Atšķirības starp "Kārs Tits Lukrēcijs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Tits Lukrēcijs Kārs''' (''Titus Lucretius Carus'', ~99.-55.g.p.m.ē.) - filosofs, dzejnieks. | '''Tits Lukrēcijs Kārs''' (''Titus Lucretius Carus'', ~99.-55.g.p.m.ē.) - filosofs, dzejnieks. | ||
| − | Par savas mācības uzdevumu uzskatīja parādīt ceļu uz laimi, kas iespējama personībai, kura ierauta sabiedriskās dzīves mutulī un kuru nomāc nelaimes, bailes no dieviem, no nāves un soda aizkapa dzīvē. No šīm nelaimēm un bailēm | + | Par savas mācības uzdevumu uzskatīja parādīt ceļu uz laimi, kas iespējama personībai, kura ierauta sabiedriskās dzīves mutulī un kuru nomāc nelaimes, bailes no dieviem, no nāves un soda aizkapa dzīvē. No šīm nelaimēm un bailēm ļaujot atbrīvoties [[Epikūrs no Samas|Epikūra]] mācība par lietu dabu, par cilvēku un sabiedrību. Dvēseli uzskatīja par mirstīgu, jo tā esot tikai pārejošs īpašu daļiņu - ''animus'', - savienojums un pēc ķermeņa bojā ejas sairst (par ''animus'' dēvēja neizmērojami sīkas matērijas daļiņas, kas izstaro no visu materiālo priekšmetu virsmām, iedarbojoties uz maņu orgāniem un radot sajūtas). Dvēsele kā matērijas paveids esot aktīva, darbīga un spējīga pakļaut un vadīt ķermeni. Atziņa, ka dvēsele ir mirstīga, izslēdz ne tikai ticību dzīvei viņsaulē, bet līdz ar to arī ticību pēcnāves sodam un palīdz cilvēkam pārvarēt bailes no aizkapa. Tādējādi tiekot pārvarētas arī bailes no nāves: kamēr esam dzīvi, nav nāves, bet kad iestājas nāve, mūsu vairs nav. Izgaistot arī bailes no dieviem, tiklīdz cilvēks saprot, ka dievi mīt nevis šajā pasaulē, bet tukšumā starp pasaulēm - tur dzīvojot svētlaimīgu dzīvi, viņi nevar ietekmēt cilvēka likteni. Viņa filosofiskā poēma "Par lietu dabu" ievērojami ietekmēja [[Renesanse]]s laika filosofiskās domas attīstību. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. februāris, plkst. 11.04
Tits Lukrēcijs Kārs (Titus Lucretius Carus, ~99.-55.g.p.m.ē.) - filosofs, dzejnieks.
Par savas mācības uzdevumu uzskatīja parādīt ceļu uz laimi, kas iespējama personībai, kura ierauta sabiedriskās dzīves mutulī un kuru nomāc nelaimes, bailes no dieviem, no nāves un soda aizkapa dzīvē. No šīm nelaimēm un bailēm ļaujot atbrīvoties Epikūra mācība par lietu dabu, par cilvēku un sabiedrību. Dvēseli uzskatīja par mirstīgu, jo tā esot tikai pārejošs īpašu daļiņu - animus, - savienojums un pēc ķermeņa bojā ejas sairst (par animus dēvēja neizmērojami sīkas matērijas daļiņas, kas izstaro no visu materiālo priekšmetu virsmām, iedarbojoties uz maņu orgāniem un radot sajūtas). Dvēsele kā matērijas paveids esot aktīva, darbīga un spējīga pakļaut un vadīt ķermeni. Atziņa, ka dvēsele ir mirstīga, izslēdz ne tikai ticību dzīvei viņsaulē, bet līdz ar to arī ticību pēcnāves sodam un palīdz cilvēkam pārvarēt bailes no aizkapa. Tādējādi tiekot pārvarētas arī bailes no nāves: kamēr esam dzīvi, nav nāves, bet kad iestājas nāve, mūsu vairs nav. Izgaistot arī bailes no dieviem, tiklīdz cilvēks saprot, ka dievi mīt nevis šajā pasaulē, bet tukšumā starp pasaulēm - tur dzīvojot svētlaimīgu dzīvi, viņi nevar ietekmēt cilvēka likteni. Viņa filosofiskā poēma "Par lietu dabu" ievērojami ietekmēja Renesanses laika filosofiskās domas attīstību.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 246.-247. lpp.
