Atšķirības starp "Eksistenciālisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Aizsargāja Eksistenciālisms [edit=autoconfirmed:move=autoconfirmed])
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Eksistenciālisms''' (no lat. ''existentia'' – pastāvēšana, eksistence jeb “eksistences filosofija”) – filozofijas virziens, kas nostājas gan pret metafizisko ideālismu, gan pret zinātnisko racionālismu (pievēršas brīvā indivīda esamībai vai eksistencei absurdā jeb bezjēdzīgā pasaulē) un kurā uzsvars likts uz problēmām, kas saistītas ar cilvēka eksistenci. Viens no filosofiskajiem virzieniem, kas iezīmē universālu Rietumu kultūras paradigmu maiņu, kura norisinās kā pāreja no klasiskās racionālisma ar tam raksturīgo monoloģisko domāšanas formu uz postklasisko filosofiju un dialoģiskām domāšana formām.
+
'''Eksistenciālisms''' (no lat. ''existentia'' – pastāvēšana, eksistence jeb “eksistences filosofija”) – filozofijas virziens, kas nostājas gan pret metafizisko ideālismu, gan pret zinātnisko racionālismu (pievēršas brīvā indivīda esamībai vai eksistencei absurdā jeb bezjēdzīgā pasaulē) un kurā uzsvars likts uz problēmām, kas saistītas ar cilvēka eksistenci. Viens no filosofiskajiem virzieniem, kas iezīmē universālu Rietumu kultūras paradigmu maiņu, kura norisinās kā pāreja no klasiskās racionālisma ar tam raksturīgo monoloģisko domāšanas formu uz postklasisko filosofiju un dialoģiskām domāšana formām. Saknes rodamas XIX gadsimta kultūrā (Nīče, Kirkegors, Dostojevskis). Pastāv sakarība starp “dzīves filosofiju” un eksistenciālismu – piemēram, G. Zimmels, grāfs Jorks fon Vanterburgs, kā arī fenomenoloģisko filosofiju pārstāvis Huserls. Eksistenciālisms ir arī radniecisks ar ekspresionismu mākslā un literatūrā, ar pasauli postimpresionistu skatījumā – K. M. Kilke. Divi iekšējie pamatstrāvojumi: ''kristīgais'', kuru pārstāv tādi domātāji kā G. Marsels, [[Jaspers Karls|K. Jaspers]], [[Tillihs Pauls Johanness|P.Tillihs]] un ''ateistiskais'', kuru pārstāv [[Heidegers Martins|M. Heidegers]], [[Sartrs Žans Pols|Ž. P. Sartrs]]. Bet abi šie virzieni pauž pesimistisko noskaņojumu. Pazīstamākie eksistenciālisma pārstāvji Vācijā ir M. Heidegers un K. Jaspers, Francijā – G. Marsels, Ž. P. Sartrs, [[Kamī Albērs|A. Kamī]] u.c., Itālijā tie bija E. Pači, N. Abamjano, ASV – V. Barets, V. Lourijs.
  
----
+
== Literatūra ==
Šim virzienam saknes ir jau XIX gadsimta kultūrā (Nīče, Kirkegors, Dostojevskis). Pastāv sakarība starp “dzīves filosofiju” un eksistenciālismu – piemēram, G. Zimmels, grāfs Jorks fon Vanterburgs, kā arī fenomenoloģisko filosofiju pārstāvis Huserls. Eksistenciālisms ir arī radniecisks ar ekspresionismu mākslā un literatūrā, ar pasauli postimpresionistu skatījumā – K. M. Kilke.
 
 
 
Eksistenciālisma filosofijā ir divi virzieni – kristīgais, kuru pārstāv tādi eksistenciālisti kā G. Marsels, [[Jaspers Karls|K. Jaspers]], [[Tillihs Pauls Johanness|P.Tillihs]] un ateistiskais, kuru pārstāv [[Heidegers Martins|M. Heidegers]], [[Sartrs Žans Pols|Ž. P. Sartrs]]. Bet abi šie virzieni pauž pesimistisko noskaņojumu. Pazīstamākie eksistenciālisma pārstāvji Vācijā ir M. Heidegers un K. Jaspers, Francijā – G. Marsels, Ž. P. Sartrs, [[Kamī Albērs|A. Kamī]] u.c., Itālijā tie bija E. Pači, N. Abamjano, ASV – V. Barets, V. Lourijs.
 
 
 
== Ieteicamā literatūra ==
 
  
 
* Svešvārdu vārdnīca - Rīga: Norden, 1996., 190. lpp.
 
* Svešvārdu vārdnīca - Rīga: Norden, 1996., 190. lpp.

Versija, kas saglabāta 2008. gada 2. decembris, plkst. 14.35

Eksistenciālisms (no lat. existentia – pastāvēšana, eksistence jeb “eksistences filosofija”) – filozofijas virziens, kas nostājas gan pret metafizisko ideālismu, gan pret zinātnisko racionālismu (pievēršas brīvā indivīda esamībai vai eksistencei absurdā jeb bezjēdzīgā pasaulē) un kurā uzsvars likts uz problēmām, kas saistītas ar cilvēka eksistenci. Viens no filosofiskajiem virzieniem, kas iezīmē universālu Rietumu kultūras paradigmu maiņu, kura norisinās kā pāreja no klasiskās racionālisma ar tam raksturīgo monoloģisko domāšanas formu uz postklasisko filosofiju un dialoģiskām domāšana formām. Saknes rodamas XIX gadsimta kultūrā (Nīče, Kirkegors, Dostojevskis). Pastāv sakarība starp “dzīves filosofiju” un eksistenciālismu – piemēram, G. Zimmels, grāfs Jorks fon Vanterburgs, kā arī fenomenoloģisko filosofiju pārstāvis Huserls. Eksistenciālisms ir arī radniecisks ar ekspresionismu mākslā un literatūrā, ar pasauli postimpresionistu skatījumā – K. M. Kilke. Divi iekšējie pamatstrāvojumi: kristīgais, kuru pārstāv tādi domātāji kā G. Marsels, K. Jaspers, P.Tillihs un ateistiskais, kuru pārstāv M. Heidegers, Ž. P. Sartrs. Bet abi šie virzieni pauž pesimistisko noskaņojumu. Pazīstamākie eksistenciālisma pārstāvji Vācijā ir M. Heidegers un K. Jaspers, Francijā – G. Marsels, Ž. P. Sartrs, A. Kamī u.c., Itālijā tie bija E. Pači, N. Abamjano, ASV – V. Barets, V. Lourijs.

Literatūra

  • Svešvārdu vārdnīca - Rīga: Norden, 1996., 190. lpp.
  • Bēringers, H. Kas ir filozofija? – Lielvārde: Lielvārds, 1995.
  • Jasperss, K. Ievads filozofijā. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2003.
  • Kūle, M., Kūlis, R. Filosofija. – Rīga: Burtnieks, 1996. – 23.–28. lpp.
  • Lauksmans, F. Filozofijas ABC. – Rīga: Alberts XII, 1999.
  • Megi, B. Filozofijas vēsture. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.
  • Šmids, V. Skaista dzīve? – Rīga: Zvaigzne ABC, 2002.
  • Šuvajevs, I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
  • Sartrs, Ž. P. Eksistenciālisms ir humānisms. // Grāmata. – 1992.

Resursi internetā par šo tēmu