Atšķirības starp "Sirojums" versijām
m |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sirojums''' – laupīšanas karagājiens viduslaikos. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai reliģijas izplatīšana, bet gan materiālo vērtību, sevišķi lopu un [[vergs|vergu]] iegūšana. Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma, bet tika uztverta kā dabisks papildus atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām. | + | '''Sirojums''' – laupīšanas karagājiens viduslaikos. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai reliģijas izplatīšana, bet gan materiālo vērtību, sevišķi lopu un [[vergs|vergu]] iegūšana. Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma, bet tika uztverta kā dabisks papildus atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām. |
| + | |||
| + | Sirojumi parasti notika ziemā, kad pa aizsalušiem ūdeņiem un purviem pārvietošanās bija visvieglākā. Sirotāju nodaļas nebija pārāk lielas, lai nebūtu apgrūtināta negaidīta ierašanās, ātra pārvietošanās un nozušana. Parasti straujā gājienā ielauzās iespējami dziļi ienaidnieka zemē un izveidoja nometni, no kuras devās laupīšanas reidos. Pēc dažām dienām sirotāji devās prom, kamēr zemes aizstāvji vēl nebija sapulcinājuši lielāku karaspēku. | ||
| + | |||
| + | Pirms Baltijas kristīšanās ikgadēja savstarpēja sirošana kaimiņu zemēs bija ierasta prakse visām vietējām sentautām (kas bija nozīmīga motivācija tiem, kurus visvairāk postīja kaimiņi, kristīties). Pēc kristietības pieņemšanas iekšējie sirojumi beidzās, un to vektors tika vērsts uz ārieni: dienvidos sāka doties atbildes gājienos un lietuviešū, augstaišu un zemaišu zemēm, bet austrumos - uz Polockas un Pleskavas zemēm. | ||
Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma [[Livonija]]s saimniecībā: | Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma [[Livonija]]s saimniecībā: | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 14. jūnijs, plkst. 13.48
Sirojums – laupīšanas karagājiens viduslaikos. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai reliģijas izplatīšana, bet gan materiālo vērtību, sevišķi lopu un vergu iegūšana. Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma, bet tika uztverta kā dabisks papildus atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām.
Sirojumi parasti notika ziemā, kad pa aizsalušiem ūdeņiem un purviem pārvietošanās bija visvieglākā. Sirotāju nodaļas nebija pārāk lielas, lai nebūtu apgrūtināta negaidīta ierašanās, ātra pārvietošanās un nozušana. Parasti straujā gājienā ielauzās iespējami dziļi ienaidnieka zemē un izveidoja nometni, no kuras devās laupīšanas reidos. Pēc dažām dienām sirotāji devās prom, kamēr zemes aizstāvji vēl nebija sapulcinājuši lielāku karaspēku.
Pirms Baltijas kristīšanās ikgadēja savstarpēja sirošana kaimiņu zemēs bija ierasta prakse visām vietējām sentautām (kas bija nozīmīga motivācija tiem, kurus visvairāk postīja kaimiņi, kristīties). Pēc kristietības pieņemšanas iekšējie sirojumi beidzās, un to vektors tika vērsts uz ārieni: dienvidos sāka doties atbildes gājienos un lietuviešū, augstaišu un zemaišu zemēm, bet austrumos - uz Polockas un Pleskavas zemēm.
Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma Livonijas saimniecībā:
- Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā pastāvēja divu veidu vergi. Saskaņā ar paražu tiesībām, par vergu varēja padarīt tikai noziedzniekus (līdz 1422. gadam), tāpēc aktuāls vergu ieguves veids bija karagūstekņi, kas tika dēvēti par dreļļiem. Vērtīgāki par dreļļiem bija labdzimuši vai turīgi karagūstekņi, jo par to atbrīvošanu sagūstītāji saņēma izpirkuma maksu no gūstekņa radiniekiem.
- Otrs vērtīgākais dzīvā laupījuma veids bija mājlopi, sevišķi zirgi, ko vienmēr varēja pārdot par labu maksu, ja vien negribēja tos izmantot savā saimniecībā. Arī labība, drēbes, rotas un dzelzs darbarīki tika vesti no ienaidnieka zemes, atgriežoties no karagājiena. Ordeņa valstī kara laupījums tika vienlīdzīgi sadalīts starp visiem karotājiem - gan ordeņbrāļi, gan brīvo zemnieku karavīri šajā ziņā bija līdztiesīgi.
