Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
 
(15 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
23. rindiņa: 23. rindiņa:
 
'''Rietumu Brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная Добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee'', vc, ''Freiwillige Russische Westarmee''), '''Rietumkrievijas armija''' jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' (vc. ''Bermondt-Armee'') - 1919. gada 5. septembrī [[Mītava|Mītavā]] nodibināta karaspēka grupa dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgo armiju'' kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]]. Optimuma brīdī šajā armijā bija aptuveni 14 000 kaujas spējīgu karavīru ar aptuveni 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un 2 bruņuvilcieniem. Kā grafiskais simbols pēc pulkveža Potocka ierosinājuma tika izvēlēts melns Maltas krusts.
 
'''Rietumu Brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная Добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee'', vc, ''Freiwillige Russische Westarmee''), '''Rietumkrievijas armija''' jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' (vc. ''Bermondt-Armee'') - 1919. gada 5. septembrī [[Mītava|Mītavā]] nodibināta karaspēka grupa dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgo armiju'' kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]]. Optimuma brīdī šajā armijā bija aptuveni 14 000 kaujas spējīgu karavīru ar aptuveni 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un 2 bruņuvilcieniem. Kā grafiskais simbols pēc pulkveža Potocka ierosinājuma tika izvēlēts melns Maltas krusts.
  
−
Armija sāka veidoties 1919. gada vasarā Mītavā (mūsd. Jelgava), kad tur 12. jūnijā no Vācijas ieradās [[Bermonts Pāvels|Bermonta]] izveidotais vienības štābs, bet 14. jūnijā – Vācijā savervētās vienības (pulkvežu Aņisimova, Jevreinova, Voļska ešeloni), un ko nosauca par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]] un no [[Latvijas zemessardze|landesvēra]] demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (''приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.'') 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]] Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - [[Dzelzsdivīzija]] un [[Vācu leģions|Vācu leģiona]] daļas, - formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai [[baltieši]]. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (''полковник Чайковский''), militāro operāciju veidotājs - majors J.Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]]. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada vasarā armiju formāli veidoja:
+
Armija sāka veidoties 1919. gada vasarā Mītavā (mūsd. Jelgava), kad tur 12. jūnijā no Vācijas ieradās [[Bermonts Pāvels|Bermonta]] izveidotais vienības štābs, bet 14. jūnijā – Vācijā savervētās vienības (pulkvežu Aņisimova, Jevreinova, Voļska ešeloni), un ko nosauca par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]] un no [[Latvijas zemessardze|landesvēra]] demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (''приказ по армии №1 от 5 сентября 1919 г.'') 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]] Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - [[Dzelzsdivīzija]] un [[Vācu leģions|Vācu leģiona]] daļas, - formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> Armijas vadība izdeva arī savu naudu, ko izmantoja tās kontrolētajā teritorijā (kurss 1:1,2 ar Vācijas marku). Algas: ierindniekam - 11 markas dienā, virsniekam bez posteņa (amata) - 18 markas dienā, jaunākajam virsniekam - 24 markas, rotas komandierim - 30 markas, bataljona komandierim - 36 markas, pulka komandierim - 42 markas, brigādes komandierim - 48 markas, divīzijas komandierim - 54 markas, armijas štāba priekšniekam - 75 markas, armijas komandierim - 100 markas dienā.
−
* [[Kellera korpuss|1. korpuss - grāfa Kellera Rietumu brīvprātīgo korpuss]]
+
 
−
* [[Virgoliča korpuss|2. korpuss - Virgoliča korpuss]] (realitātē nepakļāvās Bermontam)
+
No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki desmiti latviešu), bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (''Чайковский''), militāro operāciju veidotājs - majors Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]]. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada vasarā armiju formāli veidoja:
−
* [[Līvena nodaļa|3. korpuss - firsta Līvena Rietumu brīvprātīgo korpuss]] (tikai īsu brīdi "uz papīra", realitātē nepakļāvās Bermontam, bet pārgāja [[Ziemeļrietumu armija]]s jurisdikcijā)
+
* [[Kellera korpuss|1. korpuss - grāfa Kellera Rietumu brīvprātīgo korpuss]];
−
* [[Vācu leģions]] (pakļāvās fon der Golca vadītajam Vācijas armijas štābam)
+
* [[Virgoliča korpuss|2. korpuss - Virgoliča korpuss]] (realitātē nepakļāvās Bermontam);
−
* [[Dzelzsdivīzija]]
+
* [[Līvena nodaļa|3. korpuss - firsta Līvena Rietumu brīvprātīgo korpuss]] (tikai īsu brīdi "uz papīra", realitātē nepakļāvās Bermontam, bet pārgāja [[Ziemeļrietumu armija]]s jurisdikcijā);
−
* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upju kara flotile|Upju kara flotile]].
+
* [[Vācu leģions]] (pakļāvās fon der Golca vadītajam Vācijas armijas štābam);
 +
* [[Dzelzsdivīzija]];
 +
* [[Plēves grupa]];
 +
* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upju kara flotile|Lielupes kara flotile]].
 
* aviācijā 120 lidmašīnu (lidotspējīgas aptuveni 40–45, pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā). Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.  
 
* aviācijā 120 lidmašīnu (lidotspējīgas aptuveni 40–45, pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā). Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.  
 
* 16. oktobrī armijā ieskaitīja [[Dibiča brīvkorpuss|Dibiča brīvkorpusu]]
 
* 16. oktobrī armijā ieskaitīja [[Dibiča brīvkorpuss|Dibiča brīvkorpusu]]
 
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.<ref>Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.</ref> Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.
 
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.<ref>Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.</ref> Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.
  
−
1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē. 8. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (''приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом N 79 от 9 октября 1919 г.''), ka turpmāk Ziemeļrietumu frontei nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju. Tai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. ''[[Bermontiāde]]''. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā [[Rosbaha brīvkorpuss|Rosbaha brīvkorpusa]] varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais [[Virgoliča korpuss]] (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņē°ās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (''приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.'') tika pārdēvēta par '''kņaza Avalova karaspēka grupu''' (''войсковая группа князя П.М. Авалова'').
+
1919. gada jūlijā Antantes delegācija piedāvāja pārvest armiju uz Rietumigauniju cīņai Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Bermonts piekrita tikai tādā gadījumā, ja sabiedrotie turpinās karaspēka apgādi tādā pat mērā, kā to līdz tam darīja Vācija. Tā kā Antante šādas garantijas nesniedza, Rietumu brīvprātīgo armija atteicās atstāt Latvijas teritoriju. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. [[Bermonts Pāvels|P.Bermonts]] uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar [[Līvena vienība|firsta Līvena korpusu]], vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja. 8. oktobrī ''Rietumu brīvprātīgo armija'' uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (''приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом №79 от 9 октября 1919 г.''), ka turpmāk Ziemeļrietumu armijai nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju, pasludinot to par nodevējiem un dezertieriem.  
 +
 
 +
23. septembrī armija izvērsās frontes līnijā Olaines pozīcijās un visai drīz sākās bruņots konflikts ar pie demarkācijas līnijas sakoncentrētajām Latvijas bruņoto spēku vienībām - t.s. ''[[Bermontiāde]]''. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā [[Rosbaha brīvkorpuss|Rosbaha brīvkorpusa]] varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais [[Virgoliča korpuss]] (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņēmās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (''приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.'') tika pārdēvēta par '''kņaza Avalova karaspēka grupu''' (''войсковая группа князя П.М. Авалова'').
  
 
12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.
 
12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.
 +
 +
Skat. arī [[Rietumkrievijas kara politiskā padome]]
  
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
93. rindiņa: 100. rindiņa:
 
* [http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=66700&ins_print&comments/ Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.]
 
* [http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=66700&ins_print&comments/ Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.]
 
* [http://latviansmilhistory.blogspot.com/2009/11/pavels-bermonts-avalovs-un-rietumu.html Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija.]
 
* [http://latviansmilhistory.blogspot.com/2009/11/pavels-bermonts-avalovs-un-rietumu.html Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija.]
 +
* [https://www.academia.edu/30643359/Latvija_un_Krievu_Zieme%C4%BCu_korpuss_Jude%C5%86i%C4%8Da_Zieme%C4%BCrietumu_armija_1918_1920._In_Latvijas_Kara_muzeja_gadagr%C4%81mata._II._R%C4%ABga_2001_54._84._lpp  Jēkabsons Ē. Latvija un Krievu Ziemeļu korpuss (Judeņiča Ziemeļrietumu armija) 1918–1920. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II. Rīga, 2001, 54.–84. lpp.]
 
----
 
----
 
* [http://lib.ru/HISTORY/FELSHTINSKY/Bermont-Avalov.txt_with-big-pictures.html Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания]
 
* [http://lib.ru/HISTORY/FELSHTINSKY/Bermont-Avalov.txt_with-big-pictures.html Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания]

Pašreizējā versija, 2016. gada 28. decembris, plkst. 10.49

Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija
Западная Добровольческая армия
Awaloff soldaten.jpg
pastāv: 05.09.1919.-01.1920.
pakļautība:
  • nepakļāvās nevienam
pavēlnieks:
štāba komandieris:
  • pulkvedis Čaikovskis

Rietumu Brīvprātīgo armija (kr. Западная Добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee, vc, Freiwillige Russische Westarmee), Rietumkrievijas armija jeb daiļliteratūrā Bermonta armija (vc. Bermondt-Armee) - 1919. gada 5. septembrī Mītavā nodibināta karaspēka grupa dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam N.Judeničam. Optimuma brīdī šajā armijā bija aptuveni 14 000 kaujas spējīgu karavīru ar aptuveni 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un 2 bruņuvilcieniem. Kā grafiskais simbols pēc pulkveža Potocka ierosinājuma tika izvēlēts melns Maltas krusts.

Armija sāka veidoties 1919. gada vasarā Mītavā (mūsd. Jelgava), kad tur 12. jūnijā no Vācijas ieradās Bermonta izveidotais vienības štābs, bet 14. jūnijā – Vācijā savervētās vienības (pulkvežu Aņisimova, Jevreinova, Voļska ešeloni), un ko nosauca par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas brīvkorpusiem un no landesvēra demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (приказ по армии №1 от 5 сентября 1919 г.) 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - Dzelzsdivīzija un Vācu leģiona daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).[1] Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [2] Armijas vadība izdeva arī savu naudu, ko izmantoja tās kontrolētajā teritorijā (kurss 1:1,2 ar Vācijas marku). Algas: ierindniekam - 11 markas dienā, virsniekam bez posteņa (amata) - 18 markas dienā, jaunākajam virsniekam - 24 markas, rotas komandierim - 30 markas, bataljona komandierim - 36 markas, pulka komandierim - 42 markas, brigādes komandierim - 48 markas, divīzijas komandierim - 54 markas, armijas štāba priekšniekam - 75 markas, armijas komandierim - 100 markas dienā.

No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki desmiti latviešu), bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (Чайковский), militāro operāciju veidotājs - majors Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada vasarā armiju formāli veidoja:

Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.[3] Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.

1919. gada jūlijā Antantes delegācija piedāvāja pārvest armiju uz Rietumigauniju cīņai Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Bermonts piekrita tikai tādā gadījumā, ja sabiedrotie turpinās karaspēka apgādi tādā pat mērā, kā to līdz tam darīja Vācija. Tā kā Antante šādas garantijas nesniedza, Rietumu brīvprātīgo armija atteicās atstāt Latvijas teritoriju. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar firsta Līvena korpusu, vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam Rietumkrievijas brīvprātīgo armija formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja. 8. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом №79 от 9 октября 1919 г.), ka turpmāk Ziemeļrietumu armijai nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju, pasludinot to par nodevējiem un dezertieriem.

23. septembrī armija izvērsās frontes līnijā Olaines pozīcijās un visai drīz sākās bruņots konflikts ar pie demarkācijas līnijas sakoncentrētajām Latvijas bruņoto spēku vienībām - t.s. Bermontiāde. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā Rosbaha brīvkorpusa varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais Virgoliča korpuss (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņēmās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.) tika pārdēvēta par kņaza Avalova karaspēka grupu (войсковая группа князя П.М. Авалова).

12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.

Skat. arī Rietumkrievijas kara politiskā padome

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.
  2. ↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
  3. ↑ Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.

  • fon der Golcs un P.Bermonts, 29.06.1919.

  • Armijas parāde, 29.06.1919.

  • štabs-kapitans

  • 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.

  • P.Bermonts ar saviem karavīriem

  • Mītavā

  • Karavīri, 1919. gada rudens

  • vācu vienība. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • lidmašīnas, 1919. gada oktobris

  • notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens

  • bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss

  • bruņotais auto "Max"

  • bruņotais auto "Moritz"

  • sagūstītie bermontieši

  • Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads

  • Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads

  • Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.

  • apbalvojuma apliecība

  • Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 3301.
  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 5434. (piemēram, 3. apr., 77. l., 11. lp.)
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
  • P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
  • Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
  • Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0
  • Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
  • Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
  • Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
  • Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
  • Мусаев В.И. Drang nach Osten и русская реакция: история «Западной русской армии» (1919 г.) // Новый часовой. - № 6-7. -СПб, 1998. - С.82
  • Смолин А.В. Белое движение на Северо-Западе России (1918-1920 гг.). - СПб, 1999
  • Смолин А.В. Интервенция на Северо-Западе России. 1917-1920. - СПб 1995
  • Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
  • Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Rietumu_brīvprātīgo_armija&oldid=64376"