Atšķirības starp "Dzelzsdivīzija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(35 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
[[Attēls:Eiserner_Division_09_1919.jpg‎|right|thumb|300px|]]
+
[[Attēls:Eiserne_Division.png|right|thumb|250px|]]
'''Dzelzsdivīzija''' (vc. ''Eiserne Division'', kr. ''Железная дивизия'') - [[Vācijas armijas 6. rezerves korpuss|Vācijas armijas 6. rezerves korpusa]] operatīvā vienība Baltijā [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] laikā (1918.-1919.). Izveidota 1918. gada 21. novembrī no brīvprātīgajiem kā virsdienesta '''dzelzsbrigāde''' (''Eiserne Brigade'') īpašiem uzdevumiem, kuras taktiskais uzdevums bija segt [[Vācijas VIII armija]]s evakuāciju no Baltijas grūtākajos frontes iecirkņos. Komandieri:
+
'''Dzelzs divīzija''' (vc. ''Eiserne Division'', kr. ''Железная дивизия'') - [[Vācijas armijas 6. rezerves korpuss|Vācijas armijas 6. rezerves korpusa]] operatīvā vienība Baltijā [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] laikā (1918.-1919.). Izveidota 1918. gada 21. novembrī no brīvprātīgajiem kā virsdienesta '''Dzelzsbrigāde''' (''Eiserne Brigade'') īpašiem uzdevumiem, kuras taktiskais uzdevums bija segt [[Vācijas VIII armija]]s evakuāciju no Baltijas grūtākajos frontes iecirkņos. Komandieri:
 
* pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
 
* pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
* majors J.Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)
+
* majors Jozefs Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)
Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās (pārdēvēta par "dzelzs divīziju"). VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai ([[Golcs Rīdigers fon der|Golcs]]). Marta sākumā piedalījās [[Latvijas zemessardze]]s uzbrukumā [[LSPR armija]]i Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kurā atradās [[Kalpaka bataljons]]) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta [[Goldfelda eskadrons]], pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzsbrigāde tika izvietota Bolderājā un [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietoksnī]]. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām juridiski pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. [[Niedras kabinets]]) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju ([[Cēsu kaujas]]). Šajā brīdī dzelzsdivīzijas sastāvā bija aptuveni 15000 vīri, no kuriem kaujasspējīgi kādi 9000:<ref>Bermonts atmiņās min, ka oktobrī divīzijā bijis ap 18000 vīru, no kuriem kaujasspējīgi 15000.</ref><br>
+
Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. 17.01.1919. kad Vaiņodē vienību pārņēma tās jaunais komandieris Bišofs, tajā bija 284 durkļi un 22 zobeni. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās. VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai ([[Golcs Rīdigers fon der|Golcs]]). Marta sākumā piedalījās [[Latvijas zemessardze]]s uzbrukumā [[LSPR armija]]i Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kuram blakus atradās landesvēra [[Kalpaka bataljons]]) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta [[Goldfelda eskadrons]], pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. Dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzsbrigāde tika izvietota Bolderājā un [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietoksnī]]. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēgeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa.  
'''1919. gada jūnija vidū:'''
 
* 3 kājnieku pulki (8 bataljoni):
 
** 1. Kurzemes kājnieku pulks (''1 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom.majors ''von Lossow''; 3 bataljoni, 82 ložmetēji, 10 mīnmetēji, ~2400 vīri);
 
*** 1. bataljons (kom. ''Doin'', vēlāk ''Krüger'');
 
*** [[Borkes bataljons|2. bataljons]] (kom. haupt. ''Borcke'', vēlāk ''Groeben'');
 
*** 3. bataljons (kom. ''Heiberg'', vēlāk ''von Stülpnagel'').
 
** 2. Kurzemes kājnieku pulks (''2 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. majors ''von Kleist'', vēlāk ''von Bomhard''; 3 bataljoni, 85 ložmetēji, 6 mīnmetēji, ~3200 vīri);
 
*** 1. bataljons jeb Lībermaņa bataljons (''Freiwilligen-Bataillon von Lieberman'');
 
*** 2. bataljons (kom. haupt. Balla);
 
*** 3. bataljons jeb Bertolda brīvkorpuss (''Freikorps Berthold'')
 
*** 4. bataljons jeb Henkes bataljons (''Freiwilligen-Bataillon Henke''), sākumā bija kā Nr.3., taču vēlāk pārdēvēts par Nr.4.;
 
** 3. Kurzemes kājnieku pulks (''3 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. kapteinis ''Poensgen'', vēlāk ''von Klewitz''; 4 bataljoni, 83 ložmetēji, 6 mīnmetēji, ~3200 vīri):
 
*** 1. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Meerwein'');
 
*** 2. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Wolter'');
 
*** 3. bataljons jeb Rikhofa brīvkorpuss (''Freikorps Rieckhoff'', kom. ''Rieckhoff'').
 
*** Pētersdorfa brīvkorpuss (''Freikorps von Petersdorff'') jeb 3. pulka ložmetējnieku nodaļa (''Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung'')
 
* Kurzemes jēgeru bataljons (''Courlandish Jäger Bn., kom. Buchner'')
 
* strēlnieku bataljons (''Scharfschützen Bataillon''; 24 ložmetēji, 4 vieglie lielgabali, 4 mīnmetēji, ~800 vīri);
 
* Luca mīnmetēju komanda (''Minenwerfer Kompanie''; 24 mīnmetēji, ~400 vīri).
 
* ložmetējnieku vienība (''MG Sharpshooters Abt. Petersdorff'')
 
* Kurzemes jātnieku pulks (''Kurländisches Kavallerie Regiment'', kom. majors ''Graf von Kanitz''; 4 eskadroni, 8 ložmetēji, ~600 vīri).
 
* artilērijas bataljons (''Kurländisches Fußartillerie Battalion'', kom. majors ''von Arnim''); 3 divizioni, 6 vieglās artilērijas baterijas ar 24 lielgabaliem, ~1200 vīri, 2 smagās artilērijas baterijas, 8 lielgabali, ~400 vīri); maija beigās izvērsts par pulku (''Kurländisches Feldartillerie-Regiment'').
 
* Sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~600 vīri);
 
* aviācijas vienība (''Flieger Abteilung Nr 427'');
 
u.c. loģistikas un palīgvienības. Pievienojās arī [[Rosbaha brīvkorpuss]] (''Freikorps Roßbach''; ~1200 vīri).
 
  
1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēģeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa. Īsi pirms Cēsu kaujām visām Dzelzsdivīzijās daļām vajadzēja sapulcēties Inčukalnā, bet tanī laikā Golca štābā bija ziņa, it kā Daugavpilī ienākušas divas lielinieku divīzijas. Tādēļ, lai piedalītos [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]], Inčukalnā majora Kleista vadībā ieradās tikai 4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas. Saskaņā ar [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noteikumiem, jūlijā dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. 24. augustā vienība atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva [[Rietumu brīvprātīgo armija|Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā]]. Pēc [[Bermontiāde]]s divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur un jāatbruņo, dodoties līdz Lejassaksijai, kur karavīri izklīda pa mājām.
+
1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām juridiski pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. [[Niedras kabinets]]) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju ([[Cēsu kaujas]]). Visām Dzelzsdivīzijās daļām vajadzēja sapulcēties Inčukalnā, bet tanī laikā Golca štābā bija ziņa, it kā Daugavpilī ienākušas divas lielinieku divīzijas. Tādēļ, lai piedalītos [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]], Inčukalnā majora Kleista vadībā ieradās tikai 4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas. Saskaņā ar [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noteikumiem, jūlijā Dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. 24. augustā lielākā daļa vienības personālsastāva atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva [[Rietumu brīvprātīgo armija|Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā]].  
 +
 
 +
[[Attēls:Eiserner_Division_09_1919.jpg‎|left|thumb|400px|Dzelzsdivīzijas parāde pie Jelgavas]]
 +
 
 +
[[Bermonts Pāvels|Bermonts]] savās atmiņās min šādu Dzelzsdivīzijas sastāvu: 1. kājnieku pulks (3 bataljoni, 82 ložmetēji, 10 mīnmetēji, kopā 2400 vīri), 2. kājnieku pulks (4 bataljoni, 85 ložmetēji, 6 mīnmetēji, kopā 3200 vīri), 3. kājnieku pulks (4 bataljoni, 83 ložmetēji, 6 mīnmetēji, kopā 3200 vīri), Jēgeru bataljons (24 ložmetēji, 4 lielgabali, 4 mīnmetēji, kopā 800 vīri), Luca ložmetējnieku bataljons (24 ložmetēji, 400 vīri), [[Rosbaha brīvkorpuss]] (kopā 1200 vīri), 6 vieglās artilērijas baterijas (24 lielgabalim 1200 vīri), 2 smagās artilērijas baterijas (8 lielgabali, 400 vīri), Kurzemes jātnieku pulks pulkv. grāfa Kanica vadībā (4 eskadroni, 8 ložmetēji, kopā 600 vīri), Sapieru bataljons (3 riotas, 15 ložmetēji, 600 vīri), tehniskās un aizmugures vienības - kopā ar tām 18 000 vīri, kaujas sastāvā 15 000 vīru.
 +
 
 +
Pēc citiem avotiem, 1919. gada novembra sākumā pēc saraksta vienību veidoja:
 +
* 1. Kurzemes kājnieku pulks (''1 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom.majors ''von Lossow''; ~800-900 vīri, 24-36 ložmetēji)
 +
** 1. bataljons (kom. ''Doin'', vēlāk ''Krüger'')
 +
** [[Borkes bataljons|2. bataljons]] (kom. haupt. ''Borcke'', vēlāk ''Groeben'')
 +
** 3. bataljons (kom. ''Heiberg'', vēlāk ''von Stülpnagel'')
 +
* 2. Kurzemes kājnieku pulks (''2 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. majors ''von Kleist'', vēlāk ''von Bomhard''; ~1120-1160 vīri, 32-48 ložmetēji)
 +
** 1. Lībermaņa bataljons (''Freiwilligen-Bataillon von Lieberman'')
 +
** 2. Sudetiešu bataljons (''Sudetenland'', kom. haupt. Balla)
 +
** 3. Rikhofa brīvkorpuss (''Freikorps Rieckhoff'', kom. ''Rieckhoff'')
 +
* 3. Kurzemes kājnieku pulks, t.s. bavārieši (''3 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. kapteinis ''Poensgen'', vēlāk ''von Klewitz''; ~1000-1400 vīri, 32-48 ložmetēji)
 +
** 1. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Meerwein'')
 +
** 2. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Wolter'')
 +
* Kurzemes jēgeru bataljons (''Courlandish Jäger Bn., kom. Buchner'', ~600-800 vīri, 12-16 ložmetēji)
 +
* Lutca ložmetējnieku komanda (''Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung'', ~400 vīri, 20-24 ložmetēji)
 +
* Damma ložmetējnieku komanda (''Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung'', 11-16 ložmetēji)
 +
* Kurzemes jātnieku pulks (''Kurländisches Kavallerie Regiment'', kom. majors ''Graf von Kanitz''; ~600 vīri, 8-16 ložmetēji).
 +
** 1. eskadrons
 +
** 2. eskadrons
 +
** 3. eskadrons
 +
** 4. eskadrons
 +
** 5. eskadrons
 +
* 33. reihsvēra kājnieku pulks
 +
* Kuldīgas brīvprātīgo jēgeru korpuss (''Freiwilliges Jägerkorps Goldingen''; kom. rezerves kapteinis Berdings - ''Hauptmann der Reserve Berding'', ~400-500 vīri, 20-30 ložmetēji)
 +
** štāba rota
 +
** kājnieku rota
 +
** smago ložmetēju rota
 +
** eskadrons
 +
** artilērijas pulks, komandieris Leo Šlageters (''Leo Schlageter''):
 +
*** 1. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
 +
*** 2. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
 +
*** 3. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
 +
*** smagās artilērijas divizions (2 smagās artilērijas baterijas, 8-10 haubices)
 +
* sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~300 vīri)
 +
* mīnmetēju komanda (''Minenwerfer Kompanie'', 2 rotas, 8 mīnmetēji)
 +
* dzelzceļa policijas bataljons
 +
aizmugures loģistikas un palīgvienības. Kopā pēc saraksta bija 3420-4700 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 520-640 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 32-58 lielgabalu, 161-234 ložmetēju.<ref>Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 19. lpp.</ref>
 +
 
 +
Pēc [[Bermontiāde]]s divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur un jāatbruņo, dodoties līdz Lejassaksijai, kur karavīri izklīda pa mājām.
  
 
== ==
 
== ==
 
<center><gallery>
 
<center><gallery>
 
Attēls:Bischoff_J.jpg|maj. Bišofs
 
Attēls:Bischoff_J.jpg|maj. Bišofs
Attēls:Bermonta_vaacu_rota_1919.jpg|
 
Attēls:Westarmee_Eiserner_Division_1919.jpg|parāde
 
 
Attēls:Max_zenitlielgabals.jpg|bruņotais auto "Max"
 
Attēls:Max_zenitlielgabals.jpg|bruņotais auto "Max"
 
Attēls:Zenitlielgabals_Moritz_1919.jpg|bruņotais auto "Moritz"
 
Attēls:Zenitlielgabals_Moritz_1919.jpg|bruņotais auto "Moritz"
 +
Attēls:Eiserne_Division_Maxim.jpg|ložmetējnieki
 +
Attēls:Dzelzs.jpeg|kavalērists
 
Attēls:Dzelzsdiviz_un_bermontiesi.jpg|kopā ar bermontiešiem
 
Attēls:Dzelzsdiviz_un_bermontiesi.jpg|kopā ar bermontiešiem
 +
Attēls:EiserneDivision_05_1919_a.jpg| struktūra 05.1919.
 +
Attēls:EiserneDivision_05_1919_b.jpg|struktūra 05.1919.
 +
Attēls:EiserneDivision_05_1919_c.jpg|struktūra 05.1919.
 +
Attēls:Eisernen_Division_Mitgliedskarte.jpg|apliecība
 +
Attēls:Baltishec_National_Auschuz_Berechtigungschein.jpg|
 +
Attēls:Verein_ehem_Baltenkampfer_MitgliedsKarte.jpg|
 +
Attēls:Eiserne_Division_weteran.jpg|veterāni
 
</gallery></center>
 
</gallery></center>
  
57. rindiņa: 82. rindiņa:
 
* Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
 
* Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
 
* Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
 
* Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
 +
* Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0
 
----
 
----
 
* Bischoff J. Die letzte Front. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum, 1919. - Berlin, 1935
 
* Bischoff J. Die letzte Front. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum, 1919. - Berlin, 1935
63. rindiņa: 89. rindiņa:
  
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/B/BA/balodis_janis/memo/dievtur.htm Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti par Brīvības cīņu periodu]
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/B/BA/balodis_janis/memo/dievtur.htm Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti par Brīvības cīņu periodu]
* [http://www.historia.lv/alfabets/D/dz/dz_div/dok/1919.06.26.latv.htm Izraksts no Jozefa Bišofa pavēles dzelzsdivīzijai par pāriešanu Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 1919. gada 26. jūnijā, Rīgā]
 
  
 
[[Kategorija:Latvijas Neatkarības karš]]
 
[[Kategorija:Latvijas Neatkarības karš]]
 
[[Kategorija:Vācijas armijas vienības]]
 
[[Kategorija:Vācijas armijas vienības]]

Pašreizējā versija, 2022. gada 8. februāris, plkst. 07.25

Eiserne Division.png

Dzelzs divīzija (vc. Eiserne Division, kr. Железная дивизия) - Vācijas armijas 6. rezerves korpusa operatīvā vienība Baltijā Latvijas Neatkarības kara laikā (1918.-1919.). Izveidota 1918. gada 21. novembrī no brīvprātīgajiem kā virsdienesta Dzelzsbrigāde (Eiserne Brigade) īpašiem uzdevumiem, kuras taktiskais uzdevums bija segt Vācijas VIII armijas evakuāciju no Baltijas grūtākajos frontes iecirkņos. Komandieri:

  • pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
  • majors Jozefs Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)

Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. 17.01.1919. kad Vaiņodē vienību pārņēma tās jaunais komandieris Bišofs, tajā bija 284 durkļi un 22 zobeni. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās. VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai (Golcs). Marta sākumā piedalījās Latvijas zemessardzes uzbrukumā LSPR armijai Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kuram blakus atradās landesvēra Kalpaka bataljons) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta Goldfelda eskadrons, pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. Dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzsbrigāde tika izvietota Bolderājā un Daugavgrīvas cietoksnī. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēgeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa.

1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām juridiski pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. Niedras kabinets) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju (Cēsu kaujas). Visām Dzelzsdivīzijās daļām vajadzēja sapulcēties Inčukalnā, bet tanī laikā Golca štābā bija ziņa, it kā Daugavpilī ienākušas divas lielinieku divīzijas. Tādēļ, lai piedalītos Cēsu kaujās, Inčukalnā majora Kleista vadībā ieradās tikai 4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas. Saskaņā ar Strazdumuižas pamiera noteikumiem, jūlijā Dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. 24. augustā lielākā daļa vienības personālsastāva atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā.

Dzelzsdivīzijas parāde pie Jelgavas

Bermonts savās atmiņās min šādu Dzelzsdivīzijas sastāvu: 1. kājnieku pulks (3 bataljoni, 82 ložmetēji, 10 mīnmetēji, kopā 2400 vīri), 2. kājnieku pulks (4 bataljoni, 85 ložmetēji, 6 mīnmetēji, kopā 3200 vīri), 3. kājnieku pulks (4 bataljoni, 83 ložmetēji, 6 mīnmetēji, kopā 3200 vīri), Jēgeru bataljons (24 ložmetēji, 4 lielgabali, 4 mīnmetēji, kopā 800 vīri), Luca ložmetējnieku bataljons (24 ložmetēji, 400 vīri), Rosbaha brīvkorpuss (kopā 1200 vīri), 6 vieglās artilērijas baterijas (24 lielgabalim 1200 vīri), 2 smagās artilērijas baterijas (8 lielgabali, 400 vīri), Kurzemes jātnieku pulks pulkv. grāfa Kanica vadībā (4 eskadroni, 8 ložmetēji, kopā 600 vīri), Sapieru bataljons (3 riotas, 15 ložmetēji, 600 vīri), tehniskās un aizmugures vienības - kopā ar tām 18 000 vīri, kaujas sastāvā 15 000 vīru.

Pēc citiem avotiem, 1919. gada novembra sākumā pēc saraksta vienību veidoja:

  • 1. Kurzemes kājnieku pulks (1 Kurländisches Infanterie Regiment, kom.majors von Lossow; ~800-900 vīri, 24-36 ložmetēji)
    • 1. bataljons (kom. Doin, vēlāk Krüger)
    • 2. bataljons (kom. haupt. Borcke, vēlāk Groeben)
    • 3. bataljons (kom. Heiberg, vēlāk von Stülpnagel)
  • 2. Kurzemes kājnieku pulks (2 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. majors von Kleist, vēlāk von Bomhard; ~1120-1160 vīri, 32-48 ložmetēji)
    • 1. Lībermaņa bataljons (Freiwilligen-Bataillon von Lieberman)
    • 2. Sudetiešu bataljons (Sudetenland, kom. haupt. Balla)
    • 3. Rikhofa brīvkorpuss (Freikorps Rieckhoff, kom. Rieckhoff)
  • 3. Kurzemes kājnieku pulks, t.s. bavārieši (3 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. kapteinis Poensgen, vēlāk von Klewitz; ~1000-1400 vīri, 32-48 ložmetēji)
    • 1. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (Freikorps Poensgen, Kurzemē kopš maija, kom. Meerwein)
    • 2. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (Freikorps Poensgen, Kurzemē kopš maija, kom. Wolter)
  • Kurzemes jēgeru bataljons (Courlandish Jäger Bn., kom. Buchner, ~600-800 vīri, 12-16 ložmetēji)
  • Lutca ložmetējnieku komanda (Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung, ~400 vīri, 20-24 ložmetēji)
  • Damma ložmetējnieku komanda (Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung, 11-16 ložmetēji)
  • Kurzemes jātnieku pulks (Kurländisches Kavallerie Regiment, kom. majors Graf von Kanitz; ~600 vīri, 8-16 ložmetēji).
    • 1. eskadrons
    • 2. eskadrons
    • 3. eskadrons
    • 4. eskadrons
    • 5. eskadrons
  • 33. reihsvēra kājnieku pulks
  • Kuldīgas brīvprātīgo jēgeru korpuss (Freiwilliges Jägerkorps Goldingen; kom. rezerves kapteinis Berdings - Hauptmann der Reserve Berding, ~400-500 vīri, 20-30 ložmetēji)
    • štāba rota
    • kājnieku rota
    • smago ložmetēju rota
    • eskadrons
    • artilērijas pulks, komandieris Leo Šlageters (Leo Schlageter):
      • 1. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
      • 2. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
      • 3. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
      • smagās artilērijas divizions (2 smagās artilērijas baterijas, 8-10 haubices)
  • sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~300 vīri)
  • mīnmetēju komanda (Minenwerfer Kompanie, 2 rotas, 8 mīnmetēji)
  • dzelzceļa policijas bataljons

aizmugures loģistikas un palīgvienības. Kopā pēc saraksta bija 3420-4700 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 520-640 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 32-58 lielgabalu, 161-234 ložmetēju.[1]

Pēc Bermontiādes divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur un jāatbruņo, dodoties līdz Lejassaksijai, kur karavīri izklīda pa mājām.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 19. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 112.-113. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
  • Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
  • Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
  • Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
  • Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
  • Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
  • Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
  • Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0

  • Bischoff J. Die letzte Front. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum, 1919. - Berlin, 1935

Resursi internetā par šo tēmu