Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
 
(94 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
[[Attēls:Eiserner_Division_09_1919.jpg‎|right|thumb|300px|]]
+
{| class="infobox" style="float:right;margin:0 0 1em 1em;font-size:90%;clear:right;" cellspacing="5"
−
'''Rietumu brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army'') jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota [[Mītava|Mītavā]] dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em. Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgo armiju'' kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to [[Krievijas ziemeļrietumu armija]]s komandierim [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]], uz kura pozīcijām Petrogradas pievārtē šai armijai vajadzēja virzīties. Komandieri:
+
|+ style="text-align:center; font-size:larger;" | '''Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija'''<br><small>'''''Западная Добровольческая армия'''''</small>
−
* pulkvedis [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]] (08.1919.-11.11.1919.)
+
|-
−
* majors [[Bišofs Jozefs|J.Bišofs]] (11.11.1919.-01.1920.)
+
| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Image:Awaloff_soldaten.jpg|300px]]
 +
|-
 +
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''pastāv:'''
 +
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 05.09.1919.-01.1920.
 +
|-
 +
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''pakļautība:'''
 +
| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
 +
* nepakļāvās nevienam
 +
|-
 +
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''pavēlnieks:'''
 +
| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
 +
* pulkvedis [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]] (08.1919.-01.12.1919.)
 +
* majors [[Bišofs Jozefs|J.Bišofs]] (01.12.1919.-01.1920.)
 +
|-
 +
| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''štāba komandieris:'''
 +
| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
 +
* pulkvedis Čaikovskis
 +
|-
 +
|}
 +
'''Rietumu Brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная Добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee'', vc, ''Freiwillige Russische Westarmee''), '''Rietumkrievijas armija''' jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' (vc. ''Bermondt-Armee'') - 1919. gada 5. septembrī [[Mītava|Mītavā]] nodibināta karaspēka grupa dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgo armiju'' kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]]. Optimuma brīdī šajā armijā bija aptuveni 14 000 kaujas spējīgu karavīru ar aptuveni 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un 2 bruņuvilcieniem. Kā grafiskais simbols pēc pulkveža Potocka ierosinājuma tika izvēlēts melns Maltas krusts.
  
−
Pirmo vienību sāka veidot Zalcvēdeles (''Salzwedel'') karagūstekņu nometnē 1919. gada pavasarī, no [[Krievijas impērija]]s [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] karagūstekņiem Vācijā. Jūnija beigās vienība tika pārvesta uz Jelgavu, kur tika papildināta ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, Vācijas brīvkorpusiem un no [[Latvijas zemessardze|landesvēra]] atvaļinātajiem, bez tam armijai pievienojās [[Dzelzsdivīzija]] u.c. [[Vācijas armijas VI rezerves korpuss|6. rezerves korpusa]] daļas. 21. septembrī Jelgavā fon der Golcs noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' dienestā.<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai [[baltieši]]. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija majors J.Bišofs (viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu), neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]]. Lietvedības valoda bija vācu. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu<ref>Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.</ref> (5 kara aviācijas vienības: 424., 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa, kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 [[Bruņuvilciens|bruņuvilcienu]], 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>). Armiju veidoja:<ref>Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78. lpp.</ref>
+
Armija sāka veidoties 1919. gada vasarā Mītavā (mūsd. Jelgava), kad tur 12. jūnijā no Vācijas ieradās [[Bermonts Pāvels|Bermonta]] izveidotais vienības štābs, bet 14. jūnijā – Vācijā savervētās vienības (pulkvežu Aņisimova, Jevreinova, Voļska ešeloni), un ko nosauca par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]] un no [[Latvijas zemessardze|landesvēra]] demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (''приказ по армии №1 от 5 сентября 1919 г.'') 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]] Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - [[Dzelzsdivīzija]] un [[Vācu leģions|Vācu leģiona]] daļas, - formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> Armijas vadība izdeva arī savu naudu, ko izmantoja tās kontrolētajā teritorijā (kurss 1:1,2 ar Vācijas marku). Algas: ierindniekam - 11 markas dienā, virsniekam bez posteņa (amata) - 18 markas dienā, jaunākajam virsniekam - 24 markas, rotas komandierim - 30 markas, bataljona komandierim - 36 markas, pulka komandierim - 42 markas, brigādes komandierim - 48 markas, divīzijas komandierim - 54 markas, armijas štāba priekšniekam - 75 markas, armijas komandierim - 100 markas dienā.
−
* [[Grāfa Kellera korpuss]] (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris [[pulkvedis]] Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
 
−
* [[Vācu leģions]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
 
−
* Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris [[majors]] J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5 000 vīru);
 
−
* [[Plēves grupa]] (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
 
−
* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upes kara flote|Upes kara flote]]<br>
 
  
−
Kā iespējamie sabiedrotie karadarbības laikā tiek minēti:
+
No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki desmiti latviešu), bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (''Чайковский''), militāro operāciju veidotājs - majors Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]]. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada vasarā armiju formāli veidoja:
−
* [[Dibiča brīvkorpuss]] (~3 000 vīru);
+
* [[Kellera korpuss|1. korpuss - grāfa Kellera Rietumu brīvprātīgo korpuss]];
−
* [[Virgoliča korpuss]] (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
+
* [[Virgoliča korpuss|2. korpuss - Virgoliča korpuss]] (realitātē nepakļāvās Bermontam);
 +
* [[Līvena nodaļa|3. korpuss - firsta Līvena Rietumu brīvprātīgo korpuss]] (tikai īsu brīdi "uz papīra", realitātē nepakļāvās Bermontam, bet pārgāja [[Ziemeļrietumu armija]]s jurisdikcijā);
 +
* [[Vācu leģions]] (pakļāvās fon der Golca vadītajam Vācijas armijas štābam);
 +
* [[Dzelzsdivīzija]];
 +
* [[Plēves grupa]];
 +
* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upju kara flotile|Lielupes kara flotile]].
 +
* aviācijā 120 lidmašīnu (lidotspējīgas aptuveni 40–45, pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā). Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.
 +
* 16. oktobrī armijā ieskaitīja [[Dibiča brīvkorpuss|Dibiča brīvkorpusu]]
 +
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.<ref>Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.</ref> Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.
  
−
1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē ([[Līvena vienība]] to jau bija izdarījusi), taču Bermonts to ignorēja, bet 20. septembrī visas vienības tika apvienotas kā neatkarīga '''Rietumu brīvprātīgo armija'''. 3. oktobrī Kurzemē esošais vācu karaspēks oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā. Armijai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. ''[[Bermontiāde]]'', - novembra vidū Bermonta armija galu galā cieta sakāvi un 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Atsevišķas tās vienības turpināja darboties Vācijā t.s. brīvprātīgo korpusu sastāvā.
+
1919. gada jūlijā Antantes delegācija piedāvāja pārvest armiju uz Rietumigauniju cīņai Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Bermonts piekrita tikai tādā gadījumā, ja sabiedrotie turpinās karaspēka apgādi tādā pat mērā, kā to līdz tam darīja Vācija. Tā kā Antante šādas garantijas nesniedza, Rietumu brīvprātīgo armija atteicās atstāt Latvijas teritoriju. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. [[Bermonts Pāvels|P.Bermonts]] uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar [[Līvena vienība|firsta Līvena korpusu]], vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja. 8. oktobrī ''Rietumu brīvprātīgo armija'' uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (''приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом №79 от 9 октября 1919 г.''), ka turpmāk Ziemeļrietumu armijai nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju, pasludinot to par nodevējiem un dezertieriem.
 +
 
 +
23. septembrī armija izvērsās frontes līnijā Olaines pozīcijās un visai drīz sākās bruņots konflikts ar pie demarkācijas līnijas sakoncentrētajām Latvijas bruņoto spēku vienībām - t.s. ''[[Bermontiāde]]''. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā [[Rosbaha brīvkorpuss|Rosbaha brīvkorpusa]] varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais [[Virgoliča korpuss]] (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņēmās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (''приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.'') tika pārdēvēta par '''kņaza Avalova karaspēka grupu''' (''войсковая группа князя П.М. Авалова'').
 +
 
 +
12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.
 +
 
 +
Skat. arī [[Rietumkrievijas kara politiskā padome]]
  
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
21. rindiņa: 49. rindiņa:
 
{{atsauces}}
 
{{atsauces}}
  
−
== Attēlu galerija==
+
== ==
 
<center><gallery>
 
<center><gallery>
−
Attēls:Freikorpskmpferrussis.jpg|karavīri
+
Attēls:Awaloff_und_Goltz_1919.jpg|fon der Golcs un P.Bermonts, 29.06.1919.
−
Attēls:Awaloff_und_Goltz_1919.jpg|Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs, 29.06.1919.
 
 
Attēls:Westarmee_parade_1919.jpg|Armijas parāde, 29.06.1919.
 
Attēls:Westarmee_parade_1919.jpg|Armijas parāde, 29.06.1919.
−
Attēls:Keller_1_schwadron.jpg|Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri, 29.06.1919.
+
Attēls:Stabskapitans_bermontietis.jpg|štabs-kapitans
 
Attēls:Westarmee_1_plastunshenRegiment.jpg|1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.
 
Attēls:Westarmee_1_plastunshenRegiment.jpg|1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.
−
Attēls:Awaloff_soldaten.jpg|Pāvels Bermonts ar saviem virsniekiem
+
Attēls:Awaloff_Westarmee.jpg|P.Bermonts ar saviem karavīriem
−
Attēls:Awaloff_Westarmee.jpg|Pāvels Bermonts ar saviem karavīriem
+
Attēls:Bermontiesi_Mitava.jpg|Mītavā
 
Attēls:Westarmee_1919.jpg|Karavīri, 1919. gada rudens
 
Attēls:Westarmee_1919.jpg|Karavīri, 1919. gada rudens
 
Attēls:Bermonta_vaacu_rota_1919.jpg|vācu vienība. 1919. gada rudens
 
Attēls:Bermonta_vaacu_rota_1919.jpg|vācu vienība. 1919. gada rudens
−
Attēls:Westarmee_Eiserner_Division_1919.jpg|Dzelzsdivizija, 1919. gada 1. septembris
 
−
Attēls:Keller_Schwadron_1919.jpg|Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada rudenī
 
 
Attēls:Westarmee_Flieger_Abteilung_1919.jpg|426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
 
Attēls:Westarmee_Flieger_Abteilung_1919.jpg|426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
 +
Attēls:Freiwillige_FliegerAbteilung_426.jpg|426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
 
Attēls:Bermonta_aviacija.jpg|lidmašīnas, 1919. gada oktobris
 
Attēls:Bermonta_aviacija.jpg|lidmašīnas, 1919. gada oktobris
 
Attēls:Notriekta_bermonta_lidmasina_1919.jpg|notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens
 
Attēls:Notriekta_bermonta_lidmasina_1919.jpg|notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens
40. rindiņa: 66. rindiņa:
 
Attēls:Max_zenitlielgabals.jpg|bruņotais auto "Max"
 
Attēls:Max_zenitlielgabals.jpg|bruņotais auto "Max"
 
Attēls:Zenitlielgabals_Moritz_1919.jpg|bruņotais auto "Moritz"
 
Attēls:Zenitlielgabals_Moritz_1919.jpg|bruņotais auto "Moritz"
 +
Attēls:Bermontiesi_sagustiti.jpg|sagūstītie bermontieši
 
Attēls:Westarmee_artillerist_1920_.jpg|Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads
 
Attēls:Westarmee_artillerist_1920_.jpg|Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads
 
Attēls:Westarmee_Flugzeug_1920.jpg|Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads
 
Attēls:Westarmee_Flugzeug_1920.jpg|Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads
 
Attēls:Westenarmee_1921.jpg|Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.
 
Attēls:Westenarmee_1921.jpg|Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.
 +
Attēls:Soldaten_Siedlungs_Verband_Kurland_Medaille.jpg|apbalvojuma apliecība
 
Attēls:Medalen_Awaloff.png|Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa
 
Attēls:Medalen_Awaloff.png|Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa
 
</gallery></center>
 
</gallery></center>
  
−
== Literatūra par šo tēmu ==
+
== Literatūra un avoti par šo tēmu ==
  
 +
* Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 3301.
 +
* Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 5434. (piemēram, 3. apr., 77. l., 11. lp.)
 
* Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
 
* Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
 
* P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
 
* P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
 
* Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
 
* Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
 +
* Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
 +
* Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0
 
----
 
----
 +
* Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
 
* Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
 
* Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
 
* Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
 
* Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
 
* Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
 
* Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
 +
* Мусаев В.И. Drang nach Osten и русская реакция: история «Западной русской армии» (1919 г.) // Новый часовой. - № 6-7. -СПб, 1998. - С.82
 +
* Смолин А.В. Белое движение на Северо-Западе России (1918-1920 гг.). - СПб, 1999
 +
* Смолин А.В. Интервенция на Северо-Западе России. 1917-1920. - СПб 1995
 +
 
----
 
----
 
* Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
 
* Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
63. rindiņa: 100. rindiņa:
 
* [http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=66700&ins_print&comments/ Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.]
 
* [http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=66700&ins_print&comments/ Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.]
 
* [http://latviansmilhistory.blogspot.com/2009/11/pavels-bermonts-avalovs-un-rietumu.html Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija.]
 
* [http://latviansmilhistory.blogspot.com/2009/11/pavels-bermonts-avalovs-un-rietumu.html Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija.]
 +
* [https://www.academia.edu/30643359/Latvija_un_Krievu_Zieme%C4%BCu_korpuss_Jude%C5%86i%C4%8Da_Zieme%C4%BCrietumu_armija_1918_1920._In_Latvijas_Kara_muzeja_gadagr%C4%81mata._II._R%C4%ABga_2001_54._84._lpp  Jēkabsons Ē. Latvija un Krievu Ziemeļu korpuss (Judeņiča Ziemeļrietumu armija) 1918–1920. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II. Rīga, 2001, 54.–84. lpp.]
 
----
 
----
 
* [http://lib.ru/HISTORY/FELSHTINSKY/Bermont-Avalov.txt_with-big-pictures.html Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания]
 
* [http://lib.ru/HISTORY/FELSHTINSKY/Bermont-Avalov.txt_with-big-pictures.html Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания]

Pašreizējā versija, 2016. gada 28. decembris, plkst. 10.49

Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija
Западная Добровольческая армия
Awaloff soldaten.jpg
pastāv: 05.09.1919.-01.1920.
pakļautība:
  • nepakļāvās nevienam
pavēlnieks:
štāba komandieris:
  • pulkvedis Čaikovskis

Rietumu Brīvprātīgo armija (kr. Западная Добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee, vc, Freiwillige Russische Westarmee), Rietumkrievijas armija jeb daiļliteratūrā Bermonta armija (vc. Bermondt-Armee) - 1919. gada 5. septembrī Mītavā nodibināta karaspēka grupa dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam N.Judeničam. Optimuma brīdī šajā armijā bija aptuveni 14 000 kaujas spējīgu karavīru ar aptuveni 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un 2 bruņuvilcieniem. Kā grafiskais simbols pēc pulkveža Potocka ierosinājuma tika izvēlēts melns Maltas krusts.

Armija sāka veidoties 1919. gada vasarā Mītavā (mūsd. Jelgava), kad tur 12. jūnijā no Vācijas ieradās Bermonta izveidotais vienības štābs, bet 14. jūnijā – Vācijā savervētās vienības (pulkvežu Aņisimova, Jevreinova, Voļska ešeloni), un ko nosauca par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas brīvkorpusiem un no landesvēra demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (приказ по армии №1 от 5 сентября 1919 г.) 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - Dzelzsdivīzija un Vācu leģiona daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).[1] Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [2] Armijas vadība izdeva arī savu naudu, ko izmantoja tās kontrolētajā teritorijā (kurss 1:1,2 ar Vācijas marku). Algas: ierindniekam - 11 markas dienā, virsniekam bez posteņa (amata) - 18 markas dienā, jaunākajam virsniekam - 24 markas, rotas komandierim - 30 markas, bataljona komandierim - 36 markas, pulka komandierim - 42 markas, brigādes komandierim - 48 markas, divīzijas komandierim - 54 markas, armijas štāba priekšniekam - 75 markas, armijas komandierim - 100 markas dienā.

No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki desmiti latviešu), bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (Чайковский), militāro operāciju veidotājs - majors Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada vasarā armiju formāli veidoja:

Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.[3] Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.

1919. gada jūlijā Antantes delegācija piedāvāja pārvest armiju uz Rietumigauniju cīņai Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Bermonts piekrita tikai tādā gadījumā, ja sabiedrotie turpinās karaspēka apgādi tādā pat mērā, kā to līdz tam darīja Vācija. Tā kā Antante šādas garantijas nesniedza, Rietumu brīvprātīgo armija atteicās atstāt Latvijas teritoriju. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar firsta Līvena korpusu, vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam Rietumkrievijas brīvprātīgo armija formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja. 8. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом №79 от 9 октября 1919 г.), ka turpmāk Ziemeļrietumu armijai nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju, pasludinot to par nodevējiem un dezertieriem.

23. septembrī armija izvērsās frontes līnijā Olaines pozīcijās un visai drīz sākās bruņots konflikts ar pie demarkācijas līnijas sakoncentrētajām Latvijas bruņoto spēku vienībām - t.s. Bermontiāde. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā Rosbaha brīvkorpusa varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais Virgoliča korpuss (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņēmās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.) tika pārdēvēta par kņaza Avalova karaspēka grupu (войсковая группа князя П.М. Авалова).

12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.

Skat. arī Rietumkrievijas kara politiskā padome

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.
  2. ↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
  3. ↑ Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.

  • fon der Golcs un P.Bermonts, 29.06.1919.

  • Armijas parāde, 29.06.1919.

  • štabs-kapitans

  • 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.

  • P.Bermonts ar saviem karavīriem

  • Mītavā

  • Karavīri, 1919. gada rudens

  • vācu vienība. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • lidmašīnas, 1919. gada oktobris

  • notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens

  • bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss

  • bruņotais auto "Max"

  • bruņotais auto "Moritz"

  • sagūstītie bermontieši

  • Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads

  • Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads

  • Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.

  • apbalvojuma apliecība

  • Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 3301.
  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 5434. (piemēram, 3. apr., 77. l., 11. lp.)
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
  • P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
  • Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
  • Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0
  • Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
  • Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
  • Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
  • Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
  • Мусаев В.И. Drang nach Osten и русская реакция: история «Западной русской армии» (1919 г.) // Новый часовой. - № 6-7. -СПб, 1998. - С.82
  • Смолин А.В. Белое движение на Северо-Западе России (1918-1920 гг.). - СПб, 1999
  • Смолин А.В. Интервенция на Северо-Западе России. 1917-1920. - СПб 1995
  • Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
  • Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Rietumu_brīvprātīgo_armija&oldid=64376"