Atšķirības starp "Kontentanalīzes metode" versijām
m ("Kontentanalīze" pārdēvēju par "Kontentanalīzes metode") |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kontentanalīze, satura analīze jeb Žaka Kaizera metode''' - [[Vēstures pētīšanas metodes|vēstures pētīšanas metode]] kurā kultūras parādības | + | '''Kontentanalīze, satura analīze jeb Žaka Kaizera metode''' - [[Vēstures pētīšanas metodes|vēstures pētīšanas metode]] kurā kultūras parādības analizē ar dabas zinātņu metodoloģiju. Tas padara secinājumus šķietami ticamākus un argumentētākus. Pirmo reizi kontentanalīze tiek izmantota starpkaru periodā, kad sociālās zinātnes gribēja izmērīt masu mediju precizitāti. Tālāk kontentanalīzi attīstīja 2.PK laikā, identificējot vācu radioziņu informācijas formas. Kontentanalīze ir tekstu (attēlu) simbolisko īpatnību sasaiste ar kultūras kontekstu. Kontentanalīze ir balstīta uz noteiktu vizuālo elementu atkārtošanās biežumu noteiktā paraugattēlu grupā un šī biežuma tendenču analīzi.<ref>Rose Gillian. Visual Methodologies: an introduction to the interpretation of visual materials. - Sage Publications: London, 2007, p. 60.–61.</ref> Kontentanalīze ir balstīta uz noteiktu vizuālo avotu kopumu, kurš tiek pakļauts analīzei. Svarīgi, lai šis kopums tiktu veidots tā, lai atbilstu pētījumā izvirzīto mērķu sasniegšanai. Izmantojot kontentanalīzi, ne vienmēr ir nepieciešams izmantot 100% visus svarīgos materiālus, jo kontentanalīze savā būtībā balstās uz parauga procedūrām. Avotiem ir jābūt gan reprezentatīviem, gan nozīmīgiem. Šī te pieeja ietver centienus no visa pieejamā daudzuma attēlu izvēlēties noteikta (arī paša definēta) principa noteiktu skaitu attēlu, kas kļūst par „paraugu”. Ir vairākas atlases metodes: |
# ''Random''; | # ''Random''; | ||
# ''Stratified'' – ja ir dažādas grupas, tad no tām noteiktu skaitu no katras | # ''Stratified'' – ja ir dažādas grupas, tad no tām noteiktu skaitu no katras | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 17. decembris, plkst. 20.38
Kontentanalīze, satura analīze jeb Žaka Kaizera metode - vēstures pētīšanas metode kurā kultūras parādības analizē ar dabas zinātņu metodoloģiju. Tas padara secinājumus šķietami ticamākus un argumentētākus. Pirmo reizi kontentanalīze tiek izmantota starpkaru periodā, kad sociālās zinātnes gribēja izmērīt masu mediju precizitāti. Tālāk kontentanalīzi attīstīja 2.PK laikā, identificējot vācu radioziņu informācijas formas. Kontentanalīze ir tekstu (attēlu) simbolisko īpatnību sasaiste ar kultūras kontekstu. Kontentanalīze ir balstīta uz noteiktu vizuālo elementu atkārtošanās biežumu noteiktā paraugattēlu grupā un šī biežuma tendenču analīzi.[1] Kontentanalīze ir balstīta uz noteiktu vizuālo avotu kopumu, kurš tiek pakļauts analīzei. Svarīgi, lai šis kopums tiktu veidots tā, lai atbilstu pētījumā izvirzīto mērķu sasniegšanai. Izmantojot kontentanalīzi, ne vienmēr ir nepieciešams izmantot 100% visus svarīgos materiālus, jo kontentanalīze savā būtībā balstās uz parauga procedūrām. Avotiem ir jābūt gan reprezentatīviem, gan nozīmīgiem. Šī te pieeja ietver centienus no visa pieejamā daudzuma attēlu izvēlēties noteikta (arī paša definēta) principa noteiktu skaitu attēlu, kas kļūst par „paraugu”. Ir vairākas atlases metodes:
- Random;
- Stratified – ja ir dažādas grupas, tad no tām noteiktu skaitu no katras
- Sistemātiskā – katru 2., katru 6. u.tml.
- Cluster – dažādas grupas random.
Nākamais solis ir attēlu kodēšana pa kategorijām:
- Visiem attēla elementiem ir jābūt ietvertiem kādā no kategorijām
- Kategorijas nevar pārklāties
- Kategorijām ir jābūt analītiski apstrādājamām un pētījumam nozīmīgām
Piemēram, attēlu analīzē, darba principi kā ar jebkuru citu avotu: aplūko kā kopumu, apkopo savas pētāmās tēmas kopumu, analizē. Tad uzdod jautājumu: kā vienu un to pašu tēmu pasniedz dažādi avoti (piem, preses izdevumi), kādas tēmas parādās un dominē dažādu valstu vai vienas valsts dažādu iekārtu vēstures mācību grāmatās, kāds ir attēlu ideoloģiskais segments dažādas izcelsmes avotos? Piemēram, attēlu kopumu sadala detaļās, lai gūtu maksimāli daudz informāciju: nosaka izpildes tehniku (zīmējums, fotogrāfija, glezna utt.), konstatē autoru (vismaz hipotēzes līmenī), kvalitāte, profesionāļa vai amatiera darbs, oriģināls vai pārpublicējums, tapšanas laiks (ja reprodukcija, tad kur ir oriģināls?), lielums, kad un kur pirmo reizi publiskots, klasificē pa krāsām (melnbalts, krāsains, vienkrāsas), nosaka sižetus, nosaka attēla ideoloģisko ievirzi (tieša, slēpta), žanru (ainava, portrets, masu skati, darbs, atpūta, sabiedriskā dzīve, attēlojamo personu dzimums, sociālā piederība), inscinējums vai dokumentāls attēls, redzamo personu apģērbs, frizūra, sejas izteiksme, vispārējā noskaņa, paraksts zem attēla (saturs, stils, ideologija), autora attieksme (heroizējoša, neitrāla, nicinoša), attēls avotam raksturīgs vai izņēmums?
Kontentanalīzes trūkums ir nespēja kvantitatīvi noteikt to, kas paliek ārpus attēla, līdz ar to neatspoguļojas pilnībā kultūras konteksts un nozīme. Kontentanalīze arī nespēj izskaidrot un atveidot attiecības attēla ietvaros starp dažādām kategorijām – tā tikai konstatē šo kategoriju atveidošanas tendences ar kvantitatīviem rādītājiem.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Rose Gillian. Visual Methodologies: an introduction to the interpretation of visual materials. - Sage Publications: London, 2007, p. 60.–61.
Literatūra par šo tēmu
- The Postmodern History Reader. - London, New York, 1998
- Topolski J. Methodology of History. - Warsaw, 1976
- Haupt H.G., Kocka J. Geschichte und Vergleich. - Frankfurt am Main, 1996
- Historische Methode. - München, 1988.
- Абрамов В. Математические методы в исторических исследованиях. - Саранск, 1998
- Ковальченко И.Д. Методы исторического исследования. - Москва, 1987
- Споры о главном. - Москва, 1993
