Verdzība

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Vergs)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Verdzība (angl., fr. servitude, an. slavery, vāc. Sklaverei, kr. рабство) – sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku - vergu - atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Sabiedrība, kurā ražošanas pamatā ir vergu darba spēks. Vergi (lat. servis, angl. slaves, vāc. Sklaven, kr. рабы) - personīgi atkarīgi cilvēki bez kādām politiskajām vai saimnieciskajām tiesībām, pielīdzināmi kustamajam īpašumam.

Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu, piemēram:

  • patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā strādnieks, nesaņemot par darbu samaksu (tikai uzturu) un nevarot savu saimnieku pamest;
  • klasiskā verdzība - kur cilvēks beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot kā kustamo īpašumu; arī vergu bērni automātiski palika vergi, ja vien saimnieki tos nelaida brīvībā;
  • parādu verdzība (kr. кабала, vc. Schuldknechtschaft) - par maksātnespējīgu atzīts parādnieks tika izdots kreditoram un tika uzskatīts par tā vergu neatdotā parāda vietā uz mūžu, vai uz laiku, kamēr to izpirka trešā persona, vai arī pats parādnieks bija atstrādājis savu parādu.

u.c.

Verdzība kā tāda parādās neolīta beigās, līdz ar zemkopības paplašināšanos. Sākotnēji tie bija karagūstekņi vai parādnieki, taču ar laiku jau pastāvīga sociālā grupa. Senajā Grieķijā līdz 5. gs. p.m.ē. verdzība bija visai nenozīmīga. Par verdzību kā būtisku saimniecības faktoru var runāt Atēnās, bet pašā Helladā tikai kopš 5.-4. gs. p.m.ē., kad sāka izplatīties lauku lielsaimniecības, kurās vergi bija pamatdarbaspēks. Arī Senajā Romā agrīnajā periodā verdzībai bija minimāla loma, līdz 326. gadā p.m.ē. (parādu verdzības atcelšana) tie bija gandrīz vienīgi parādu kalpi, ko nodarbināja mājsaimniecībā, bet laukā tie strādāja kopā ar saimnieka ģimeni. Kopš 3. gs. p.m.ē. verdzības loma pieauga līdz ar latifundiju saimniecības attīstību. Verdzība sasniedza tādus apjomus, ka šķiet, bez tās valsts ekonomika nemaz nevarētu pastāvēt: no 7-8 miljoniem iedzīvotāju, savi 3 miljoni bija vergi.

Verdzības nosodīšana un aizliegums radās Rietumu civilizācijā un ir tās ideja. Jau Viduslaikos Rietumeiropā pret verdzību cīņu uzsāka Romas Katoļu Baznīca, sākotnēji aizliedzot turēt verdzībā kristiešus, bet vēlāk - cilvēkus kā tādus. 1256. gadā verdzību likvidēja Sv. Romas impērijas Boloņas provincē (Liber Paradisus), 1315. gadā - Francijas karalistē, 1335. gadā - Zviedrijas karalistē, 1422. gadā - Livonijas valstīs, 1477. gadā - Kastīlijas karalistē, 1486. gadā - Aragonas karalistē. 1422. gadā verdzību atcēla Livonijas ordeņa zemēs. 1435. gadā pāvests Eižens IV izsūtīja bullu, ka ekskomunikācijai pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Romas katoliskā Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību. Protams, tas bija tikai Eiropas kontinenta ietvaros.

Ja viduslaikos lielākā vergu ieguves vieta bija Austrumeiropa un Vidusjūras piekrastes zemes, tad Jaunajos laikos lielākais vergu avots kļuva Āfrikas kontinents. Pēc vēsturnieka Olivjē Grenujo (Olivier Petré-Grenouilleau; 1962) aprēķiniem, Āfrikas kontinentā jaunajos laikos lokālā verdzība, kas bija āfrikāņu tradicionālās kultūras neatņemama sastāvdaļa, skāra vismaz 14 000 000 cilvēku. Piekrastes āfrikāņu valstīm vergu gūstīšana iekšzemē un pārdošana eiropiešu tirgotājiem kļuva par valsts ienākumu pamatavotu. Izveidojās arī jaunas āfrikāņu valstis - Benina, Dahomeja, Duke (mūsd. Nigērija) u.c., - kuru ekonomikas pamatā bija tikai vergu tirdzniecība. Musulmaņu vergu tirgotāji uz Āziju no Āfrikas izveda aptuveni 17 000 000 vergu, savukārt eiropiešu vergu uzpircēji un tirgotāji uz Rietumiem - 11 000 000 vergu.

Pamazām verdzības aizliegumi skāra arī uz Eiropas valstu kolonijas. Tā 1542. gadā Spānijā pieņēma likumu, kas aizliedza padarīt par vergiem koloniju pamatiedzīvotājus; 1715. gadā verdzību atcēla Anglijas kolonijās abās Karolīnās Ziemeļamerikā, 1777. gadā verdzību atcēla britu kolonijā Vermontā, 1780. gadā - Pensilvānijā, 1783. gadā Masačūsetā un Ņuhempšīrā, 1784. gadā - Konektikutā. 1787. gadā Anglijas karalis Āfrikā nodibināja Sjeraleones koloniju, kas bija domāta atbrīvotajiem vergiem.

Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecība bija leģitīma, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši, bet kopš 17. gs. tos sāka aizstāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi. Tos masveidā sāka iepirkt Āfrikas zemēs no vietējiem vadoņiem un valdniekiem. Pauls Iserts (Paul Erdmann Isert, 1756-1789), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Akras tirgū vergs vīrietis maksāja 161 tāleru.[1]

1807. gadā Anglijas parlaments pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vispār. 1815. gadā Vīnes kongresā pieņēma arī īpašu deklarāciju, kas vēlāk tika nostiprināta arī Āhenas kongresā, un aizliedza verdzību visā Eiropā un Eiropas valstu kolonijās. 1841. gadā Anglijas. Francijas, Austrijas, Prūsijas un Krievijas delegācijas parakstīja t.s. Londonas vienošanos, saskaņā ar kuru vergu tirdzniecība tika pielīdzināta pirātismam (Krievijas impērijā verdzība tika aizliegta 1842. gadā ar īpašu Nikolaja I ukazu). Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV atcēla verdzību pēc pilsoņu kara, 1865. gadā, Brazīlijā verdzību aizliedza 1888. gadā, Osmaņu impērijā - 1897. gadā (faktiski 1923. gadā). Āfrikā un Āzijā verdzība legāli turpināja pastāvēt arī pēc tam, kad Rietumos tā tika aizliegta.

Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā, un visjaunākajos laikos verdzība ar likumu aizliegta praktiski visās pasaules valstīs. Mūsdienās verdzība neleģitīmi saglabājusies daudzviet Āfrikā un islāma zemēs.

Skat. arī: abolicionisms, manumisija, dzimtbūšana, heloti, perioiki, libertini, vardumi, drellis

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 29., 227. lpp.
  • Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995. - 119 lpp.
  • Veinbergs J. Cienīga nāve labāka par necienīgu dzīvi. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1965. - 215 lpp.
  • Fernand Braudel, Civilization and Capitalism, vol. III: The Perspective of the World (1984, originally published in French, 1979.)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in the Age of Revolution, 1770-1823 (1999)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in Western Culture (1988)
  • Finkelman, Paul. Encyclopedia of Slavery (1999)
  • Lal, K. S. Muslim Slave System in Medieval India (1994) [1] ISBN 81-85689-67-9
  • Gordon, M. Slavery in the Arab World (1989)
  • Jacqueline Dembar Greene, Slavery in Ancient Egypt and Mesopotamia, (2001), ISBN 0531165388
  • Nieboer, H. J. Slavery as an Industrial System (1910)
  • Postma, Johannes. The Atlantic Slave Trade, (2003)
  • Rodriguez, Junius P., ed., The Historical Encyclopedia of World Slavery (1997)
  • Rodriguez, Junius P., ed. Slavery in the United States: A Social, Political, and Historical Encyclopedia (2007)
  • Shell, Robert Carl-Heinz. Children Of Bondage: A Social History Of The Slave Society At The Cape Of Good Hope, 1652-1813 (1994)
  • William Linn Westermann, The Slave Systems of Greek and Roman Antiquity (1955), ISBN 0871690403
  • Robert Davis. Christian Slaves, Muslim Masters: White Slavery in the Mediterranean, the Barbary Coast, and Italy, 1500-1800. - Palgrave Macmillan, 2003., ISBN 1403945519
  • Абрамова С.Ю. Африка: четыре столетия работорговли. - Москва, 1992

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Verdzība&oldid=73718"