Kastro Fidels

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Fidels Kastro

Fidels Alehandro Russ Kastro (Fidel Alejandro Castro Ruz, 1926.-...) - politiķis, sabiedrisks darbinieks, revolucionārs, Kubas valdības premjerministrs no 1959. līdz 1976. gadam, Kubas Valsts padomes priekšsēdētājs no 1976. līdz 2008. gadam.

Dzimis 1926. gada 13. augustā Biranā (Birán), Orientes provincē (provincia de Oriente), Kubā. Tēvs - imigrants no Spānijas Galisijas provinces, Anhelja Argiss Kastro (Ángel Castro Argiz), cukurniedru plantācijas īpašnieks, māte - Lina Gonsalesa Rusa (Lina Ruz González), - virtuvene tēva saimniecībā (vecāki apprecējās jau pēc bērnu piedzimšanas). Vispirms (kopš 1934.) mācījies pamatskolā, bēc tam (1939.) priviliģētā jezuītu koledžā (el Colegio de Dolores), kuru apsolvēja kā teicamnieks un 1945. gadā iestājās studēt Havannas universitātē (Universidad de La Habana), Tiesību zinātņu fakultātē (kuru absolvēja 1950. gadā ar bakalaura grādu). Fidels spēlējis Kubas koledžu basketbola izlasē, kur bija labākais taranējoša tipa uzbrucējs. Beisbolā Fidels bija "pitčers" – bumbas sviedējs. 1949. gadā, kad Fidels tikko bija sācis studijas Havanas universitātē, viņam tika piedāvāts 5000 dolāru avanss, lai parakstītu līgumu par spēlēšanu populārajā Ņujorkas "Giants" beisbola komandā. Komandas pārstāvis nespēja noticēt atteikumam: "Nekad agrāk neviens no Latīņamerikas nebija mums teicis "nē"." [1] 24 gadu vecumā Fidels kļuva par tiesību doktoru Havanas universitātē. Uzsāka advokāta praksi. Iestājās konservatīvajā Kubas Tautas partijā (Partido del Pueblo Cubano jeb Partido Ortodoxo). 1948. gada 12. oktobrī apprecējās ar Mirtu Diasu Balartu (Mirta Díaz-Balar, piedzima dēls Fidels - Fidel Félix Castro Díaz-Balart), taču pēc pāris gadiem laulība tika šķirta.

1952. gada 11. martā notika militārs valsts apvērsums un pie varas nāca ģenerālis Batista (Fulgencio Batista y Zaldívar) - Fidels Kastro bija to kubiešu vidū, kuri apvērsumu uzskatīja par antikonstitucionālu un pie varas nākušos pučistus par noziedzniekiem, kuru varu jāgāž. Iesaistījās bruņotā savas partijas radikālā spārna grupā, kuras plānos bija bruņotas sacelšanās realizēšana un demokrātijas atjaunošana valstī. 1953. gada 26. jūlijā šī grupa īstenoja neveiksmīgu uzbrukumu Monkadas kazarmām (Cuartel Moncada) Santjagodekubā (Santiago de Cuba). 1. augustā Fidels tika arestēts. Kara tribunāls piesprieda viņam 15 gadus ieslodzījumā, ko jāizcieš Presidjo Modelo (Presidio Modelo) cietumā Huventudas salā (Isla de la Juventud). 1955. gada maijā, sakarā ar vispārējo amnestiju, atbrīvots un 7. jūlijā emigrēja uz Meksiku, kur pulcējās brīvībā palikušie vai atbrīvotie kubiešu disidenti.

Tika nodibināta t.s. 26. jūlija kustība (Movimiento 26 de Julio jeb M-26-7) - par kuras vienu no līderiem kļuva Fidels Kastro, - par kuras mērķi tika deklarēta Batistas režīma gāšana. 1956. gada 25. novembrī ar kuģīti "Granma" Kubas piekrastē ieradās 82 26. jūlija kustības biedri, bruņojušies ar strēlnieku ieročiem. Grupu vadīja Fidels. 1957.-1958. gados viņš pavadīja Sjerramaestras (Sierra Maestra) kalnos, piedaloties partizānu karā pret režīmam lojālajiem bruņotajiem spēkiem. 1958. gada vasarā tie cieta sakāvi un revolucionāri pārņēma varu valstī. 1959. gada 16. februārī Fidels Kastro kļuva par Kubas jaunās valdības premjerministru ar milzu pilnvarām, turpmākajos gados kļūstot zināmā mērā[2] par diktatoru.

Pēc tam, kad 1961. gada 3. janvārī ASV pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Kubu, bet 15. aprīlī ASV kara aviācija veica kaujas uzlidojumu Kubas aerodromiem, bet 17. aprīlī Cūku līcī (de Bahía de Cochinos) desantējās ar ASV atbalstu sagatavotie Batistas režīma atbalstītāji, lai bruņotā cīņā gāztu jauno režīmu, Kastro savā politiskajā orientācijā un retorikā krasi pievērsās marksismam (līdz tam viņu drīzāk varēja uzskatīt par kreisi orientētu radikāldemokrātu, kurš ietekmējies no marksisma idejām): 1. maijā Kastro pirmo reizi publiski paziņoja par turpmāku Kubas revolūcijas sociālistisko orientāciju. 1965. gadā 26. jūlija kustība tika pārdēvēta par Kubas sociālistiskās revolūcijas vienoto partiju ( Partido Unido de la Revolución Socialista de Cuba), bet 1. oktobrī apvienota ar mazskaitlīgo Kubas komunistisko partiju (Partido Comunista de Cuba), par kuras Centrālās komitejas pirmo sekretāru kļuva Fidels Kastro. Kopš 1976. gada 2. decembra Fidels ieņēma Kubas Valsts padomes priekšsēdētāja vietu. Kā valsts, kura atrodas tuvu to apdraudošo ASV robežai, vadītājam Fidelam Kastro bija liela loma t.s. aukstā kara starptautiskajā politiskajā spēlē - kuras kulminācija bija t.s. Karību krīzē 1962. gada oktobrī, - izvēlējās par sabiedrotajiem sev naidīgo ASV pamatpretinieku: PSRS (1962. gada 7. februārī Vašingtona noteica pilnīgu starptautisku Kubas ekonomisko embargo - draudzība ar PSRS bija vienīgā ārējās tirdzniecības iespēja, lai valsts nebankrotētu).

Privātā dzīvē kaislīgi aizrāvies ar niršanu, sievietēm, smēķējis cigārus. Kā atzīst viņa biogrāfs amerikāņu žurnālists Tads Sulcs, Fidels ir introverts romantiķis, harismātisks vadonis, apveltīts ar bagātu iztēli un lielisku atmiņu, lielisks aktieris un sludinātājs, neaprēķināms un izaicinošs. Neordināra, harismātiska personība. Fenomenāla atmiņa: atšķirībā no citiem politiķiem, vienmēr publiskās runas skandējis no galvas, nevis nolasījis (garākā runa bijusi 27 h bez pārtraukuma). Populārs, pat dievināts vairuma kubiešu vidū līdz pat šim brīdim. CIP it kā esot rīkojusi vismaz 600 atentāta mēģinājumu pret Kastro. Šādu ASV darbību ar viņam netipisku tiešumu atzinis ASV bijušais valsts sekretārs Henrijs Kisindžers: "Nesaprotu, kāpēc mums jāstāv malā un jāskatās, kā kāda valsts tās tautas bezatbildības dēļ kļūst komunistiska." Pirmais atentāta mēģinājums pret Kastro tika veikts jau 1955. gadā, kad viņš bija trimdā Meksikā.

2006. gada jūlijā Fidels Kastro ar nopientām veselības problēmām nonāca mediķu aprūpē un turpmākos gadus politikā praktiski vairs neiesaistījās, tomēr paliekot par dzīvo Kubas revolūcijas "ikonu". 2008. gada 19. februārī oficiāli paziņoja, ka vairs ar politiku nenodarbosies vecuma un veselības problēmu dēļ, atstājot visus valsts amatus.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Valdis Bērziņš. Fidels Kastro – politiskais ilgdzīvotājs. // "Latvijas Avīzes" pielikums "Mājas viesis", 04. augusts (2006)
  2. ↑ Valsts izteikti totalitāra, taču tā kā Kastro nevaldīja vienpersoniski, bet ļoti liela ietekme un loma ir arī pārējiem KKP politbiroja locekļiem, nevaram runāt par vienvaldību un vienas personas diktatūru.

Literatūra par šo tēmu

  • Belfūrs Sebastjans. Fidels Kastro. - Jumava: Rīga, 2006., - 172 lpp. ISBN 123456789X
  • Thomas M. Leonard. Fidel Castro. A biography. - Greenwood: Westport, 2004. – ISBN 0-313-32301-1
  • Carstro F. Capitalism in Crisis: Globalization and World Politics Today, Ocean Press, 2000, ISBN 1876175184
  • Carstro F. Che: A Memoir, Ocean Press, 2005, ISBN 192088825X
  • Carstro F. Cuba at the Crossroads, Ocean Press, 1997, ISBN 187528494X
  • Carstro F. Fidel Castro: My Life: A Spoken Autobiography, Scribner, 2008, ISBN 1416553282
  • Carstro F. Fidel Castro Reader, Ocean Press, 2007, ISBN 1920888888
  • Carstro F. Fidel My Early Years, Ocean Press, 2004, ISBN 1920888098
  • Carstro F., Betto F. Fidel & Religion: Conversations with Frei Betto on Marxism & Liberation Theology. - Ocean Press, 2006, ISBN 1920888454
  • Carstro F., Fernandez R.J., Bay of Pigs : Washington's First Military Defeat in the Americas. - Pathfinder Press: NY, 2001, ISBN 087348925X
  • Carstro F. Political Portraits: Fidel Castro reflects on famous figures in history. - Ocean Press, 2008, ISBN 1920888942
  • Carstro F. The Declarations of Havana. - Verso, 2008, ISBN 1844671569
  • Carstro F. The Prison Letters of Fidel Castro. - Nation Books, 2007, ISBN 1560259833
  • Carstro F. War, Racism and Economic Justice: The Global Ravages of Capitalism. - Ocean Press, 2002, ISBN 1876175478
  • Frei Betto. Nachtgespräche mit Fidel. - Union-Verlag: Berlin, 1988, ISBN 3-372-00220-2
  • Peter G. Bourne. Fidel Castro. Der „Maximo Lider“ der kubanischen Revolution. - Heyne: München, 1990, ISBN 3-453-04257-3
  • Leycester Coltman. Der wahre Fidel Castro. Biographie. - Artemis & Winkler: Düsseldorf, 2005, ISBN 3-538-07200-0
  • Alina Fernández Revuelta. Ich, Alina. Mein Leben als Fidel Castros Tochter. - Rowohlt: Reinbek, 2000, ISBN 3-499-60941-X
  • Norberto Fuentes. Die Autobiographie des Fidel Castro. - Beck: München, 2008, ISBN 978-3-423-34495-1
  • Susanne Gratius. Fidel Castro. - Diederichs: München, 2005, ISBN 3-7205-2644-5
  • Jorge Edwards. Persona non grata. - Wagenbach-Verlag, 2006, - 284 S., ISBN 3-8031-3201-0
  • Albrecht Hagemann. Fidel Castro. - Deutscher Taschenbuchverlag: München, 2003, ISBN 3-423-31057-X
  • Klaus Huhn. O Companero Castro. Auf Kubas steinigem Weg. - Spottless-Verlag: Berlin, 1996, ISBN 3-928999-61-3
  • Robert E. Quirk. Fidel Castro. Die Biographie. - Edition q: Berlin, 2001, ISBN 3-86124-538-8
  • Jeanette E. Heufelder. Fidel. Ein privater Blick auf den Máximo Líder. - Eichbor: Frankfurt am Mainn, 2004, ISBN 3-8218-3980-5.
  • Marita Lorenz. Lieber Fidel. Mein, Leben, meine Liebe, mein Verrat. - Ullstein: München, 2002, ISBN 3-548-36364-4
  • Robert Merle. Moncada. Fidels erste Schlacht. - Goldmann: München, 1988, ISBN 3-442-08957-3
  • Бородаев В.А., Леонов Н.С. Фидель Кастро. Политическая биография. - Рекламно-компьютерное агентство газеты „Труд“: Москва, 1999, - 448 с. ISBN 5-93334-001-4
  • Бэлфор С. Фидель Кастро. - Феникс: Ростов н/Д, 1997, - 320 стр. ISBN 5-85880-600-7
  • Гавриков Ю.П. Фидель Кастро. Неистовый команданте Острова свободы. - Вече: Москва, 2006, - 368 стр. ISBN 5-9533-1145-1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kastro_Fidels&oldid=19268"