Atšķirības starp "Latviešu sarkanie strēlnieki" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 5. janvāris, plkst. 10.05

9. pulka strēlnieki 1918. gada novembrī

Latviešu sarkanie strēlnieki (angl. latvian red riflemen, vāc. Lettische Rote Gewehrschützen, kr. красные латышские стрелки) - latviešu strēlnieku vienības, kas sākoties Vācijas impērijas armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, bija spiestas atkāpties uz Iekškrieviju, kur martā-aprīlī tika iekļautas jaunizveidotajā Sarkanajā armijā.

Jau 1917. gada novembra beigās 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks tika pārdislocēts uz Petrogradu, pildīt galvaspilsētas garnizona dienestu, bet valdības apsardzei tika saformēta latviešu strēlnieku pulku apvienotā rota. 1918. gada martā 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks tika nosūtīts uz Dienvidu fronti, kur piedalījās cīņās pret Kaļedina armiju, bet 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks un viens 4. pulka bataljons tika nosūtīts uz Baltkrieviju, kur piedalījās Dovbora-Musņicka sacelšanās apspiešanā. 1918. gada 13. aprīlī latviešu strēlnieku pulki tika apvienoti Latviešu strēlnieku padomju divīzijā (9 pulki), par komandieri ieceļot J.Vācieti. 1., 4., 5., 6. pulki tika nosūtīti karot Austrumu frontē (10.-11.1918.), 3. brigāde tika nosūtīta karot Dienvidu frontē. Decembrī divīzija tika pārdislocēta uz rietumiem, kur uzsāka Vācijas armijas izdzīšanu no mūsdienu Latvijas teritorijas. 1919. gada janvārī divīzija tika iekļauta jaunizveidotajā Padomju Latvijas armijā. 1919. gada septebrī sarkano latviešu strēlnieku divīziju pārdislocēja uz Baltkrieviju, kur tai bija dots uzdevums salauzt Polijas Republikas armijas pretošanos. Oktobrī to pārveda pret Deņikina armijas spēkiem, kur divīzija piedalījās Orlas-Kromu kaujās. 1920. gada aprīlī divīzija tika nosūtīta piedalīties kaujās dienvidos pret Vrangeļa armiju. Pēc 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas, 29. novembrī Nikolajevā divīzija tika izformēta un tās personālsastāvs (aptuveni 13 000 strēlnieku) atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā (zināma daļa sarkano strēlnieku palika dienēt Sarkanajā armijā).

Attēlu galerija

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
• Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
• Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem : latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Nordik: Rīga, 2006. - 726 lpp.
• Šteins V. Latviešu sarkano strēlnieku cīņu unpiemiņas vietas Latvijā. - Avots: Rīga, 1987. - 67 lpp.
• Šteins V. Mēs vērām vārtus : Latviešu sarkano strēlnieku slavas ceļus atceroties. - Avots: Rīga, 1987. - 117 lpp.
• Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.

• Ģērmanis U. Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution. - Almqvist & Wiksell: Stockholm, 1974 - 336 p.

• История латышских стрелков (1915-1920). - Рига, 1972
• Кайминь Я., Латышские стрелки в борьбе за победу Октябрьской революции. 1917-1918. - Рига, 1961
• Спреслис А.И., Латышские стрелки на страже завоеваний Октября, 1917-1918. - Рига, 1967
• Латышские стрелки и красногвардейцы в первый год Советской власти. – Москва, 1975
• Цыпкин Г.А. Красная гвардия в борьбе за власть Советов. – Москва, 1967
• Нефедов Н.А. Красные латышские стрелки. // Вече. 1982. №№ 4, 5, 6.

Resursi internetā par šo tēmu

• Goppers K. Starp divām revolūcijām.
• Literatūras sarksts
• Ģērmanis U. Zemgaliešu komandieris.
• Viesturs Sprūde. Karotāji ar raksturu, nevis nelieši.

• Латышские стрелки.
• Красные латышские стрелки
• Ижевско-Воткинское восстание 1918 года
• Латышские красные стрелки на фронтах Гражданской войны 1918-1920 гг.
• Нефедов Н.А. Красные латышские стрелки. // Вече», №№ 4, 5 и 6, 1982