Atšķirības starp "Seneka Lūcijs Annejs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Seneka Lūcijs Annejs''' (''Lucii Annaei Senecae'', 4.g.p.m.ē.-65 g.) – filosofs, izcilākais [[Stoicisms|stoicisma]] pārstāvis [[Senā Roma|Senajā Romā]]. | '''Seneka Lūcijs Annejs''' (''Lucii Annaei Senecae'', 4.g.p.m.ē.-65 g.) – filosofs, izcilākais [[Stoicisms|stoicisma]] pārstāvis [[Senā Roma|Senajā Romā]]. | ||
| − | Dzimis Kordubā (tag. Kordova), Ibērijā, kur ģimenei piederēja latifundija. Tēvs - Seneka Vecākais - Romas kultūrā pazīstams kā ievērojams retors, kurš rakstījis gan par daiļrades teorijas, gan vēstures, gan juridiskiem jautājumiem (pievēršoties dēla izglītošanai, sarakstījis arī ievērojamu retorikas mācību grāmatu). Pparalēli latīņu valodai Seneka apguva vēl grieķu valodu un [[Antīkā filosofija|filosofiju]], bez kā nebija iedomājama tā laika izglītība. Izglītošanās tika turpināta Romā. Ir zināms, ka Romā Senekas skolotāju vidū bijuši stoicisma virziena grieķu filosofi Atals un Sotions (Atals līdzās stoicismam labi pārzinājis arī [[Epikūrisms|epikūrismu]], bet Sotions - [[Pītagorisms|pītagorismu]]). Pēc mācībām Seneka vairākus gadus pavadīja Ēģiptē, kur tapa pirmie viņa apcerējumi, kuri nav saglabājušies. 31. gadā, Tiberija principiāta laikā, atgriezies, uzsāka savu karjeru, kļūstot vispirms par [[Kvestors|kvestoru]]. Guvis popularitāti ar savām tiesu runām un ar advokāta darbību, Seneka tika uzņemts arī [[Senāts Romā|Senātā]] | + | Dzimis Kordubā (tag. Kordova), Ibērijā, kur ģimenei piederēja latifundija. Tēvs - Seneka Vecākais - Romas kultūrā pazīstams kā ievērojams retors, kurš rakstījis gan par daiļrades teorijas, gan vēstures, gan juridiskiem jautājumiem (pievēršoties dēla izglītošanai, sarakstījis arī ievērojamu retorikas mācību grāmatu). Pparalēli latīņu valodai Seneka apguva vēl grieķu valodu un [[Antīkā filosofija|filosofiju]], bez kā nebija iedomājama tā laika izglītība. Izglītošanās tika turpināta Romā. Ir zināms, ka Romā Senekas skolotāju vidū bijuši stoicisma virziena grieķu filosofi Atals un Sotions (Atals līdzās stoicismam labi pārzinājis arī [[Epikūrisms|epikūrismu]], bet Sotions - [[Pītagorisms|pītagorismu]]). Pēc mācībām Seneka vairākus gadus pavadīja Ēģiptē, kur tapa pirmie viņa apcerējumi, kuri nav saglabājušies. 31. gadā, Tiberija principiāta laikā, atgriezies, uzsāka savu karjeru, kļūstot vispirms par [[Kvestors|kvestoru]]. Guvis popularitāti ar savām tiesu runām un ar advokāta darbību, Seneka tika uzņemts arī [[Senāts Romā|Senātā]]. 42. gadā pēc imperatora Klaudija pavēles (apvainots laulības pārkāpšanā -apsūdzības iniciatore bijusi Mesalīna, Klaudija sieva) Seneka tika izsūtīts trimdā 8 gadus pavadīt tolaik visnotaļ nomaļajā Korsikas salā. Sodu viņš nav izcietis stoiciskā mierā, bet gan vēlējies ātrāk atgriezties Romā, proti, neieredzēdams Klaudiju, tam tomēr veltījis dzeju, kurā cildināti imperatora militārie panākumi Britānijā, tādējādi neļaujot sevi aizmirst. Tāpat arī citās vēstulēs valdniekam tuvu stāvošām personām Seneka, apslāpējot savu ,,žulti” (tā parādījās vēlāk sacerētajā pret Klaudiju vērstajā satīriskajā apcerē ,,Pārķirbjošanās”), cildinājis imperatoru, cerot ātrāk saņemt apžēlošanu. Zaudējis vispirms sievu, bet pēc tam arī dēlu, Korsikā Seneka nopietni pievērsās filozofijai un literatūrai. 49. gadā tika no trimdas atsaukts. Agripīna Jaunākā, kura nu pēc Mesalīnas bija kļuvusi par Klaudija sievu, nolēma uzticēt Senekam sava dēla un imperatora padēla Nerona audzināšanu. Kad Agripīnas politisko intrigu rezultātā par imperatoru kļuva viņas teju, teju 17 gadu vecumu sasniegušais dēls, Seneka kā Nerona padomdevējs un augstus valsts amatus ieņemoša persona faktiski kļuva par vienu no galvenajiem Romas politikas veidotājiem. Bez tam šajā laikā viņš kļuva arī par vienu no bagātākajiem cilvēkiem impērijā: tā mantu jo īpaši vairojusi Nerona labvēlība - dāvinājumi, - kā arī prasme izmantot ieņemamos amatus savtīgos nolūkos. 60. gadu sākumā Seneka faktiski jau bija zaudējis savu ietekmi politikā (maz ticams, ka Nerons būtu īpaši uzklausījis filosofa domas). 62. gadā Seneka vēlējies no politiskās dzīves attālināties, atsakoties gan no valsts amatiem, gan politiskās karjeras laikā iegūtajiem īpašumiem, bet imperators to nav pieļāvis. Pēc neveiksmīgās Pizona sazvērestība pret Neronu 65. gadā, Senekam kā tajā iesaistītam, lika izdarīt pašnāvību. Kā vēsta Tacits, Seneka imperatora paziņojumu uzņēmis stoiciskā mierā un no dzīves aizgājis, pilnībā saglabājot pašcieņu. |
| − | + | Lielākā daļa Senekas darbu, t.sk. „Vēstules Lucilijam par ētiku“ (''Ad Lucilium Epistulae Morales''), ko atzīst par ievērojamāko, ir saglabājušies oriģinālā. Būdams antīko stoiķu [[Panteisms|panteisma]] piekritējs, t.i. uzlūkodams pasauli kā vienotu materiālu un saprātīgu veselumu, Seneka galvenokārt nodarbojās ar morāli ētiskām problēmām, kuru pareizs risinājums, pēc viņa domām, ļauj panākt gara mieru un nesatricināmību (''ataraksiju''). Ētiku mēģināja saskaņot ar sabiedrības un valsts vēlmēm, visai ietekmēja kristietības ētikas veidošanos. Politiskajos uzskatos bijis stingras, bet žēlsirdīgas vienpersoniskas varas atbalstītājs, liecina gan Neronam veltītais traktāts ,,Par žēlsirdību”, gan traģēdijas, kurās neizvērsti iekļauti politiska rakstura disputi ("Tiests", "Trojietes"). Savos filozofiskajos traktātos Seneka galvenokārt risina domas par jābūtību, savukārt traģēdijās laikmeta realitāte, tās izraisītās šausmas apvienojas ar smalkāk ieaustiem filozofa uzskatiem par to pašu jābūtību. Kas attiecas uz vienpersoniskas varas radīto laikmetu, tad Seneka to vērtējis negatīvi, apzinoties, ka ētika ir nonākusi strupceļā, ka gandrīz neiespējama ir sabiedriskā doma kā cilvēka rīcības vērtētāja. | |
| − | |||
| − | Lielākā daļa Senekas darbu, t.sk. „Vēstules Lucilijam par ētiku“ (''Ad Lucilium Epistulae Morales''), ko atzīst par ievērojamāko, ir saglabājušies oriģinālā. Būdams antīko stoiķu [[Panteisms|panteisma]] piekritējs, t.i. uzlūkodams pasauli kā vienotu materiālu un saprātīgu veselumu, Seneka galvenokārt nodarbojās ar morāli ētiskām problēmām, kuru pareizs risinājums, pēc viņa domām, ļauj panākt gara mieru un nesatricināmību (''ataraksiju''). Ētiku mēģināja saskaņot ar sabiedrības un valsts vēlmēm, visai ietekmēja kristietības ētikas veidošanos. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 13. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://www.liis.lv/paslit/Literatura/16-17/16-17cit.html Senās Romas mūsu ēras 2.-3. gs. laika literatūra - liis.lv] | ||
[[Kategorija:S]] | [[Kategorija:S]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 10. decembris, plkst. 12.40
Seneka Lūcijs Annejs (Lucii Annaei Senecae, 4.g.p.m.ē.-65 g.) – filosofs, izcilākais stoicisma pārstāvis Senajā Romā.
Dzimis Kordubā (tag. Kordova), Ibērijā, kur ģimenei piederēja latifundija. Tēvs - Seneka Vecākais - Romas kultūrā pazīstams kā ievērojams retors, kurš rakstījis gan par daiļrades teorijas, gan vēstures, gan juridiskiem jautājumiem (pievēršoties dēla izglītošanai, sarakstījis arī ievērojamu retorikas mācību grāmatu). Pparalēli latīņu valodai Seneka apguva vēl grieķu valodu un filosofiju, bez kā nebija iedomājama tā laika izglītība. Izglītošanās tika turpināta Romā. Ir zināms, ka Romā Senekas skolotāju vidū bijuši stoicisma virziena grieķu filosofi Atals un Sotions (Atals līdzās stoicismam labi pārzinājis arī epikūrismu, bet Sotions - pītagorismu). Pēc mācībām Seneka vairākus gadus pavadīja Ēģiptē, kur tapa pirmie viņa apcerējumi, kuri nav saglabājušies. 31. gadā, Tiberija principiāta laikā, atgriezies, uzsāka savu karjeru, kļūstot vispirms par kvestoru. Guvis popularitāti ar savām tiesu runām un ar advokāta darbību, Seneka tika uzņemts arī Senātā. 42. gadā pēc imperatora Klaudija pavēles (apvainots laulības pārkāpšanā -apsūdzības iniciatore bijusi Mesalīna, Klaudija sieva) Seneka tika izsūtīts trimdā 8 gadus pavadīt tolaik visnotaļ nomaļajā Korsikas salā. Sodu viņš nav izcietis stoiciskā mierā, bet gan vēlējies ātrāk atgriezties Romā, proti, neieredzēdams Klaudiju, tam tomēr veltījis dzeju, kurā cildināti imperatora militārie panākumi Britānijā, tādējādi neļaujot sevi aizmirst. Tāpat arī citās vēstulēs valdniekam tuvu stāvošām personām Seneka, apslāpējot savu ,,žulti” (tā parādījās vēlāk sacerētajā pret Klaudiju vērstajā satīriskajā apcerē ,,Pārķirbjošanās”), cildinājis imperatoru, cerot ātrāk saņemt apžēlošanu. Zaudējis vispirms sievu, bet pēc tam arī dēlu, Korsikā Seneka nopietni pievērsās filozofijai un literatūrai. 49. gadā tika no trimdas atsaukts. Agripīna Jaunākā, kura nu pēc Mesalīnas bija kļuvusi par Klaudija sievu, nolēma uzticēt Senekam sava dēla un imperatora padēla Nerona audzināšanu. Kad Agripīnas politisko intrigu rezultātā par imperatoru kļuva viņas teju, teju 17 gadu vecumu sasniegušais dēls, Seneka kā Nerona padomdevējs un augstus valsts amatus ieņemoša persona faktiski kļuva par vienu no galvenajiem Romas politikas veidotājiem. Bez tam šajā laikā viņš kļuva arī par vienu no bagātākajiem cilvēkiem impērijā: tā mantu jo īpaši vairojusi Nerona labvēlība - dāvinājumi, - kā arī prasme izmantot ieņemamos amatus savtīgos nolūkos. 60. gadu sākumā Seneka faktiski jau bija zaudējis savu ietekmi politikā (maz ticams, ka Nerons būtu īpaši uzklausījis filosofa domas). 62. gadā Seneka vēlējies no politiskās dzīves attālināties, atsakoties gan no valsts amatiem, gan politiskās karjeras laikā iegūtajiem īpašumiem, bet imperators to nav pieļāvis. Pēc neveiksmīgās Pizona sazvērestība pret Neronu 65. gadā, Senekam kā tajā iesaistītam, lika izdarīt pašnāvību. Kā vēsta Tacits, Seneka imperatora paziņojumu uzņēmis stoiciskā mierā un no dzīves aizgājis, pilnībā saglabājot pašcieņu.
Lielākā daļa Senekas darbu, t.sk. „Vēstules Lucilijam par ētiku“ (Ad Lucilium Epistulae Morales), ko atzīst par ievērojamāko, ir saglabājušies oriģinālā. Būdams antīko stoiķu panteisma piekritējs, t.i. uzlūkodams pasauli kā vienotu materiālu un saprātīgu veselumu, Seneka galvenokārt nodarbojās ar morāli ētiskām problēmām, kuru pareizs risinājums, pēc viņa domām, ļauj panākt gara mieru un nesatricināmību (ataraksiju). Ētiku mēģināja saskaņot ar sabiedrības un valsts vēlmēm, visai ietekmēja kristietības ētikas veidošanos. Politiskajos uzskatos bijis stingras, bet žēlsirdīgas vienpersoniskas varas atbalstītājs, liecina gan Neronam veltītais traktāts ,,Par žēlsirdību”, gan traģēdijas, kurās neizvērsti iekļauti politiska rakstura disputi ("Tiests", "Trojietes"). Savos filozofiskajos traktātos Seneka galvenokārt risina domas par jābūtību, savukārt traģēdijās laikmeta realitāte, tās izraisītās šausmas apvienojas ar smalkāk ieaustiem filozofa uzskatiem par to pašu jābūtību. Kas attiecas uz vienpersoniskas varas radīto laikmetu, tad Seneka to vērtējis negatīvi, apzinoties, ka ētika ir nonākusi strupceļā, ka gandrīz neiespējama ir sabiedriskā doma kā cilvēka rīcības vērtētāja.
Literatūra par šo tēmu
- Seneka Lūcijs Annejs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 374. lpp.
- Seneka Lūcijs Annejs. Vēstules Lucīlijam par ētiku. - Zinātne: Rīga, 1996
