Atšķirības starp "Kastro Fidels" versijām
m |
m |
||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
1952. gada 11. martā notika militārs valsts apvērsums un pie varas nāca [[Batista Fulhensio|Batista]] (''Fulgencio Batista y Zaldívar'') - Fidels Kastro bija to kubiešu vidū, kuri apvērsumu uzskatīja par antikonstitucionālu un pie varas nākušos pučistus par noziedzniekiem, kuru varu jāgāž. Iesaistījās bruņotā savas partijas radikālā spārna grupā, kuras plānos bija bruņotas sacelšanās realizēšana un demokrātijas atjaunošana valstī. 1953. gada 26. jūlijā šī grupa īstenoja neveiksmīgu [[Uzbrukums Monkadas kazarmām|uzbrukumu Monkadas kazarmām]] Santjagodekubā (''Santiago de Cuba''). 1. augustā Fidels tika arestēts. Kara tribunāls piesprieda viņam 15 gadus ieslodzījumā, ko jāizcieš Presidjo Modelo (''Presidio Modelo'') cietumā Huventudas salā (''Isla de la Juventud''). 1955. gada maijā, sakarā ar vispārējo amnestiju, atbrīvots un 7. jūlijā emigrēja uz Meksiku, kur pulcējās brīvībā palikušie vai atbrīvotie kubiešu disidenti. | 1952. gada 11. martā notika militārs valsts apvērsums un pie varas nāca [[Batista Fulhensio|Batista]] (''Fulgencio Batista y Zaldívar'') - Fidels Kastro bija to kubiešu vidū, kuri apvērsumu uzskatīja par antikonstitucionālu un pie varas nākušos pučistus par noziedzniekiem, kuru varu jāgāž. Iesaistījās bruņotā savas partijas radikālā spārna grupā, kuras plānos bija bruņotas sacelšanās realizēšana un demokrātijas atjaunošana valstī. 1953. gada 26. jūlijā šī grupa īstenoja neveiksmīgu [[Uzbrukums Monkadas kazarmām|uzbrukumu Monkadas kazarmām]] Santjagodekubā (''Santiago de Cuba''). 1. augustā Fidels tika arestēts. Kara tribunāls piesprieda viņam 15 gadus ieslodzījumā, ko jāizcieš Presidjo Modelo (''Presidio Modelo'') cietumā Huventudas salā (''Isla de la Juventud''). 1955. gada maijā, sakarā ar vispārējo amnestiju, atbrīvots un 7. jūlijā emigrēja uz Meksiku, kur pulcējās brīvībā palikušie vai atbrīvotie kubiešu disidenti. | ||
| − | Tika nodibināta t.s. [[26. jūlija kustība]] (''Movimiento 26 de Julio'' jeb ''M-26-7'') - par kuras vienu no līderiem kļuva Fidels Kastro, - par kuras mērķi tika deklarēta Batistas režīma gāšana. 1956. gada 25. novembrī ar kuģīti "Granma" Kubas piekrastē ieradās 82 ''26. jūlija kustības'' biedri, bruņojušies ar strēlnieku ieročiem. Grupu vadīja Fidels. 1957.-1958. gados viņš pavadīja Sjerramaestras kalnos, piedaloties partizānu karā pret režīmam lojālajiem bruņotajiem spēkiem. 1958. gada vasarā tie cieta sakāvi un revolucionāri pārņēma varu valstī. 1959. gada 16. februārī Fidels Kastro kļuva par Kubas jaunās valdības premjerministru ar milzu pilnvarām. | + | Tika nodibināta t.s. [[26. jūlija kustība]] (''Movimiento 26 de Julio'' jeb ''M-26-7'') - par kuras vienu no līderiem kļuva Fidels Kastro, - par kuras mērķi tika deklarēta Batistas režīma gāšana. 1956. gada 25. novembrī ar kuģīti "Granma" Kubas piekrastē ieradās 82 ''26. jūlija kustības'' biedri, bruņojušies ar strēlnieku ieročiem. Grupu vadīja Fidels. 1957.-1958. gados viņš pavadīja Sjerramaestras kalnos, piedaloties partizānu karā pret režīmam lojālajiem bruņotajiem spēkiem. 1958. gada vasarā tie cieta sakāvi un revolucionāri pārņēma varu valstī. 1959. gada 16. februārī Fidels Kastro kļuva par Kubas jaunās valdības premjerministru ar milzu pilnvarām, turpmākajos gados kļūstot zināmā mērā par [[Diktators|diktatoru]]. |
Pēc tam, kad 1961. gada 15. aprīlī [[ASV]] kara aviācija veica kaujas uzlidojumu Kubas aerodromiem, bet 17. aprīlī Cūku līcī desantējās ar ASV atbalstu sagatavotie Batistas režīma atbalstītāji, lai bruņotā cīņā gāztu jauno režīmu, Kastro savā politiskajā orientācijā un retorikā krasi pievērsās [[Marksisms|marksismam]] (līdz tam viņu drīzāk varēja uzskatīt par kreisi orientētu radikāldemokrātu, kurš ietekmējies no marksisma idejām): 1. maijā Kastro pirmo reizi publiski paziņoja par turpmāku Kubas revolūcijas [[Sociālisms|sociālistisko]] orientāciju. 1965. gadā ''26. jūlija kustība'' tika pārdēvēta par ''Kubas sociālistiskās revolūcijas vienoto partiju'', bet 1. oktobrī uz tās bāzes tika nodibināta ''Kubas komunistiskā partija'', par kuras Centrālās komitejas pirmo sekretāru kļuva Fidels Kastro. Kopš 1976. gada 2. decembra Fidels ieņēma Kubas Valsts padomes priekšsēdētāja vietu. Kā valsts vadītājs, kura atrodas tuvu ASV robežai, Fidelam Kastru bija liela loma t.s. [[Aukstais karš|aukstā kara]] starptautiskajā politiskajā spēlē, kur viņš izvēlējās par sabiedrotajiem sev naidīgo ASV pamatpretinieku - [[PSRS]]. | Pēc tam, kad 1961. gada 15. aprīlī [[ASV]] kara aviācija veica kaujas uzlidojumu Kubas aerodromiem, bet 17. aprīlī Cūku līcī desantējās ar ASV atbalstu sagatavotie Batistas režīma atbalstītāji, lai bruņotā cīņā gāztu jauno režīmu, Kastro savā politiskajā orientācijā un retorikā krasi pievērsās [[Marksisms|marksismam]] (līdz tam viņu drīzāk varēja uzskatīt par kreisi orientētu radikāldemokrātu, kurš ietekmējies no marksisma idejām): 1. maijā Kastro pirmo reizi publiski paziņoja par turpmāku Kubas revolūcijas [[Sociālisms|sociālistisko]] orientāciju. 1965. gadā ''26. jūlija kustība'' tika pārdēvēta par ''Kubas sociālistiskās revolūcijas vienoto partiju'', bet 1. oktobrī uz tās bāzes tika nodibināta ''Kubas komunistiskā partija'', par kuras Centrālās komitejas pirmo sekretāru kļuva Fidels Kastro. Kopš 1976. gada 2. decembra Fidels ieņēma Kubas Valsts padomes priekšsēdētāja vietu. Kā valsts vadītājs, kura atrodas tuvu ASV robežai, Fidelam Kastru bija liela loma t.s. [[Aukstais karš|aukstā kara]] starptautiskajā politiskajā spēlē, kur viņš izvēlējās par sabiedrotajiem sev naidīgo ASV pamatpretinieku - [[PSRS]]. | ||
| + | |||
| + | 2006. gada jūlijā Fidels Kastro ar nopientām veselības problēmām nonāca mediķu aprūpē un turpmākos gadus politikā praktiski vairs neiesaistījās, tomēr paliekot par dzīvo Kubas revolūcijas "ikonu". 2008. gada 19. februārī oficiāli paziņoja, ka vairs ar politiku nenodarbosies vecuma un veselības problēmu dēļ, atstājot visus valsts amatus. | ||
[[Kategorija:K]] | [[Kategorija:K]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 30. jūlijs, plkst. 11.24
Fidels Alehandro Russ Kastro (Fidel Alejandro Castro Ruz, 1926.-...) - politiķis, sabiedrisks darbinieks, revolucionārs, Kubas valdības premjerministrs no 1959. līdz 1976. gadam, Kubas Valsts padomes priekšsēdētājs no 1976. līdz 2008. gadam.
Dzimis 1926. gada 13. augustā Biranā, Orientes (Oriente) provincē, Kubā. Tēvs - imigrants no Spānijas Galisijas provinces, Anhelja Argiss Kastro, cukurniedru plantācijas īpašnieks, māte - Lina Gonsalesa Rusa, - virtuvene tēva saimniecībā (vecāki apprecējās jau pēc bērnu piedzimšanas). Vispirms mācījies pamatskolā, bēc tam priviliģētā jezuītu koledžā, kuru apsolvēja kā teicamnieks un iestājās studēt Havannas universitātē, Tiesību zinātņu fakultātē (kuru absolvēja 1950. gadā). Uzsāka advokāta praksi. Iestājās konservatīvajā Kubas Tautas partijā.
1952. gada 11. martā notika militārs valsts apvērsums un pie varas nāca Batista (Fulgencio Batista y Zaldívar) - Fidels Kastro bija to kubiešu vidū, kuri apvērsumu uzskatīja par antikonstitucionālu un pie varas nākušos pučistus par noziedzniekiem, kuru varu jāgāž. Iesaistījās bruņotā savas partijas radikālā spārna grupā, kuras plānos bija bruņotas sacelšanās realizēšana un demokrātijas atjaunošana valstī. 1953. gada 26. jūlijā šī grupa īstenoja neveiksmīgu uzbrukumu Monkadas kazarmām Santjagodekubā (Santiago de Cuba). 1. augustā Fidels tika arestēts. Kara tribunāls piesprieda viņam 15 gadus ieslodzījumā, ko jāizcieš Presidjo Modelo (Presidio Modelo) cietumā Huventudas salā (Isla de la Juventud). 1955. gada maijā, sakarā ar vispārējo amnestiju, atbrīvots un 7. jūlijā emigrēja uz Meksiku, kur pulcējās brīvībā palikušie vai atbrīvotie kubiešu disidenti.
Tika nodibināta t.s. 26. jūlija kustība (Movimiento 26 de Julio jeb M-26-7) - par kuras vienu no līderiem kļuva Fidels Kastro, - par kuras mērķi tika deklarēta Batistas režīma gāšana. 1956. gada 25. novembrī ar kuģīti "Granma" Kubas piekrastē ieradās 82 26. jūlija kustības biedri, bruņojušies ar strēlnieku ieročiem. Grupu vadīja Fidels. 1957.-1958. gados viņš pavadīja Sjerramaestras kalnos, piedaloties partizānu karā pret režīmam lojālajiem bruņotajiem spēkiem. 1958. gada vasarā tie cieta sakāvi un revolucionāri pārņēma varu valstī. 1959. gada 16. februārī Fidels Kastro kļuva par Kubas jaunās valdības premjerministru ar milzu pilnvarām, turpmākajos gados kļūstot zināmā mērā par diktatoru.
Pēc tam, kad 1961. gada 15. aprīlī ASV kara aviācija veica kaujas uzlidojumu Kubas aerodromiem, bet 17. aprīlī Cūku līcī desantējās ar ASV atbalstu sagatavotie Batistas režīma atbalstītāji, lai bruņotā cīņā gāztu jauno režīmu, Kastro savā politiskajā orientācijā un retorikā krasi pievērsās marksismam (līdz tam viņu drīzāk varēja uzskatīt par kreisi orientētu radikāldemokrātu, kurš ietekmējies no marksisma idejām): 1. maijā Kastro pirmo reizi publiski paziņoja par turpmāku Kubas revolūcijas sociālistisko orientāciju. 1965. gadā 26. jūlija kustība tika pārdēvēta par Kubas sociālistiskās revolūcijas vienoto partiju, bet 1. oktobrī uz tās bāzes tika nodibināta Kubas komunistiskā partija, par kuras Centrālās komitejas pirmo sekretāru kļuva Fidels Kastro. Kopš 1976. gada 2. decembra Fidels ieņēma Kubas Valsts padomes priekšsēdētāja vietu. Kā valsts vadītājs, kura atrodas tuvu ASV robežai, Fidelam Kastru bija liela loma t.s. aukstā kara starptautiskajā politiskajā spēlē, kur viņš izvēlējās par sabiedrotajiem sev naidīgo ASV pamatpretinieku - PSRS.
2006. gada jūlijā Fidels Kastro ar nopientām veselības problēmām nonāca mediķu aprūpē un turpmākos gadus politikā praktiski vairs neiesaistījās, tomēr paliekot par dzīvo Kubas revolūcijas "ikonu". 2008. gada 19. februārī oficiāli paziņoja, ka vairs ar politiku nenodarbosies vecuma un veselības problēmu dēļ, atstājot visus valsts amatus.
