Atšķirības starp "Janičāri" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:yanicares.jpg|right|thumb|400px|XX gs. sākums]] | [[Attēls:yanicares.jpg|right|thumb|400px|XX gs. sākums]] | ||
| − | '''Janičāri''' (no turk. ''ينيچرى, yeniçeri'' - "jaunie kareivji") - [[Osmaņu impērija]]s [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] regulārās | + | '''Janičāri''' (no turk. ''ينيچرى, yeniçeri'' - "jaunie kareivji") jeb '''janičāru korpuss''' - [[Osmaņu impērija]]s [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] regulārās [[Strēlnieki|strēlnieku]] daļas, kā arī priviliģēta pavalstnieku ktegorija XIV-XIX gs. Kā regulārs kājnieku karaspēks izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - pilnībā piederēja [[Sultāns|sultānam]] (''kapıkulu'' - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus [[Rekrutēšana|rekrutēja]] īpašu [[Rekrūši|rekrūšu]] nodevu (''devşirme'') veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). XVII gs. otrajā pusē rekrutēšana beidzās ''janičāros'' sāka uzņemt kā kristiešu, tā musulmaņu u.c. ticību brīvprātīgos. Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija jāievēro [[celibāts]], atšķirībā no pārējiem musulmaņiem, bija aizliegts nēsāt bārdu (varēja audzēt tikai ūsas). |
| + | |||
| + | |||
| + | Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos bija spēcīgākā kājnieku ieroču šķira Rietumu puslodē. Ar laiku ''janičāru'' privilēģiju skaits auga, disciplīna kļuva vājāka, Stambulas garnizonu aktīvi sāka izmantot galma intrigās un apvērsumos (līdzīgi kā [[Krievijas imperatora gvarde]]), līdz beidzot 1826. gadā ''janičāru'' pulkus kā karadaarbībai nederīgus un valsts varai bīstamus izformēja. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 4. augusts, plkst. 18.32
Janičāri (no turk. ينيچرى, yeniçeri - "jaunie kareivji") jeb janičāru korpuss - Osmaņu impērijas bruņoto spēku regulārās strēlnieku daļas, kā arī priviliģēta pavalstnieku ktegorija XIV-XIX gs. Kā regulārs kājnieku karaspēks izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - pilnībā piederēja sultānam (kapıkulu - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus rekrutēja īpašu rekrūšu nodevu (devşirme) veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). XVII gs. otrajā pusē rekrutēšana beidzās janičāros sāka uzņemt kā kristiešu, tā musulmaņu u.c. ticību brīvprātīgos. Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija jāievēro celibāts, atšķirībā no pārējiem musulmaņiem, bija aizliegts nēsāt bārdu (varēja audzēt tikai ūsas).
Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos bija spēcīgākā kājnieku ieroču šķira Rietumu puslodē. Ar laiku janičāru privilēģiju skaits auga, disciplīna kļuva vājāka, Stambulas garnizonu aktīvi sāka izmantot galma intrigās un apvērsumos (līdzīgi kā Krievijas imperatora gvarde), līdz beidzot 1826. gadā janičāru pulkus kā karadaarbībai nederīgus un valsts varai bīstamus izformēja.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
