Atšķirības starp "Kapitālisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 24. septembris, plkst. 14.15

Kapitālisms - sabiedriska iekārta, kurā sociālās attiecības ir pakļautas kapitāla (ražošanas līdzekļi, finanšu kapitāls, nekustamais īpašums - vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās, t.i. vērtība, kuru var pirkt un pārdot) vairošanas interesēm – vai arī tā – kurā sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu, t.i. industriālās tirgus ekonomikas un sociāli politiskās sistēma (apzīmējums literatūrā ieviesies kopš XIX gs. pirmās puses). Iekārta, kurā pamatvērtība ir kapitāls, un indivīda vietu sabiedrības hierarhijā nosaka tas, cik liels ir viņa individuālais kapitāls. Ideoloģijas pamatā ir Ādama Smita hipotēze par tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi un pārvar jebkuru krīzi bez valsts varas iejaukšanās.

• Marksisms-ļeņinisms (oficiālā valsts ideoloģija PSRS) to definēja kā: "Sabiedriski ekonomiska formācija, kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba ekspluatācija. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - proletariāta un buržuāzijas antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā feodālismā. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā ,pēdējā stadija - imperiālisms, ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās valsts monopolistiskais kapitālisms, kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. Pirmais Pasaules karš ievadīja kapitālisma vispārējās krīzes sākšanos."^[1]

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

• Kas vainas kapitālismam?
• Karnīte R. Vai ir vērts ielūkoties nākotnē? (finanšu kapitālisms) // Latvijas vēstnesis. 19. augusts (2009.)
• Stelps P. Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras kapitālisms?
• Kreņģelis F. Kooperācijas pamata jēdzieni. // Zemgales balss. 13.02.1931. (.pdf)
• Valsts eshatoloģija (.doc)
• Kokins G. Nokaltusī roka. // Rīgas laiks.
• Slavojs Žižeks. Pretošanās ir padošanās. // satori.lv

• Robert Nozick. Why Do Intellectuals Oppose Capitalism?
• Raghuram G. Rajan, Luigi Zingales. Making Capitalism Work for Everyone (.pdf)
• The Marxists Internet Archive (online library of Marxist writers)