Atšķirības starp "Antīkā filosofija" versijām

'''Antīkā filosofija''' - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma|Senajā Romā]], [[Mazāzija|Mazāzijā]], [[Levante|Levantē]], Ēģiptē, Ziemeļāfrikā u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. ''Antīkā filosofija'' veidojās, attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu  mijiedarbībā. Par pirmo sengrieķu filosofisko skolu kā konceptuālu virzienu uzskatāma t.s. [[Milētas skola]]. III-IV gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa ''antīkās filosofijas'' skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - [[Atēnu akadēmija]], - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo antīkās filosofijas sekotāju pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]).