Atšķirības starp "Grieķu uguns" versijām

Pašreizējā versija, 2014. gada 29. janvāris, plkst. 15.18

Grieķu uguns (an. Greek fire, vc. Griechisches Feuer, kr. греческий огонь) - Bizantijas impērijā VII–XI gs. izmantota degmaisījuma tehnoloģija pretinieka satriekšanai ar uguni. Tai raksturīgas 4 pamatiezīmes: 1) degmaisījums dega arī ūdenī un to nevarēja nodzēst ar ūdeni; 2) degmaisījuma gala variants pielietošanas brīdī bija šķidrs; 3) aizdedzināto degmaisījumu virzīja uz pretinieku caur īpašu mehānismu, no katla pa caurulēm uz sifonu; 4) procesam raksturīgs skaļš troksnis (μετὰ βροντῆς) un dūmi. Par "grieķu uguni" to dēvēja svešzemnieki, bet paši bizantieši to min kā "jūras uguni" (πῦρ θαλάσσιον, pyr thalassion) vai "slapjo uguni" (πῦρ ὑγρόν, pyr hygron), dažkārt arī "spožo uguni" (πῦρ λαμπρόν, pyr lampron).

Pirmo reizi tiek pieminēta 664. gadā (Teofans izmanto Aleksandrijas ēru, kurā laika skaitīšana sākas ar pasaules radīšanu 5501. gadā, t.i., apraksta 673. gada notikumus) Teofana Apliecinātāja jeb Teofana Homologēta (gr. Θεοφάνης Ὁμολογητής, Theophanēs Homologētēs, 760–818) hronikā, minot, ka to izgudrojis Kallinīks (Καλλινικός) no Sīrijas Heliopoles (Ἡλιουπόλεως, mūsd. Bālbeka Libānā). To izmantoja gan nocietinājumu aizstāvēšanai pret aplenkuma ierīcēm, gan jūras kara flotē, kur ticis uzglabāts stacionārā vara katlā uz īpaši tam būvēta kuģa (kakkabopyrophoroi) klāja, bet aizdedzinātā maisījuma strūkla no bronzas sifona, līdzīgi kā mūsdienu liesmu metējos, tēmēta uz pretinieka kuģiem (darbības attālums nav zināms; pēc mūsdienu aplēsēm, tas varētu būt 20–30 m). X gs. sarakstītās "Naumahijas" (Ναυμαχία) anonīmais autors apraksta, ka liesmu metējs sifons, saukts par katakoraksu (κατακόραξ), izvietots kuģa priekšgalā, bet vēl divus izvietojuši pie bortiem. Traktātā "Praecepta militaria", aprakstot grieķu uguni, tā raksturota kā "lipīga". Garām ejot avotos ir pieminēti indiuviduālie liesmu metēji (heirosifoni), taču sīkāku aprakstu nav. Ieroci izmantoja tikai impērijai vitāli svarīgos brīžos, izšķirošās kaujās, un ne tālu no galvaspilsētas. Acīmredzot mehānisms un tā apkalpošana bija pietiekami sarežģīti, jo ir zināms, ka bulgāru hans Krums, 811. gadā sagrābjot Debeltas cietoksni, ieguvis laupījumā 36 bronzas sifonus (σίφωνας χαλκούς) un arī paša degmaisījuma krājumus, taču ziņu, ka bulgāriem būtu izdevies šo ieroci pielietot karadarbībā, nav. Arī Ibn al Asirs (1160-1234) min, ka 827. gadā arābiem izdevies sagūstīt bizantiešu "uguns kuģi" jeb harraka, taču nav nekādu ziņu par tā pielietojumu praksē. Recepte, ražošana un mehānisms tika glabāti stingrā noslēpumā, to zināja visai nedaudzi cilvēki, līdz ar to pēc Konstantinopoles ieņemšanas 1204. gadā maisījuma recepte zuda. XII gs. tapusī Ingvara ceļotāja sāga (Yngvars saga víðförla), šķiet, ir pēdējais greiķu uguns praktiskā pielietojuma apraksts: Ingvara kuģi sastop bizantiešu reiderus (illgerðamenn) kuģu kaujā uz upes (acīmredzot Dņepra), kur ar grieķu uguni tiek sadedzināts viens vikingu kuģis, līdz Ingvaram izdodas ar degbultu trāpīt grieķu uguns mehānismā un to pašu aizdedzināt. Laikabiedri gan mēģināja aprakstīt sastāvu (visplašākās ziņas par to sniedz Marka Grieķa "Liber ignium ad comburendos hostes"), taču rekonstruēt maisījumu un mehānismu, par pamatu ņemot šos aprakstus, nav izdevies, un par tā izgatavošanu un pielietošanu ziņu nav (iespējams, atslēga bijusi nevis maisījuma ķīmiskajā sastāvā, bet gan tā palaišanas mehānismā). Vēlākos viduslaiku avotos par "grieķu uguni" dēvēja jebkādu aizdedzinošu maisījumu.

Literatūra par šo tēmu

• John Haldon. Greek fire revisited. Recent and current research. // Byzantine style, religion, and civilization. In honour of Sir Steven Runciman. / Elizabeth Jeffreys (Hrsg.) - Cambridge University Press: New York u. a. 2006, ISBN 0-521-83445-7, S. 290–325.
• Cheronis, Nicholas D. Chemical Warfare in the Middle Ages: Kallinikos' "Prepared Fire" // Journal of Chemical Education (Chicago), 1937. p. 360–365
• Pryor John H.; Jeffreys Elizabeth M. The Age of the ΔΡΟΜΩΝ: The Byzantine Navy ca. 500–1204 - Brill Academic Publishers, 2006. ISBN 978-90-04-15197-0
• Roland Alex. Secrecy, Technology, and War: Greek Fire and the Defense of Byzantium, Technology and Culture // Technology and Culture, 1992, 33 (4): 655–679
• Partington, J.R. A History of Greek Fire and Gunpowder. - Johns Hopkins University Press, Baltimore, 1999. ISBN 0-8018-5954-9

• Jochen Gartz. Vom griechischen Feuer zum Dynamit. Eine Kulturgeschichte der Explosivstoffe. - E. S. Mittler & Sohn: Hamburg, 2007, ISBN 978-3-8132-0867-2
• Erich Gabriel.: Griechisches Feuer. // Robert Auty u. a. (Hrsg.): Lexikon des Mittelalters. Band 4 - Artemis-Verlag: München, 1989, ISBN 3-7608-8904-2, Sp. 1711f.
• Johannes Preiser-Kapeller. Wunderwaffe des Mittelalters? Geschichte und Theorie des Griechischen Feuers. // Karfunkel-Combat. Nr. 3, 2007, S. 45–47. ISSN 0944-2677
• Ellis Davidson, Hilda R. The Secret Weapon of Byzantium // Byzantinische Zeitschrift 66, 1973. S. 61–74
• Pászthory Emmerich. Über das 'Griechische Feuer'. Die Analyse eines spätantiken Waffensystems // Antike Welt 17 (2), 1986. S. 27–38

• Греческий огонь. // Юрченко А.Г. Историческая география политического мифа. Образ Чингиз-хана в мировой литературе XIII-XV вв. - Евразия: Санкт-Петербург, 2006. - 640 c., c. 368-377. ISBN 5-8071-0203-7
• Средневековые огнеметы. // Юрченко А.Г. Историческая география политического мифа. Образ Чингиз-хана в мировой литературе XIII-XV вв. - Евразия: Санкт-Петербург, 2006. - 640 c., c. 377-382. ISBN 5-8071-0203-7

Resursi internetā par šo tēmu

• Greek fire - The Applied History Research Group : The University of Calgary

• Das flüssige Feuer : Die byzantinische Geheimwaffe