Atšķirības starp "Sekta" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sekta''' (lat. ''sekta'' - domāšanas veids, mācība): ''antrop.'' - labi organizēta, autoritāra un slēgta [[Reliģija|reliģiska]] kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas [[denominācija]]s; ''teol.'' - draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no tradicionālas [[Baznīca|Baznīcas]]. | + | '''Sekta''' (lat. ''sekta'' - domāšanas veids, mācība): ''antrop.'' - labi organizēta, autoritāra un slēgta [[Reliģija|reliģiska]] kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas [[denominācija]]s; ''teol.'' - draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no tradicionālas [[Baznīca|Baznīcas]]. Visbiežāk izveidojas kā opozicionāra, sākotnēji mazskaitlīga domubiedru grupa, kas atšķēlusies no kādas tradicionālas reliģiskas sistēmas un iedāvā "pareizāku" esošās mācības traktējumu. Izteikta tendence uz garīgu renesansi (''revivalisms''), kura ārējās pazīmes ir īpaša tikumiskā kodeksa un rituālu strikta ievērošana. Psiholoģiski lielāko tiesu saistīta ar savas izredzētības iztēlošanos. Bieži orientējas uz izolacionismu, norobežojoties no "nepareizi" domājošajiem", [[Neofits|neofitisku]] fanātismu uzskatos, vai arī uz hipermisionārismu, maksimāli cenšoties panākt kvantitatīvu atbalstītāju skaita pieaugumu. Lielākā daļā sektu sākotnēji pamatā balstās uz dibinātāja līdera/līderu harismu, izredzētību, no [[Providence]]s saņemtu svētību, neatzīst hierarhiju un klēra institutus, dažkārt sludina mantas kopību. Sektas ģenēzes sākuma posmā uzsvērta visu tās locekļu vienlīdzība, brīvprātība, pievēršanās pirms uzņemšanas. Atsevišķi ņemot daudzas no šīm pazīmēm piemīt daudzām reliģijām, taču viss kopums raksturīgs sektām (kaut modificējas, atkarībā no sektas izcelsmes kultūrvides un tradīcijām), to ģenēzes sākumpostā. Ja sekta izturējusi laika pārbaudi, kvantitatīvi pieaugusi un izveidojusi iekšējās hierarhijas sistēmu (kritēriji nekur nav atrunāti, bet ir sociāli konvencionāli - vai nu sabiedrības vairums turpina to uzskatīt par sektu, jeb jau atzīst par konfesiju), tā var pārvērsties par [[Denominācija|denomināciju]], [[Konfesija|konfesiju]] vai [[Baznīca|Baznīcu]]. Piemēram, [[kristietība]] radās m.ē. I gs. kā [[Jūdaisms|jūdaisma]] sekta, taču jau pēc pāris gadsimtiem bija tik ļoti izpletusies kvantitatīvi un atšķirības no jūdaisma jau bija tik ievērojamas, ka tā kļuva par Baznīcu, no kuras, savukārt, atšķēlās jaunas sektas (montanisti, ariāņi, gnostiķi, ebionīti, nestoriāņi u.c.). Eiropā XVI gs. no [[Romas Katoļu baznīca|katoļu baznīcas]] atšķēlās protestantu sektas, ar laiku pārtopot par Baznīcām (piem., [[kalvinisti]], [[luterāņi]]), u.c. no kuriem, savukārt, pa laikam atšķēlās un radās jaunas sektas (baptisti, septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, mormoņi u.tt. - process turpinās). Āzijas reliģijās raksturīga nevis atšķelšanās no kāda viena garīga strāvojuma, nolūkā "atgriezties pie saknēm", to reformēt, bet jaunu sektu rašanās, dažādu esošu religisku mācību selektīvi atlasītus koncepciju fragmentus eklektiski savienojot jaunā koncepcijā, piemēram, [[islams]] (kas uzreiz izvērtās par atsevišķu Baznīcu un nav sektām pieskaitāms), mūnisms, faluņgunisms u.c. Vai arī par sektām pieņemts dēvēt iekšējos strāvojumus vienā reģionālajā sistēmā (piem., Tibetas lamaismā, Japānas ''dzen'' budismā). |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | Bieži orientējas uz izolacionismu, norobežojoties no "nepareizi" domājošajiem", [[Neofits|neofitisku]] fanātismu uzskatos, vai arī uz hipermisionārismu, maksimāli cenšoties panākt kvantitatīvu atbalstītāju skaita pieaugumu. Lielākā daļā sektu sākotnēji pamatā balstās uz dibinātāja līdera/līderu harismu, izredzētību, no [[Providence]]s saņemtu svētību, neatzīst hierarhiju un klēra institutus, dažkārt sludina mantas kopību. Sektas ģenēzes sākuma posmā uzsvērta visu tās locekļu vienlīdzība, brīvprātība, pievēršanās pirms uzņemšanas. Atsevišķi ņemot daudzas no šīm pazīmēm piemīt daudzām reliģijām, taču viss kopums raksturīgs sektām (kaut modificējas, atkarībā no sektas izcelsmes kultūrvides un tradīcijām), to ģenēzes sākumpostā. | ||
| − | |||
| − | Ja sekta izturējusi laika pārbaudi, kvantitatīvi pieaugusi un izveidojusi iekšējās hierarhijas sistēmu (kritēriji nekur nav atrunāti, bet ir sociāli konvencionāli - vai nu sabiedrības vairums turpina to uzskatīt par sektu, jeb jau atzīst par konfesiju), tā var pārvērsties par [[Denominācija|denomināciju]], [[Konfesija|konfesiju]] vai [[Baznīca|Baznīcu]]. Piemēram, [[kristietība]] radās m.ē. I gs. kā [[Jūdaisms|jūdaisma]] sekta, taču jau pēc pāris gadsimtiem bija tik ļoti izpletusies kvantitatīvi un atšķirības no jūdaisma jau bija tik ievērojamas, ka tā kļuva par Baznīcu, no kuras, savukārt, atšķēlās jaunas sektas (montanisti, ariāņi, gnostiķi, ebionīti, nestoriāņi u.c.). Eiropā XVI gs. no [[Romas Katoļu baznīca|katoļu baznīcas]] atšķēlās protestantu sektas, ar laiku pārtopot par Baznīcām (piem., [[kalvinisti]], [[luterāņi]]), u.c. no kuriem, savukārt, pa laikam atšķēlās un radās jaunas sektas (baptisti, septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, mormoņi u.tt. - process turpinās). | ||
| − | |||
| − | Āzijas reliģijās raksturīga nevis atšķelšanās no kāda viena garīga strāvojuma, nolūkā "atgriezties pie saknēm", to reformēt, bet jaunu sektu rašanās, dažādu esošu religisku mācību selektīvi atlasītus koncepciju fragmentus eklektiski savienojot jaunā koncepcijā, piemēram, [[islams]] (kas uzreiz izvērtās par atsevišķu Baznīcu un nav sektām pieskaitāms), mūnisms, faluņgunisms u.c. Vai arī par sektām pieņemts dēvēt iekšējos strāvojumus vienā reģionālajā sistēmā (piem., Tibetas lamaismā, Japānas ''dzen'' budismā). | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 12. janvāris, plkst. 14.54
Sekta (lat. sekta - domāšanas veids, mācība): antrop. - labi organizēta, autoritāra un slēgta reliģiska kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas denominācijas; teol. - draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no tradicionālas Baznīcas. Visbiežāk izveidojas kā opozicionāra, sākotnēji mazskaitlīga domubiedru grupa, kas atšķēlusies no kādas tradicionālas reliģiskas sistēmas un iedāvā "pareizāku" esošās mācības traktējumu. Izteikta tendence uz garīgu renesansi (revivalisms), kura ārējās pazīmes ir īpaša tikumiskā kodeksa un rituālu strikta ievērošana. Psiholoģiski lielāko tiesu saistīta ar savas izredzētības iztēlošanos. Bieži orientējas uz izolacionismu, norobežojoties no "nepareizi" domājošajiem", neofitisku fanātismu uzskatos, vai arī uz hipermisionārismu, maksimāli cenšoties panākt kvantitatīvu atbalstītāju skaita pieaugumu. Lielākā daļā sektu sākotnēji pamatā balstās uz dibinātāja līdera/līderu harismu, izredzētību, no Providences saņemtu svētību, neatzīst hierarhiju un klēra institutus, dažkārt sludina mantas kopību. Sektas ģenēzes sākuma posmā uzsvērta visu tās locekļu vienlīdzība, brīvprātība, pievēršanās pirms uzņemšanas. Atsevišķi ņemot daudzas no šīm pazīmēm piemīt daudzām reliģijām, taču viss kopums raksturīgs sektām (kaut modificējas, atkarībā no sektas izcelsmes kultūrvides un tradīcijām), to ģenēzes sākumpostā. Ja sekta izturējusi laika pārbaudi, kvantitatīvi pieaugusi un izveidojusi iekšējās hierarhijas sistēmu (kritēriji nekur nav atrunāti, bet ir sociāli konvencionāli - vai nu sabiedrības vairums turpina to uzskatīt par sektu, jeb jau atzīst par konfesiju), tā var pārvērsties par denomināciju, konfesiju vai Baznīcu. Piemēram, kristietība radās m.ē. I gs. kā jūdaisma sekta, taču jau pēc pāris gadsimtiem bija tik ļoti izpletusies kvantitatīvi un atšķirības no jūdaisma jau bija tik ievērojamas, ka tā kļuva par Baznīcu, no kuras, savukārt, atšķēlās jaunas sektas (montanisti, ariāņi, gnostiķi, ebionīti, nestoriāņi u.c.). Eiropā XVI gs. no katoļu baznīcas atšķēlās protestantu sektas, ar laiku pārtopot par Baznīcām (piem., kalvinisti, luterāņi), u.c. no kuriem, savukārt, pa laikam atšķēlās un radās jaunas sektas (baptisti, septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, mormoņi u.tt. - process turpinās). Āzijas reliģijās raksturīga nevis atšķelšanās no kāda viena garīga strāvojuma, nolūkā "atgriezties pie saknēm", to reformēt, bet jaunu sektu rašanās, dažādu esošu religisku mācību selektīvi atlasītus koncepciju fragmentus eklektiski savienojot jaunā koncepcijā, piemēram, islams (kas uzreiz izvērtās par atsevišķu Baznīcu un nav sektām pieskaitāms), mūnisms, faluņgunisms u.c. Vai arī par sektām pieņemts dēvēt iekšējos strāvojumus vienā reģionālajā sistēmā (piem., Tibetas lamaismā, Japānas dzen budismā).
Literatūra
- Svešvārdu vārdnīca. - Rīga, Norden, 1996., 673. pp.
- Mandau Luīze. Vai Dievi ir tādi? – Rīga, Preses nams, 1998.
- LR Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs, Latvijas Neatkarīgo Kriminologu asociācija. “Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti” – Rīga, 1998.
- Gurevičs P. Vai misticisma atdzimšana? - Rīga, Avots, 1988.
- Привалов К. Секты: досье страха. - Москва, 1987
