Atšķirības starp "Islama filosofija" versijām
No ''Vēsture''
m |
m (Buks Artis pārvietoja lapu Arābu filosofija uz Islama filosofija, atstājot pāradresāciju) |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Islāma filosofija''' (kr. ''философия ислама'') - dažādu reliģiski-filosofijas skolu un koncepciju kopums, kas radies un attīstījies viduslaikos, arābu iekarojumu izveidotajā [[Islāms|islāma]] pasaulē, lielā mērā saistīts ar islāmu un raksturīgs tieši šai civilizācijai. |
| − | Filosofiskā doma | + | Filosofiskā doma islāmā parādās jau VII-VIII gs. mijā, sākotnēji kā [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] tekstu traktēšana, balstoties [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] domā. Aristoteli lasīja [[Plotīns|Plotīna]] un [[Jamlihs|Jamliha]] izpratnē, caur [[Porfīrijs|Porfīrija]] un [[Simplikijs|Simplikija]] tekstiem. Attiecīgi, Aristoteli uztvēra [[monisms|monistiski]], kā savdabīgu monistiskas teoloģijas metodoloģiju. Šis domas virziens attīstījās līdz [[Averoess|Averoesam]], kad strauji aprāvās, turpinoties Eiropas [[Sholastika|sholastikā]] un kļūstot par [[Eiropas filosofija]]s daļu. Austrumos Averoesa domu praktiski nepamanīja, t.i. islāma filosofijas Spānijas skolas attīstība un gals neatspoguļojās Austrumu domas attīstībā. |
| − | Prējā | + | Prējā islāma pasaulē filosofija turpināja attīstīties līdz XIII-XIV gs. mijai, kad mainījās "pasūtījums", proti, laicīgā vara, kas uzturēja filosofus, sāka no tiem prasīt praksē izmantojamas zināšanas, tādējādi filosofiskajai domai sadaloties racionālajā pieejā un [[Gnosticisms|gnostiķu]] ietekmi jūtošajā teoloģiski mistiskajā virzienā. Filosofija mūsdienu izpratnē savā attīstībā praktiski apstājās. Protams, bija domātāji, taču viņu sasniegtais nestāvēja līdzās domas attīstībai ārpus islāma pasaules. |
* Pirmais vairāk raksturīgs [[Sunnīti|sunnītu]] filosofijai, ko zināmā mērā varētu raksturot kā [[Atomisms|atomismu]], ap kuru tā koncentrējās. Tas, protams, nav vis dabaszinātņu, bet filosofisks atomisms, mantots no [[indiešu filosofija]]s un [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]]. Tā pamatproblēma bija visai teoloģisku dilemmu risināšana, piemēram, ja matērija ir aktīva un tai piemīt zināms potenciāls paškustībai stihijās, tad šai matērijai nav nepieciešams Radītājs, kas radītu pasauli. Savukārt, ja matērija ir monolīta un sastāv no atomiem, tad pasīvajiem, neitrālajiem atomiem nepieciešams Radītājs, kas pasauli no tiem salikt kopā. Šī doma tīri racionāli aizvien vairāk nodalīja abstrakto Absolūtu no pasīvās matērijas. Savienot šo atomismu ar dabaszinātnēm islama pasaulei neizdevās. | * Pirmais vairāk raksturīgs [[Sunnīti|sunnītu]] filosofijai, ko zināmā mērā varētu raksturot kā [[Atomisms|atomismu]], ap kuru tā koncentrējās. Tas, protams, nav vis dabaszinātņu, bet filosofisks atomisms, mantots no [[indiešu filosofija]]s un [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]]. Tā pamatproblēma bija visai teoloģisku dilemmu risināšana, piemēram, ja matērija ir aktīva un tai piemīt zināms potenciāls paškustībai stihijās, tad šai matērijai nav nepieciešams Radītājs, kas radītu pasauli. Savukārt, ja matērija ir monolīta un sastāv no atomiem, tad pasīvajiem, neitrālajiem atomiem nepieciešams Radītājs, kas pasauli no tiem salikt kopā. Šī doma tīri racionāli aizvien vairāk nodalīja abstrakto Absolūtu no pasīvās matērijas. Savienot šo atomismu ar dabaszinātnēm islama pasaulei neizdevās. | ||
Pašreizējā versija, 2018. gada 30. marts, plkst. 18.24
Islāma filosofija (kr. философия ислама) - dažādu reliģiski-filosofijas skolu un koncepciju kopums, kas radies un attīstījies viduslaikos, arābu iekarojumu izveidotajā islāma pasaulē, lielā mērā saistīts ar islāmu un raksturīgs tieši šai civilizācijai.
Filosofiskā doma islāmā parādās jau VII-VIII gs. mijā, sākotnēji kā Aristoteļa tekstu traktēšana, balstoties neoplatonisma domā. Aristoteli lasīja Plotīna un Jamliha izpratnē, caur Porfīrija un Simplikija tekstiem. Attiecīgi, Aristoteli uztvēra monistiski, kā savdabīgu monistiskas teoloģijas metodoloģiju. Šis domas virziens attīstījās līdz Averoesam, kad strauji aprāvās, turpinoties Eiropas sholastikā un kļūstot par Eiropas filosofijas daļu. Austrumos Averoesa domu praktiski nepamanīja, t.i. islāma filosofijas Spānijas skolas attīstība un gals neatspoguļojās Austrumu domas attīstībā.
Prējā islāma pasaulē filosofija turpināja attīstīties līdz XIII-XIV gs. mijai, kad mainījās "pasūtījums", proti, laicīgā vara, kas uzturēja filosofus, sāka no tiem prasīt praksē izmantojamas zināšanas, tādējādi filosofiskajai domai sadaloties racionālajā pieejā un gnostiķu ietekmi jūtošajā teoloģiski mistiskajā virzienā. Filosofija mūsdienu izpratnē savā attīstībā praktiski apstājās. Protams, bija domātāji, taču viņu sasniegtais nestāvēja līdzās domas attīstībai ārpus islāma pasaules.
- Pirmais vairāk raksturīgs sunnītu filosofijai, ko zināmā mērā varētu raksturot kā atomismu, ap kuru tā koncentrējās. Tas, protams, nav vis dabaszinātņu, bet filosofisks atomisms, mantots no indiešu filosofijas un antīkās filosofijas. Tā pamatproblēma bija visai teoloģisku dilemmu risināšana, piemēram, ja matērija ir aktīva un tai piemīt zināms potenciāls paškustībai stihijās, tad šai matērijai nav nepieciešams Radītājs, kas radītu pasauli. Savukārt, ja matērija ir monolīta un sastāv no atomiem, tad pasīvajiem, neitrālajiem atomiem nepieciešams Radītājs, kas pasauli no tiem salikt kopā. Šī doma tīri racionāli aizvien vairāk nodalīja abstrakto Absolūtu no pasīvās matērijas. Savienot šo atomismu ar dabaszinātnēm islama pasaulei neizdevās.
- Otru var raksturot kā šiītu (un ismailītu) mistiku - visai tuvu Bēmes un Ekharta mācībām, - kas savu uzplaukumu piedzīvoja pēc XVI gs.
Skat. arī: Gondišapuras Akadēmija, Al Kindi, Avicenna, Abubacers, Ar Razi, Birūni, Idrīsi, mutakallimi
Literatūra par šo tēmu
- Jamal Sankari Fadlallah. The Making of a Radical Shi’ite Leader. - SAQI: London, 2005
