršals, Saksijas hercogs; impērijas arhikamerārijs, Brandenburgas markgrāfs.
Pieci amati tika rezervēti piecām senajām dzimtām:
- Habsburgiem (Bohmijas karaļi);
- Vitelsbahiem (Reinas pfalcgrāfi);
- Vetiniem (Saksijas hercogi);
- Hoencollerni (Brandenburgas markgrāfi)
- Velfiem (Hanoveres hercogi).
Pirmie trīs amati netika mantoti, taču tradicionāli šos "garīgos" amatus ieņēma minē†o piecu seno dzimtu jaunākās atvases. 1692. gadā kūrfirstu skaits pieauga līdz 8, jo tika apstiprināts impērijas arhikarognesēja amats, piešķirot to un kūrfirsta statusu Hanoveras hercogam. 1723. gadā Bohēmijas karaļa vietā par impērijas vīnzini kļuva Bavārijas hercogs, tādējādi kļūstot par kūrfirstu. Ķeizaram kā pirmajam starp līdzīgiem bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar kūrfirstu kolēģiju. Tā pastēvēja līdz 1806. gadam, kad to likvidēja līdz ar impērijas likvidāciju.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 14., 17., 83. lpp.
- Fürstliche Häuser XVII. Band 133 / Genealogisches Handbuch des Adels. - Starke-Verlag, Limburg a.d.Lahn 2004, ISBN 3-7980-0833-7
- Gregor von Rezzori. Idiotenführer durch die deutsche Gesellschaft. 1. Hochadel. - Rowohlt-Verlag, Reinbek, 1963
- Julius Ficker. Vom Reichfürstenstande. - Innsbruck, 1861
- Karl-Friedrich Krieger. König, Reich und Reichsreform im Spätmittelalter. - München, 2005, ISBN 3-486-57670-4
- Malte Prietzel. Das Heilige Römische Reich im Spätmittelalter. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt, 2004, ISBN 3534151313
- Axel Gotthard. Das Alte Reich 1495 – 1806. - Darmstadt, 2003, ISBN 3534151186
- Helmut Neuhaus. Das Reich in der frühen Neuzeit. - München, 2003, ISBN 3-486-56729-2
- Hermann Conrad. Deutsche Rechtsgeschichte, Bd.1: Frühzeit und Mittelalter; Bd. 2: Neuzeit bis 1806. - Karlsruhe, 1966
- Dieter Mertens. Der Fürst. Mittelalterliche Wirklichkeiten und Ideen. - Köln, Weimar, Wien, 1998
