Atšķirības starp "Heliocentrisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Heliocentrisms''' (gr. ''helios'' - "saule") - hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un kosmoss rotē ap Sauli. Hipotēzi, pirmais izteica [[Aristarhs no Samas]]. XVI gs. sākumā pie šīs teorijas atgriezās [[Koperniks Nikolajs|Koperniks]], kurš savas sistēmas modelēšanā balstījās uz [[Platons|Platona]] pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau [[Ptolemejs Klaudijs|Ptolemejs]]) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (vēlāk [[Keplers Johanness|Keplers]] pierādīja, ka šis pieņēmums ir maldīgs, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemeja modeli: Ptolemeja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus - ''epicycle'' - pareiza apļa veida orbīta, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemeja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk. Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus. XVII gs. sākumā heliocentrismu sāka proponēt itāļu astronoms un matemātiķis [[Galilejs Galileo|Galilejs]], kurš izraisīja publisku strīdu ar apgalvojumu („Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām“), ka visas pārējās tajā laikā zinātnes apritē paralēli esošās pasaules uzbūves sistēmas - Ptolemeja, Keplera un [[Brahe Tiho|Brahes]], - esot aplamas. Zinātnieku strīdā iejaucās [[Romas Katoļu baznīca|Baznīca]] kā izglītības sistēmas kūrētāja. Diemžēl Galilejs nevarēja sniegt [[Inkvizīcija|sv. inkvizīcijas]] komisijai nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesumu. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji to noraidīja (pamatojoties uz Kepleru | + | '''Heliocentrisms''' (gr. ''helios'' - "saule") - hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un kosmoss rotē ap Sauli. Hipotēzi, pirmais izteica [[Aristarhs no Samas]]. XVI gs. sākumā pie šīs teorijas atgriezās [[Koperniks Nikolajs|Koperniks]], kurš savas sistēmas modelēšanā balstījās uz [[Platons|Platona]] pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau [[Ptolemejs Klaudijs|Ptolemejs]]) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (vēlāk [[Keplers Johanness|Keplers]] pierādīja, ka šis pieņēmums ir maldīgs, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemeja modeli: Ptolemeja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus - ''epicycle'' - pareiza apļa veida orbīta, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemeja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk. Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus. XVII gs. sākumā heliocentrismu sāka proponēt itāļu astronoms un matemātiķis [[Galilejs Galileo|Galilejs]], kurš izraisīja publisku strīdu ar apgalvojumu („Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām“), ka visas pārējās tajā laikā zinātnes apritē paralēli esošās pasaules uzbūves sistēmas - Ptolemeja, Keplera un [[Brahe Tiho|Brahes]], - esot aplamas. Zinātnieku strīdā iejaucās [[Romas Katoļu baznīca|Baznīca]] kā izglītības sistēmas kūrētāja. Diemžēl Galilejs nevarēja sniegt [[Inkvizīcija|sv. inkvizīcijas]] komisijai nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesumu. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji to noraidīja kā nezinātnisku (pamatojoties uz Kepleru, ka šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi). Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pie [[Aristotelis|Aristoteļa]], savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama. Līdz ar to 1616. gadā heliocentrisma koncepciju atzina par nezinātnisku hipotēzi, kuru aizliedza mācīt izglītības iestādēs, bet heliocentriķu darbus iekļāva „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“. Zinātnes aprindas līdz pat XIX gs. uz heliocentrismu raudzījās kā uz kārtējo pseidozinātnisko hipotēzi, kura var izrādīties patiesa, bet var izrādīties arī otrādi (pierādījumu nebija, bija tikai pieņēmumi). Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu varēja runāt par heliocentrismu kā vērā ņemamu teoriju.<ref>[[Romas Katoļu baznīca|Katoļu Baznīca]] gan atzina heliocentrisma hipotēzes tiesības uz pastāvēšanu mazliet agrāk - Galileja "De revolutionibus orbium coelestium" no „Nerekomendējamo grāmatu indeksa“ izņēma jau 1835. gadā.</ref> Taču šajā laikā, pateicoties Ņūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, ka Visums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt ap Sauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 5. februāris, plkst. 10.58
Heliocentrisms (gr. helios - "saule") - hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un kosmoss rotē ap Sauli. Hipotēzi, pirmais izteica Aristarhs no Samas. XVI gs. sākumā pie šīs teorijas atgriezās Koperniks, kurš savas sistēmas modelēšanā balstījās uz Platona pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau Ptolemejs) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (vēlāk Keplers pierādīja, ka šis pieņēmums ir maldīgs, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemeja modeli: Ptolemeja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus - epicycle - pareiza apļa veida orbīta, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemeja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk. Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus. XVII gs. sākumā heliocentrismu sāka proponēt itāļu astronoms un matemātiķis Galilejs, kurš izraisīja publisku strīdu ar apgalvojumu („Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām“), ka visas pārējās tajā laikā zinātnes apritē paralēli esošās pasaules uzbūves sistēmas - Ptolemeja, Keplera un Brahes, - esot aplamas. Zinātnieku strīdā iejaucās Baznīca kā izglītības sistēmas kūrētāja. Diemžēl Galilejs nevarēja sniegt sv. inkvizīcijas komisijai nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesumu. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji to noraidīja kā nezinātnisku (pamatojoties uz Kepleru, ka šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi). Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pie Aristoteļa, savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama. Līdz ar to 1616. gadā heliocentrisma koncepciju atzina par nezinātnisku hipotēzi, kuru aizliedza mācīt izglītības iestādēs, bet heliocentriķu darbus iekļāva „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“. Zinātnes aprindas līdz pat XIX gs. uz heliocentrismu raudzījās kā uz kārtējo pseidozinātnisko hipotēzi, kura var izrādīties patiesa, bet var izrādīties arī otrādi (pierādījumu nebija, bija tikai pieņēmumi). Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu varēja runāt par heliocentrismu kā vērā ņemamu teoriju.[1] Taču šajā laikā, pateicoties Ņūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, ka Visums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt ap Sauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Katoļu Baznīca gan atzina heliocentrisma hipotēzes tiesības uz pastāvēšanu mazliet agrāk - Galileja "De revolutionibus orbium coelestium" no „Nerekomendējamo grāmatu indeksa“ izņēma jau 1835. gadā.
