Atšķirības starp "Japāņu filosofija" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
Zināmā mērā pretēji konfūciānismam vērsta (padomju historiogrāfijā dēvējot par "pirmajiem japāņu materiālistiem") bija Kaibaras (Ekikena) Ekena (1630.-1714.), Muro Kjuso (1658.-1734.), Ito Dzinsaja (1627.-1705.) un Jamagatas Sjunana (1687.-1752.) idejas, kuras XVII gs. beigās turpināja Ando Sjoeki. Noraidīdams "galējās robežas" doktrīnu, Ando Sjoeki aizstāvēja tēzi, ka patiesais dabas likums esot "nepārtraukta tapšana", uzskatot, ka Visums sastāv no pieciem bezgalīgiem materiāliem pamatelementiem, kas mijiedarbojas spontāni, savukārt sociālajā sfērā noraidīja cilvēku iedzimtās nevienlīdzības ideju un par sociālā ļaunuma avotu uzskatīja privātīpašumu un aicināja atpakaļ pie zemkopju kopienas kā ideāla. Skaidrākas atteikšanās no konfūciānisma ideāliem iezīmes parādījās XVIII gs. Miuras Bajena (1723.-1789.), Minagavas Vakijena (1716.-1804.) Hiragas Gensaja (1726.-1779.), Jamagatas Banto (1761.-1801.) Kamadas Rjukju (1754.-1821.) darbos. | Zināmā mērā pretēji konfūciānismam vērsta (padomju historiogrāfijā dēvējot par "pirmajiem japāņu materiālistiem") bija Kaibaras (Ekikena) Ekena (1630.-1714.), Muro Kjuso (1658.-1734.), Ito Dzinsaja (1627.-1705.) un Jamagatas Sjunana (1687.-1752.) idejas, kuras XVII gs. beigās turpināja Ando Sjoeki. Noraidīdams "galējās robežas" doktrīnu, Ando Sjoeki aizstāvēja tēzi, ka patiesais dabas likums esot "nepārtraukta tapšana", uzskatot, ka Visums sastāv no pieciem bezgalīgiem materiāliem pamatelementiem, kas mijiedarbojas spontāni, savukārt sociālajā sfērā noraidīja cilvēku iedzimtās nevienlīdzības ideju un par sociālā ļaunuma avotu uzskatīja privātīpašumu un aicināja atpakaļ pie zemkopju kopienas kā ideāla. Skaidrākas atteikšanās no konfūciānisma ideāliem iezīmes parādījās XVIII gs. Miuras Bajena (1723.-1789.), Minagavas Vakijena (1716.-1804.) Hiragas Gensaja (1726.-1779.), Jamagatas Banto (1761.-1801.) Kamadas Rjukju (1754.-1821.) darbos. | ||
| − | XIX gs. [[Meidzi revolūcija]]s laiks iezīmējās ar disputiem starp ''kanrjo gakusja'' ("birokrātijas zinātnieki") un ''minkan gakusja'' ("[no] tautas [nākušie] zinātnieki"), kur pirmie par savu uzdevumu [[Apgaismība]]s tradīcijās | + | XIX gs. [[Meidzi revolūcija]]s laiks iezīmējās ar disputiem starp ''kanrjo gakusja'' ("birokrātijas zinātnieki") un ''minkan gakusja'' ("[no] tautas [nākušie] zinātnieki"), kur pirmie par savu uzdevumu [[Apgaismība]]s tradīcijās uzskatīja kultūras attīstīšanu, tuvinot tautu elitei. Piemēram, Nisi Amane (1826.-1894.), Kato Hirojuki (1836.-1916.), kas centās konfūciānisma elementus revidēt un modernizēt, palīgā ņemot Eiropas filosofijas koncepcijas ([[Mills Raits|Millu]], [[Bentams Džeremijs|Bentamu]], [[Konts Ogists|Konta]], [[Spensers Herberts|Spensera]] u.c.). |
[[Kategorija:Filosofija]] | [[Kategorija:Filosofija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 14. augusts, plkst. 13.50
Japāņu filosofija - viduslaiku Japānas salās dzīvojošo domātāju un filosofijas skolu koncepcijas un idejas. Attīstījās senķīniešu natūrfilosofisko priekšstatu, kā arī konfūciānisma un budisma, vēlāk neokonfūciānisma ētiski politiskās doktrīnas ietekmē. Izteikta skolu sistēma, darbojoties grupās un veidojot kopējas koncepcijas.
No neokonfūciānisma atvasinātā virziena aizsācēji bija Fudzivara Seiki (1561.-1619.) un Hajasi Radzans (1583.-1657.), kuru izveidotā skola (sjusi gakuha) proponēja Džu Si mācību. Postulēja, ka pār Visumu valda taikjoku jeb mukjoku - "galējā robeža" jeb "bezgalīgais" - universāls spēks, kam nav pastvīgu īpašību un formu un ko cilvēks nespēj ar savām maņām uztvert un ar prātu līdz galam izprast, tikai apjaust. Taikjoku ir pamatā gara pirmssākumam "ri" (li), kas saistīts ar materiālo pirmssākumu "ki" (cji) un mijiedarbojoties rada lietu fizisko dabu. Paralēli šajā periodā pastāvēja arī klasiskā konfūciānisma skola ar Jamagu Soko (1622.-1685.) un Bucu Soraju (1666.-1728.), kā arī ķīniešu filosofa Vana Šoudžeņa (Van Janmina) sekotāju skola Ojomeigakuha ar Nakae Todzju (1608.-1648.) vadībā.
Zināmā mērā pretēji konfūciānismam vērsta (padomju historiogrāfijā dēvējot par "pirmajiem japāņu materiālistiem") bija Kaibaras (Ekikena) Ekena (1630.-1714.), Muro Kjuso (1658.-1734.), Ito Dzinsaja (1627.-1705.) un Jamagatas Sjunana (1687.-1752.) idejas, kuras XVII gs. beigās turpināja Ando Sjoeki. Noraidīdams "galējās robežas" doktrīnu, Ando Sjoeki aizstāvēja tēzi, ka patiesais dabas likums esot "nepārtraukta tapšana", uzskatot, ka Visums sastāv no pieciem bezgalīgiem materiāliem pamatelementiem, kas mijiedarbojas spontāni, savukārt sociālajā sfērā noraidīja cilvēku iedzimtās nevienlīdzības ideju un par sociālā ļaunuma avotu uzskatīja privātīpašumu un aicināja atpakaļ pie zemkopju kopienas kā ideāla. Skaidrākas atteikšanās no konfūciānisma ideāliem iezīmes parādījās XVIII gs. Miuras Bajena (1723.-1789.), Minagavas Vakijena (1716.-1804.) Hiragas Gensaja (1726.-1779.), Jamagatas Banto (1761.-1801.) Kamadas Rjukju (1754.-1821.) darbos.
XIX gs. Meidzi revolūcijas laiks iezīmējās ar disputiem starp kanrjo gakusja ("birokrātijas zinātnieki") un minkan gakusja ("[no] tautas [nākušie] zinātnieki"), kur pirmie par savu uzdevumu Apgaismības tradīcijās uzskatīja kultūras attīstīšanu, tuvinot tautu elitei. Piemēram, Nisi Amane (1826.-1894.), Kato Hirojuki (1836.-1916.), kas centās konfūciānisma elementus revidēt un modernizēt, palīgā ņemot Eiropas filosofijas koncepcijas (Millu, Bentamu, Konta, Spensera u.c.).
