Atšķirības starp "Annāļu skola" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 26. augusts, plkst. 18.30

Par Annāļu skolu pieņemts dēvēt franču zinātnieku grupu, tās izveidoto jauno vēstures pētīšanas stilu un metodoloģiju, kas radās XX gs. pirmajā pusē un vidū Francijā, un pulcējās ap 1929. gadā Strasbūrā izveidoto (vēlāk žurnāla redakcija pārcēlās uz Parīzi, Sorbonnu) vēstures zinātnes žurnālu “Annāles” (1929-1939). Pēc tam laika gaitā žurnāla nosaukums mainījās: “Sociālās un ekonomikas vēstures annāles” (1939-1941), “Sociālās vēstures annāles” (1941-1945), “Annāles. (Ekonomika. Sabiedrība. Civilizācija.)” (1945-1994), bet kopš 1994. gada – “Annāles. Vēsture, sociālās zinātnes”, un tās sekotājus. Paši t.s. Annāļu skolas pārstāvji lielāko tiesu noliedza apzīmējumu “Annāļu skola”, priekšroku dodot apzīmējumam “jaunā vēstures zinātne” (La nouvelle histoire - šo terminu viens no pirmajiem jau 1930. gadā sāka lietot Anrī Berrs).

Komentāri

Pamatprincipi un interešu sfēra

Jaunās pieejas pamatprincips bija vēlme nomainīt vispārpieņemto pozitīvisko aprakstošo pieeju ar “totālu vēsturi” (Histoire total), t.i. vēsturi kas parādītu sabiedrību kopumā, visas tajā esošās - ekonomiskās, sociālās, kultūras, mentalitātes - saites. Jāmaina izpētes objektu un metodes, par mērķi izvirzot visas sabiedrības attīstību, atklājot plašas ilgstošos laika nogriežņos slēptās struktūras. No vēstures/apraksta uz vēsturi/problēmu, no stāsta uz skaidrojumu. Savukārt vēsturniekam jāsāk raudzīties uz savas izpētes objektu kā fenomenu, kuru nevis jāklasificē un jāpiemēro šodienas pasaules uztveres pamatnostādnēm, bet jāfiksē un jāanalizē tieši tā unikalitāti. Attiecīgi jāatsakās no vienas interpretācijas par labu daudzām pieejām, dialogam, kas konkrētos vēstures notikumus aplūkotu no dažādu viedokļu, dažādu aspektu skatupunkta.

Viens no lielākajiem t.s. jaunās vēstures zinātnes panākumiem bija “vēsturnieka teritorijas” paplašināšana. Pirmo reizi tas pievērsās tām cilvēka darbības sfērām, kuras pirms tam uzskatīja par otršķirīgām - laika plūdumam nepakļautām un tāpēc nevēsturiskām (domāšanas veids, jūtu un emociju pasaule, kolektīvie priekšstati). Uz tiem jautājumiem, kurus etnologi izvirzīja, balstoties uz tradicionālo bezrakstības sabiedrību materiāla, jaunā vēsture centās atbildēt, pētot Eiropas un Āzijas vēsturisko civilizāciju pagātni. Tendence meklēt atšķirīgo starp pētāmo kultūru un moderno sabiedrību, pie kuras pieder pats vēsturnieks, izrādījās ļoti auglīga un ļāva izvairīties no neapzinātās pagātnes modernizācijas, par ko rakstīja jau M.Bloks, kritizējot tracicionālo pieeju vēsturei. Ja viena no galvenajām pozitīvisko vēsturnieku tendencēm bija centieni rast pagātnē mūsdienu situācijas izcelsmes iemeslus, ierobožejot pētnieku tikai tajos fenomenos, kuriem analoģijas tas saskatija savā sabiedrībā, jaunās vēstures izpētes objekts ir tieši atšķirīgais. Tās atšķirības, kuras ļauj mums saprast pagātni, nevis to aizvietot ar tagadnes shēmu.

Uzskaitīt visas izpētes tēmas ir visai grūti - pārāk plašs ir pētījumu lauks un intereses. Tomēr dažas jāpiemin: to vai citu sabiedrību un to sociālo grupu locekļu attieksme pret darbu, īpašumu, bagātību un nabadzību; sociālā kopuma tēls un vērtējums dažādās grupās, šķirās, kārtās (t.i. sabiedrības priekšstati pašai par sevi); dabas tēls un tās iepazīšana, tās ietekmēšanas veidi – gan tehniskie, gan maģiskie; ēšanas kultūra kā sociāls un kultūras fenomens; vecuma posmu loma (it īpaši bērnība un vecums), nāves, ķermeņa, slimību uztvere, attieksme pret sievieti, laulības un ģimenes loma, seksualitātes morāle un prakse, t.i. visi cilvēces demogrāfijas subjektīvie spekti. Šīs pasaules un transcedentālās pasaules attiecības, viņpasaules spēku loma indivīda dzīvē; laika un telpas traktējums; dažādu sabiedrības slāņu reliģiozitātes formas; dažādi kultūras līmeņi sabiedrībā un to mijiedarbība; elites intelektuālās kultūras un prastās tautas folkloras kultūras mijiedarbība; sociālās fobijas un kolektīvās psihozes, “raganu medību” fenomens; svētki un reliģiskie rituāli; valstiskā, nacionālā un cilts identifikācija; varas simbolika un politisko struktūru uztvere; indivīda personība, tās struktūra, sevis apzināšanās utt. To tradicionāli dēvē par “jauno demogrāfisko vēsturi”.

Šādai pieejai bija nepieciešama jauna metodoloģija, jauni pētījumu objekti, starpdisciplināra pieeja un citu zinātņu - socioloģijas, etnoloģijas, ģeografijas, - piesaiste, attieksmes maiņa pret avotiem.

Avotpētniecība

Tradicionālajā vēstures zinātnē bija pieņemts, ka pietiekami ir kritiski analizēt avotu un nošķirt patieso no nepatiesā, taču nepētīt neko, kas neizriet tieši un nepārprotami no paša šī avota. Savukārt jaunās pieejas piekritēji rīkojās savādāk: avots pats par sevi ir mēms un, lai tajā atrastu informāciju, jau pirms avota analīzes jānoformulē jautājumus, kurus jāuzdod. Tā kā, piemēram, ja vēsturnieku rīcībā ir nepārprotami viltots avots, no kura nevar gūt ticamu informāciju par kādu konkrētu notikumu, izrādās visai vērtīgs, ja sāk pētīt “kāpēc šāds viltojums tika radīts?”. Tad tas var sniegt visai būtisku laikmeta fona papildu raksturojumu. T.i. vēstures zinātne zināmā mērā pat pati konstruē savas izpētes objektu, pētījumi no viennozīmīgu faktu meklēšanas pārvēršas dialogā ar pagātni. Izejot no šī apraksta ideāla, Annāļu skola par izpētes objektu izvirzīja masu priekšstatus, mentalitāti, vēsturisko apziņu, priekšstatu un vērtību hierarhijas maiņu gadsimtu gaitā. Tā kā “rakstītie” avoti aptver visai mazu sabiedrības daļu, Annāļu skola piesaistīja arheoloģijas, tehnoloģiju vēstures, valodniecības atziņas un metodes, pievērsās saimnieciskajiem dokumentiem, masu rakstu avotiem (sprediķiem, svēto dzīves aprakstiem u.tml.). Taču nevis lai veidotu atsevišķas sadzīves, ekonomikas, reliģijas u.c. vēstures, bet lai radītu kompleksu, sintezējošu aprakstu.

Attīstības posmi

Annāļu skola savas pastāvēšanas un attīstības gaitā piedzīvojusi vairākus ideju un metodoloģijas izmaiņu etapus, kuros katrā aktualizējās citas tendences un izpētes objekti. Tāpēc, analizējot tās historiogrāfiju un attīstību, pieņemts runāt par vismaz trim pētnieku “paaudzēm”, kuras katra turpināja attīstīt iepriekšējo idejas, vienlaikus atsakoties no daudzām priekšgājēju koncepcijām un metodēm, tomēr saglabājot un attīstot tās idejas, kas iepriekš tikušas tikai viegli ieskicētas.

• Pirmajā posmā, no brīža, kad Marks Bloks un Lisjēns Fevrs dibināja žurnālu, līdz Lisjēna Fevra nāvei 1956. gadā Annāļu skolai raksturīga interese par mentalitātes vēsturi, “cilvēka faktoru” vēsturē.
• Pēc Fevra sākās otrs posms, ko saista ar Fernānu Brodēlu (kā arī Š.Morazē, R.Mandrū) un turpinās līdz viņa konfliktam ar lielāko daļu redkolēģijas un aiziešanu no priekšsēdētāja amata. Šajā laikā dominēja interese par struktūrām - sociālajām, ekonomikas, ģeografiskām u.c., - t.s. “lēnajām” izmaiņām vēsturē, kuru izpēte balstījās uz sērijveida avotiem un metožu bagātināšanu.
• Līdz 80. gadiem turpinājās trešais posms (Ž. Le Goffs, E. Le Ruā Ladurī, F. Ariess, A. Burgers, M.Ferro, Ž.Revēls, P.Norā, F.Fjurē, Ž.K.Šmits, Ž. Dubī u.c.), kura laikā žurnālam nav viena konkrēta vadītāja, bet pati skola, izgājusi jau ārpus Francijas robežām, atgriezās pie “saknēm”, t.i. pie cilvēka kā subjekta tā sociokultūroloģiskajā nosacītībā izpētes. Žurnāla redakcijā tika iesaistīti arī ģeografi, sociologi, politologi, ekonomisti.

Kopš rašanās brīža Annāļu skolā līdzās pastāv, savstarpēji mijiedarbojoties, divi virzieni. Viens no tiem - t.s. “Bloka līnija” - vairāk orientējas uz vienas kultūras sociālās vēstures izpēti, bet otrs - t.s. “Fevra līnija” - saista sevi ar globālāku civilizāciju izpēti.

Zināmākie pārstāvji

• Ariess Filips
• Bloks Marks
• Brodels Fernāns
• Burgers Andrē
• Dubī Žoržs
• Fevrs Lisjēns
• le Goffs Žaks
• Heizinga Johans
• Korbēns Anrī
• Mandrū Robērs
• Morazē Šarls
• le Ruā Ladurī Emīls
• Šartē Rožē
• Šmits Žans Klods
• Šonū Pjērs
• Vovēls Mišels

Speciālisti Latvijā

• Dr. hist. Ilgvars Misāns

Ieteicamā literatūra

• Burke P. The French Historical Revolution. The Annales School, 1929-1989. - Cambridge, 1990
• Stoianovich T. French Historical Method. Ithaca 1977
• Carbonell Ch.-O. Histoire et historiens. Une mutations ideologique des historiens francais 1865-1885. Toulouse. 1976
• Berr H. L'histoire traditionelle et la synthese historique. P., 1921
• Chartier R. Positivisme // La Nouvelle Histoire / Sous la direction de J.Le Coff, R. Chartier, J. Revel. P. 1978
• Fevre L. Pour une Histoire a pert entiere. P., 1962
• Fevre L. Schrift und Materie der Geschichte. Frankfurt am Main, 1977.
• Mann H.D. Lucien Febvre. La pensee vivante d'un his-toirien. P. 1971
• Meyerson I. Les fonctions psychologiques et oenvres. P., 1948
• Mandrou R. Introduction a la France moderne. Essai de psychologie historique 1500-1640. P., 1961
• Burgiere A. Dictionnaire des sciences historiques. P., 1986
• Braudel F. Ecrits sur I'histoire. P, 1969
• Braudel F. Preface // Emile Callot. Ainbiguites et antinomies de I'histoire et de sa philosophic. P, 1962
• Braudel F. Morze Srodziemne i swiat srodziemnomorski w epoce Filipa II / Poln. libers, von T. Mrowczynski. M. Ochab, M. Krol. M. Kwiecienska. Mit Einf. von B. Geremek. W. Kula. Gdansk. 1976—1977
• Braudel F. Historia i trwanie / Poln. ubers. von B. Geremek. Mit Vorrede von B. Geremek und W. Kula. Warszawa. 1971
• Бюргьер А. Историческая антропология и школа "Анналов". // Антропологическая история: подходы и проблемы. Материалы российско-французского семинара. Москва, 2000
• Филипп Арьес, «Человек перед лицом смерти», Москва, 1992
• Энциклопедия “История философии», Минск, 2002
• Афанасьев Ю.Н. Историзм против эклектики. Москва, 1980
• Бессмертный Ю.Л. "Анналы": переломный этап? // Одиссей. Человек в истории. Москва, 1991
• Гуревич А.Я. Исторический синтез и Школа "Анналов". Москва, 1993
• Гуревич А.Я. Проблема ментальностей в современной историографии. // Всеобщая история: дискуссии, новые подходы. Выпуск 1. Москва, 1989.
• Февр Л. Бои за историю. Москва, 1991.
• Бродель Ф. Материальная цивилизация, экономика и капитализм XV-XVIII вв., Т. 1-3., Москва, 1986.-1992.
• Бродель Ф. Что такое Франция? Люди и вещи. Москва, 1995
• Ле Гофф Жак. Людовик IX Святой / Ж. Ле Гофф. Москва, 2001
• Ле Гофф Жак. С небес на землю. // Одиссей. Человек в истории. Москва, 1991
• Ле Гофф Жак. Существовала ли французская историческая школа «Аnnаles»? // Французский ежегодник, 1968. Москва, 1970
• Жорж Дюби. Европа в Средние века. Смоленск, 1994
• Ариес Ф. Ребенок и семейная жизнь при Старом порядке. Екатеринбург, 2000
• Ле Руа Ладюри Э. . История Франции. Королевская Франция. От Людовика XI до Генриха IV. 1460 – 1610 / Э. Ле Руа Ладюри. – Москва, 2004
• Ле Руа Ладюри Э. Монтайю: Окситанская деревня (1294 – 1324) / Э. Ле Руа Ладюри. – Екатеринбург, 2001

Resursi internetā par šo tēmu

• Buks A. Annāļu skola - pamatnostādnes, metodes un attīstība.
• Марков Б. В. "Философская антропология. Очерки истории и теории", СПб., 1997
• Кром М.М. Историческая антропология: Пособие к лекционному курсу
• Марков Б. В. "Философская антропология. Очерки истории и теории", СПб., 1997
• Ле Гофф Ж. Цивилизация средневекового Запада. Москва, 1992
• Жак Ле Гофф. Средневековый мир воображаемого. М., 2001
• Додонов Р.А. Этническая ментальность: опыт социально-философского исследования.
• Кром М.М. Историческая антропология: Пособие к лекционному курсу.
• А.Ф. Грабски “Фернан Бродель: вопросы методологии истории цивилизаций”
• Гуревич А.Я. «Жак ле Гофф и "Новая историческая наука" во Франйии»