Atšķirības starp "Savstarpējās apdrošināšanas biedrība" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Ir netiešas norādes, ka sociālās apdrošināšanas rakstura biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā pastāvējušas jau XVII gs., jo, piemēram, Rīgas 1710. gada kapitulācijas aktā rakstīts: “Tāpat arī visas pilsētas iestādes, kolēģijas, cunftes un biedrības paliek neaizskartas.” Bez tam arī katras [[cunfte]]s noteikumos bijusi prasība sniegt palīdzību grūtībās nonākušajiem amata biedriem. Biedru sastāvs ir bijis dažāds: gan noteiktas profesijas vai [[kārta]]s pārstāvjiem, gan – visām kārtām. Lielāko tiesu biedrības bijušas brīvprātīgas, ar pilnīgu vai daļēju pašpārvaldi. Līdzekļus tām gādājuši paši biedri. Bieži vien biedru maksimālais skaits bijis ierobežots, piemēram, 221 vai 300. | Ir netiešas norādes, ka sociālās apdrošināšanas rakstura biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā pastāvējušas jau XVII gs., jo, piemēram, Rīgas 1710. gada kapitulācijas aktā rakstīts: “Tāpat arī visas pilsētas iestādes, kolēģijas, cunftes un biedrības paliek neaizskartas.” Bez tam arī katras [[cunfte]]s noteikumos bijusi prasība sniegt palīdzību grūtībās nonākušajiem amata biedriem. Biedru sastāvs ir bijis dažāds: gan noteiktas profesijas vai [[kārta]]s pārstāvjiem, gan – visām kārtām. Lielāko tiesu biedrības bijušas brīvprātīgas, ar pilnīgu vai daļēju pašpārvaldi. Līdzekļus tām gādājuši paši biedri. Bieži vien biedru maksimālais skaits bijis ierobežots, piemēram, 221 vai 300. | ||
| − | Sevišķi rosīgi savstarpējās palīdzības biedrības sākušas dibināties XIX gs. pašā sākumā un šis process turpinājies visu gadsimtu, līdz šīs funkcijas sākusi pārņemt valsts sociālā apdrošināšana, bet pēc [[Pirmais Pasaules karš|I Pasaules kara]] līdzšinējās savstarpējās apdrošināšanas biedrības restrukturizējās par akciju sabiedrībām. | + | Sevišķi rosīgi savstarpējās palīdzības biedrības sākušas dibināties XIX gs. pašā sākumā un šis process turpinājies visu gadsimtu, līdz šīs funkcijas sākusi pārņemt valsts sociālā apdrošināšana, bet pēc [[Pirmais Pasaules karš|I Pasaules kara]] daudzas līdzšinējās savstarpējās apdrošināšanas biedrības restrukturizējās par akciju sabiedrībām, bet ārpus pilsētām saglabājās kooperatīvu princips. 1939. gadā valdība pieņēma likumu, kas īpašuma apdrošināšanu pret ugunsgrēkiem lauku rajonos pasludināja par obligātu. Tas bija jādara vietējās apdrošināšanas sabiedrībās. Strauji pieauga šo kooperatīvu biedru skaits, kā arī tika dibinātas jaunas. 1940. gadā kopējais apdrošināšanas sabiedrību skaits sasniedza 554 un tās apvienoja vairāk nekā 230 tūkstošus biedru. |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 16. marts, plkst. 18.53
Savstarpējās apdrošināšanas biedrība - savstarpējās apdrošināšanas kooperatīvi, kuru uzdevums bija nodrošināties pret nelaimes gadījumiem. Cilvēki kooperējās un slēdza savstarpējus liīgumus ar kaimiņiem, veidojot kopēju drošības kasi, kas nodrošinaja pienācīgu atlīdzību nelaimes gadījumos. Apdrošināšanas kooperatīvi dalījās divās grupās: mantas apdrošināšanas biedrības, pie kurām piederēja uguns kases, krusas apdrošināšanas un lopu apdrošināšanas kooperatīvi, un sociālās apdrošināšanas biedrības, no kurām raksturīgākās bija bāriņu un atraitņu kases, bēru kases un rekrūšu izpirkšanas biedrības.
Ir netiešas norādes, ka sociālās apdrošināšanas rakstura biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā pastāvējušas jau XVII gs., jo, piemēram, Rīgas 1710. gada kapitulācijas aktā rakstīts: “Tāpat arī visas pilsētas iestādes, kolēģijas, cunftes un biedrības paliek neaizskartas.” Bez tam arī katras cunftes noteikumos bijusi prasība sniegt palīdzību grūtībās nonākušajiem amata biedriem. Biedru sastāvs ir bijis dažāds: gan noteiktas profesijas vai kārtas pārstāvjiem, gan – visām kārtām. Lielāko tiesu biedrības bijušas brīvprātīgas, ar pilnīgu vai daļēju pašpārvaldi. Līdzekļus tām gādājuši paši biedri. Bieži vien biedru maksimālais skaits bijis ierobežots, piemēram, 221 vai 300.
Sevišķi rosīgi savstarpējās palīdzības biedrības sākušas dibināties XIX gs. pašā sākumā un šis process turpinājies visu gadsimtu, līdz šīs funkcijas sākusi pārņemt valsts sociālā apdrošināšana, bet pēc I Pasaules kara daudzas līdzšinējās savstarpējās apdrošināšanas biedrības restrukturizējās par akciju sabiedrībām, bet ārpus pilsētām saglabājās kooperatīvu princips. 1939. gadā valdība pieņēma likumu, kas īpašuma apdrošināšanu pret ugunsgrēkiem lauku rajonos pasludināja par obligātu. Tas bija jādara vietējās apdrošināšanas sabiedrībās. Strauji pieauga šo kooperatīvu biedru skaits, kā arī tika dibinātas jaunas. 1940. gadā kopējais apdrošināšanas sabiedrību skaits sasniedza 554 un tās apvienoja vairāk nekā 230 tūkstošus biedru.
