Atšķirības starp "Pirrons no Ēlidas" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Pirons no Elidas''' (''Πύρρων ο Ἦλις, Pirron hō Ilis'', ~365.-270. g.p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|antīkais filosofs]], [[Skepticisms|skepticisma]] mācības izveidotājs.
+
'''Pirrons no Ēlidas''' (''Πύρρων Ἦλις, Pyrrōn ho Ēlis'', ~365.-270. g. p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|antīkais filosofs]], [[Skepticisms|skepticisma]] mācības izveidotājs.
  
Dzimis Elidā (sengr. ''Ἦλις'', jaungr. ''Ηλεία'') IV gs.p.m.ē. otrajā pusē. Kā gleznotājs pavadījis Maķedonijas Aleksandru karagājienā uz Āziju kur, acīmredzot, iepazinies ar [[Indiešu filosofija|indiešu filosofiju]], kuras ietekme vērojama viņa uzskatos. Pēc atgriešanās dzimtenē, ievēlēts par priesteri. Miris Elidā ap 270. g.p.m.ē.
+
Dzimis Ēlidā (sengr. ''Ἦλις'', jaungr. ''Ηλεία'') IV gs. p.m.ē. otrajā pusē. Kā gleznotājs pavadījis Maķedonijas Aleksandru karagājienā uz Āziju kur acīmredzot iepazinies ar [[Indiešu filosofija|indiešu filosofiju]], kuras ietekme vērojama viņa uzskatos. Pēc atgriešanās dzimtenē ievēlēts par priesteri. Miris Ēlidā ap 270. g. p.m.ē.
  
Darbi nav saglabājušies. Ziņas par viņa mācību nāk no skolnieka Timona darbiem un filosofu biogrāfa [[Diogens no Lāertas|Diogena no Lāertas]]. Pirona mācības centrā ir ētika, laimes un tās sasniegšanas problēmas. Laimi viņš saprata kā dvēseles mieru (''ataraxia'') un kā atbrīvošanos no ciešanām (''apatheia''), un par līdzekli laimes sasniegšanai uzskatīja skepticismu. Katram mūsu apgalvojumam par kaut ko var pretstatīt tikpat pamatotu pretēju apgalvojumu, kas nav ne par matu sliktāks vai nepatiesāks. Cilvēku maņas nav pilnīgas, katram tās darbojas atšķirīgi un rezultātā veidojas arī atšķirīga izpratne. Divi cilvēki var aplūkot vienu un to pašu priekšmetu un var nonākt pie diametrāli pretējiem secinājumiem par tā raksturu, t.i. atšķiras nevis lietas, bet cilvēku attieksme pret tām. Attiecīgi, mēs par lietām neko nevaram zināt, tāpēc vislabāk ir atturēties no jebkādiem spriedumiem (''epoche'') par tām. Šādas atturēšanās morālā vērtība ir dvēseles miera sasniegšana.
+
Darbi nav saglabājušies. Ziņas par viņa mācību nāk no viņa skolnieka Timona darbiem un filosofu biogrāfa [[Diogens no Lāertas|Diogena no Lāertas]]. Pirrona mācības centrā ir ētika, laime un tās sasniegšana. Laimi viņš saprata kā dvēseles mieru (''ataraxia'') un kā atbrīvošanos no ciešanām (''apatheia''), un par līdzekli laimes sasniegšanai uzskatīja skepticismu. Katram mūsu apgalvojumam par kaut ko var pretstatīt tikpat pamatotu pretēju apgalvojumu, kas nav ne par matu sliktāks vai nepatiesāks. Cilvēku maņas nav pilnīgas, katram tās darbojas atšķirīgi, un rezultātā veidojas arī atšķirīga izpratne. Divi cilvēki var aplūkot vienu un to pašu priekšmetu un nonākt pie diametrāli pretējiem secinājumiem par tā raksturu, t.i., atšķiras nevis lietas, bet cilvēku attieksme pret tām. Līdz ar to mēs par lietām neko nevaram zināt, tāpēc vislabāk ir atturēties no jebkādiem spriedumiem (''epochē'') par tām. Šādas atturēšanās morālā vērtība ir dvēseles miera sasniegšana.
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==

Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. septembris, plkst. 10.37

Pirrons no Ēlidas (Πύρρων ὁ Ἦλις, Pyrrōn ho Ēlis, ~365.-270. g. p.m.ē.) - antīkais filosofs, skepticisma mācības izveidotājs.

Dzimis Ēlidā (sengr. Ἦλις, jaungr. Ηλεία) IV gs. p.m.ē. otrajā pusē. Kā gleznotājs pavadījis Maķedonijas Aleksandru karagājienā uz Āziju kur acīmredzot iepazinies ar indiešu filosofiju, kuras ietekme vērojama viņa uzskatos. Pēc atgriešanās dzimtenē ievēlēts par priesteri. Miris Ēlidā ap 270. g. p.m.ē.

Darbi nav saglabājušies. Ziņas par viņa mācību nāk no viņa skolnieka Timona darbiem un filosofu biogrāfa Diogena no Lāertas. Pirrona mācības centrā ir ētika, laime un tās sasniegšana. Laimi viņš saprata kā dvēseles mieru (ataraxia) un kā atbrīvošanos no ciešanām (apatheia), un par līdzekli laimes sasniegšanai uzskatīja skepticismu. Katram mūsu apgalvojumam par kaut ko var pretstatīt tikpat pamatotu pretēju apgalvojumu, kas nav ne par matu sliktāks vai nepatiesāks. Cilvēku maņas nav pilnīgas, katram tās darbojas atšķirīgi, un rezultātā veidojas arī atšķirīga izpratne. Divi cilvēki var aplūkot vienu un to pašu priekšmetu un nonākt pie diametrāli pretējiem secinājumiem par tā raksturu, t.i., atšķiras nevis lietas, bet cilvēku attieksme pret tām. Līdz ar to mēs par lietām neko nevaram zināt, tāpēc vislabāk ir atturēties no jebkādiem spriedumiem (epochē) par tām. Šādas atturēšanās morālā vērtība ir dvēseles miera sasniegšana.

Literatūra par šo tēmu

  • Pirons no Elidas. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 329. lpp.

  • Flintoff E. Pyrrho and India // Phronesis XXV (1980) pp. 88-108
  • Bett Richard. What did Pyrrho Think about the Nature of the Divine and the Good? // Phronesis 39 (1994b), pp. 303-337
  • McEvilley Thomas. Pyrrhonism and Mādhyamika. // Philosophy East and West, Vol. 32, No. 1 (Jan., 1982), pp. 3-35
  • Bett Richard. Aristocles on Timon on Pyrrho: The Text, Its Logic and its Credibility. // Oxford Studies in Ancient Philosophy 12 (1994a), pp. 137-181
  • Bett Richard. Pyrrho, his antecedents, and his legacy. - Oxford University Press: Oxford, 2000
  • Striker Gisela. On the difference between the Pyrrhonists and the Academics. // Striker G. Essays on Hellenistic Epistemology and Ethics. - Cambridge University Press: Cambridge, 1996, pp. 135-149
  • Annas Julia, Barnes Jonathan. The Modes of Scepticism: Ancient Texts and Modern Interpretations. - Cambridge University Press: Cambridge, 1985
  • The Original Sceptics: A Controversy. / Burnyeat Myles, Frede Michael (eds.) - Hackett: Indianapolis, 1997
  • Doomen Jasper. The Problems of Scepticism. // Logical Analysis and History of Philosophy 10 (2007), pp. 36-52
  • Hankinson R.J. The Sceptics. - Routledge: London, 1995
  • Svavarsson Svavar Hrafn. Pyrrho’s dogmatic nature. // The Classical Quarterly 52 (2002), pp. 248-256
  • Svavarsson Svavar Hrafn. Pyrrho’s undecidable nature. // Oxford Studies in Ancient Philosophy 27 (2004), pp. 249-295

  • Pyrrhon von Elis. // Die Philosophie der Antike Bd. 3: Stoa, Epikureismus und Skepsis. - C.H.Beck: München, 1995
  • Frido Ricken. Antike Skeptiker. - C.H.Beck: München, 1994. S. 13-18, vgl. 18-28 und 159-162

  • Лосев А.Ф. История античной эстетики. том V. - Искусство: Москва, 1979
  • Шохин В.К. Индийские и греческие философы. // Индийская философия. Шраманский период (середина I тысячелетия до н.э.). - СПб., 2007

Resursi internetā par šo tēmu