Atšķirības starp "Verdzība" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
8. rindiņa: 8. rindiņa:
 
u.c.
 
u.c.
  
−
Rietumeiropā verdzību aizliedza [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīca]], un 1435. gadā [[pāvests]] Eižens IV izsūtīja [[Bulla|bullu]], ka [[ekskomunikācija]]i pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā). [[Protestanti]] padarīja vergu tirdzniecību atkal leģitīmu, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25) Botāniķiss Pauls Erdmans Iserts (''Paul Erdmann Isert'', 1756.-1789.), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka dāņu kolonijas Kristiānborgas cietoksnī (tag. Ganas galvaspilsēta Akra) tirgū vergs vīrietis (bez redzamiem defektiem) maksāja 161 tāleru (t.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā). Tikai 1807. gadā Lielbritānijas [[parlaments]] pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vergu darba izmantošanu [[Britu impērija]]s aizjūras [[Kolonija|kolonijās]] (1843. gadā arī Indijā), un šim piemēram sekoja arī citas Eiropas protestantiskās valstis. Epizodiska vergu kontrabanda uz Kubu un Brazīliju turpinājās līdz pat XIX gs. 70. gadiem. Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta [[Tautu Savienība]]s ietvaros 1926. gadā, un jaunākajos laikos verdzība oficiāli aizliegta praktiski visās pasaules valstīs.
+
Rietumeiropā verdzību aizliedza [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīca]], un 1435. gadā [[pāvests]] Eižens IV izsūtīja [[Bulla|bullu]], ka [[ekskomunikācija]]i pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā). [[Protestanti]] padarīja vergu tirdzniecību atkal leģitīmu, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25) Botāniķis Pauls Erdmans Iserts (''Paul Erdmann Isert'', 1756.-1789.), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka [[Dānijas karaliste]]s [[kolonija]]s Kristiānborgas cietoksnī (tag. Ganas galvaspilsēta Akra) tirgū vergs vīrietis (bez redzamiem defektiem) maksāja 161 tāleru.<ref>T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.</ref> Tikai 1807. gadā Lielbritānijas [[parlaments]] pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vergu darba izmantošanu [[Britu impērija]]s aizjūras kolonijās (1843. gadā arī Indijā), un šim piemēram sekoja arī citas Eiropas protestantiskās valstis. Epizodiska vergu kontrabanda uz Kubu un Brazīliju turpinājās līdz pat XIX gs. 70. gadiem. Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta [[Tautu Savienība]]s ietvaros 1926. gadā, un jaunākajos laikos verdzība oficiāli aizliegta praktiski visās pasaules valstīs.
  
 
==== Atsauces un piezīmes ====
 
==== Atsauces un piezīmes ====

Versija, kas saglabāta 2011. gada 8. janvāris, plkst. 14.40

Verdzība (angl., fr. servitude, vāc. Sklaverei, kr. рабство) – sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku - vergu - atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Sabiedrība, kurā ražošanas pamatā ir vergu darba spēks. Vergi (lat. servis, angl. slaves, vāc. Sklaven, kr. рабы) - personīgi atkarīgi cilvēki bez kādām politiskajām vai saimnieciskajām tiesībām, pielīdzināmi kustamajam īpašumam.

Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu:

  • patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā melnstrādnieks;
  • klasiskā verdzība - kur cilvēks absolūti beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot, nogalināt;
  • dzimtbūšana - no zemes īpašnieka atkarīgais zemnieks, kurš pilda klaušas un daļu savas ražas bez maksas atdod zemes īpašniekam (atšķirībā no koloniem, dzimtcilvēki bija piesaistīti zemei un nevarēja to pamest, lai dotos pie cita zemes īpašnieka);
  • seksuālā verdzība - cilvēks beztiesisks, un tā vienīgā funkcija ir apmierināt sava īpašnieka vai tā klientu seksuālās vēlmes

u.c.

Rietumeiropā verdzību aizliedza Baznīca, un 1435. gadā pāvests Eižens IV izsūtīja bullu, ka ekskomunikācijai pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā). Protestanti padarīja vergu tirdzniecību atkal leģitīmu, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25) Botāniķis Pauls Erdmans Iserts (Paul Erdmann Isert, 1756.-1789.), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Dānijas karalistes kolonijas Kristiānborgas cietoksnī (tag. Ganas galvaspilsēta Akra) tirgū vergs vīrietis (bez redzamiem defektiem) maksāja 161 tāleru.[1] Tikai 1807. gadā Lielbritānijas parlaments pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vergu darba izmantošanu Britu impērijas aizjūras kolonijās (1843. gadā arī Indijā), un šim piemēram sekoja arī citas Eiropas protestantiskās valstis. Epizodiska vergu kontrabanda uz Kubu un Brazīliju turpinājās līdz pat XIX gs. 70. gadiem. Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā, un jaunākajos laikos verdzība oficiāli aizliegta praktiski visās pasaules valstīs.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 29. lpp.
  • Fernand Braudel, Civilization and Capitalism, vol. III: The Perspective of the World (1984, originally published in French, 1979.)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in the Age of Revolution, 1770-1823 (1999)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in Western Culture (1988)
  • Finkelman, Paul. Encyclopedia of Slavery (1999)
  • Lal, K. S. Muslim Slave System in Medieval India (1994) [1] ISBN 81-85689-67-9
  • Gordon, M. Slavery in the Arab World (1989)
  • Jacqueline Dembar Greene, Slavery in Ancient Egypt and Mesopotamia, (2001), ISBN 0531165388
  • Nieboer, H. J. Slavery as an Industrial System (1910)
  • Postma, Johannes. The Atlantic Slave Trade, (2003)
  • Rodriguez, Junius P., ed., The Historical Encyclopedia of World Slavery (1997)
  • Rodriguez, Junius P., ed. Slavery in the United States: A Social, Political, and Historical Encyclopedia (2007)
  • Shell, Robert Carl-Heinz. Children Of Bondage: A Social History Of The Slave Society At The Cape Of Good Hope, 1652-1813 (1994)
  • William Linn Westermann, The Slave Systems of Greek and Roman Antiquity (1955), ISBN 0871690403

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Verdzība&oldid=30881"