Atšķirības starp "Pāvesta valsts" versijām
m |
m |
||
| 17. rindiņa: | 17. rindiņa: | ||
'''Pāvesta valsts''' jeb '''Baznīcas valsts''' (viduslat. ''Patrimonium S.Petri'') - [[Teokrātija|teokrātiska]] zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gadam. Izveidojās kā [[Svētais Krēsls|pSvētā Krēsla]] laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām. Sāka veidoties VII gs., kad pēc [[Langobardi|langobardu]] iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par ''de facto'' vienīgo suverēno [[Romas hercogiste]]s pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par [[Franki|franku]] karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. [[Pipina dāvinājums|Pipina dāvinājumu]] apstiprināja viņa dēls [[Kārlis Lielais, franku karalis|Kārlis Lielais]]. Uz pasaules kartes parādījās jauna – [[Pāvesta valsts]], - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, piemēram, XIV gs. vidū tās sastāvā bez Romas un tai pieguļošā Lacijas novada ietilpa arī Kampaņas un Ankonas novadi, Sv.Pētera zemes Toskānā, Sabīna, Spoleto hercogiste, Benevento, Pontekorvo, kā arī Aviņonas pilsēta un Venaskas grāfiste (''Comtat Venaissin'') tagadējā Francijas teritorijā. Galvenais tomēr bija nevis ''Pāvesta valsts'' teritoriālais lielums, bet gan zināma pastiprināta leģitimitāte, kuru tā piešķīra Svētajam Krēslam: būdams konkrētas valsts valdnieks, [[pāvests]] baudīja tādas pašas laicīgās privilēģijas kā [[imperators]] vai jebkurš cits suverēns [[monarhs]]. | '''Pāvesta valsts''' jeb '''Baznīcas valsts''' (viduslat. ''Patrimonium S.Petri'') - [[Teokrātija|teokrātiska]] zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gadam. Izveidojās kā [[Svētais Krēsls|pSvētā Krēsla]] laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām. Sāka veidoties VII gs., kad pēc [[Langobardi|langobardu]] iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par ''de facto'' vienīgo suverēno [[Romas hercogiste]]s pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par [[Franki|franku]] karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. [[Pipina dāvinājums|Pipina dāvinājumu]] apstiprināja viņa dēls [[Kārlis Lielais, franku karalis|Kārlis Lielais]]. Uz pasaules kartes parādījās jauna – [[Pāvesta valsts]], - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, piemēram, XIV gs. vidū tās sastāvā bez Romas un tai pieguļošā Lacijas novada ietilpa arī Kampaņas un Ankonas novadi, Sv.Pētera zemes Toskānā, Sabīna, Spoleto hercogiste, Benevento, Pontekorvo, kā arī Aviņonas pilsēta un Venaskas grāfiste (''Comtat Venaissin'') tagadējā Francijas teritorijā. Galvenais tomēr bija nevis ''Pāvesta valsts'' teritoriālais lielums, bet gan zināma pastiprināta leģitimitāte, kuru tā piešķīra Svētajam Krēslam: būdams konkrētas valsts valdnieks, [[pāvests]] baudīja tādas pašas laicīgās privilēģijas kā [[imperators]] vai jebkurš cits suverēns [[monarhs]]. | ||
| − | Laicīgā ziņā zeme ietilpa [[Franku valsts|Franku impērijā]], vēlāk - [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijā]], bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa ''Pāvesta valsts'' zemju tika pievienotas [[ | + | Laicīgā ziņā zeme ietilpa [[Franku valsts|Franku impērijā]], vēlāk - [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijā]], bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa ''Pāvesta valsts'' zemju tika pievienotas [[Francija]]i, līdz 1860. gadā tās platība bija 41 187 km2, un tajā dzīvoja vairāk nekā 3 000 000 iedzivotāju. 1861. gadā ''Pāvesta valsti'' pakļāva [[Itālijas karaliste]], bet 1870. gada 17. oktobrī Itālija anektēja ''Pāvesta valsti,'' un ar 1871. gada 13. maija [[Garantiju likums|Garantiju likumu]] pāvesta vara tika ierobežota, un Svētā Krēsla teritorija tika reducēta tikai uz Vatikāna un Laterāna pilīm, kā arī Gandolfo pili (''Kastel Gandolfo''). |
| − | + | Ar 1929. gada 11. februāra [[Laterāna līgums|Laterāna līgumu]], kas tika noslēgts starp Svēto Krēslu un Itāliju, 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva neatkarību, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidence Gandolfo ar eksteritoriālām tiesībām - izveidojot [[Vatikāna pilsētvalsts|Vatikāna pilsētvalsti]]. 1929. gadā Itālijas valdība ar Vatikānu noslēdza trīs līgumus: 1) Līgums, atzīstot Vatikāna pilsētvalsti un Svētā Krēsla neatkarību un autonomiju; 2) Konkordāts, kurš regulē attiecības valdību starpā un ar Itālijas baznīcām; 3) Finansiāla Konvencija par kompensācijām sakarā ar zaudējumiem 1870. gadā. | |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 7. februāris, plkst. 10.42
| 150px | |
| pastāv: | 756.-1870. |
| galvaspilsēta: | Roma |
| galva: | pāvests |
| |
Pāvesta valsts jeb Baznīcas valsts (viduslat. Patrimonium S.Petri) - teokrātiska zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gadam. Izveidojās kā pSvētā Krēsla laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām. Sāka veidoties VII gs., kad pēc langobardu iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par de facto vienīgo suverēno Romas hercogistes pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par franku karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. Pipina dāvinājumu apstiprināja viņa dēls Kārlis Lielais. Uz pasaules kartes parādījās jauna – Pāvesta valsts, - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, piemēram, XIV gs. vidū tās sastāvā bez Romas un tai pieguļošā Lacijas novada ietilpa arī Kampaņas un Ankonas novadi, Sv.Pētera zemes Toskānā, Sabīna, Spoleto hercogiste, Benevento, Pontekorvo, kā arī Aviņonas pilsēta un Venaskas grāfiste (Comtat Venaissin) tagadējā Francijas teritorijā. Galvenais tomēr bija nevis Pāvesta valsts teritoriālais lielums, bet gan zināma pastiprināta leģitimitāte, kuru tā piešķīra Svētajam Krēslam: būdams konkrētas valsts valdnieks, pāvests baudīja tādas pašas laicīgās privilēģijas kā imperators vai jebkurš cits suverēns monarhs.
Laicīgā ziņā zeme ietilpa Franku impērijā, vēlāk - Sv. Romas impērijā, bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa Pāvesta valsts zemju tika pievienotas Francijai, līdz 1860. gadā tās platība bija 41 187 km2, un tajā dzīvoja vairāk nekā 3 000 000 iedzivotāju. 1861. gadā Pāvesta valsti pakļāva Itālijas karaliste, bet 1870. gada 17. oktobrī Itālija anektēja Pāvesta valsti, un ar 1871. gada 13. maija Garantiju likumu pāvesta vara tika ierobežota, un Svētā Krēsla teritorija tika reducēta tikai uz Vatikāna un Laterāna pilīm, kā arī Gandolfo pili (Kastel Gandolfo).
Ar 1929. gada 11. februāra Laterāna līgumu, kas tika noslēgts starp Svēto Krēslu un Itāliju, 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva neatkarību, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidence Gandolfo ar eksteritoriālām tiesībām - izveidojot Vatikāna pilsētvalsti. 1929. gadā Itālijas valdība ar Vatikānu noslēdza trīs līgumus: 1) Līgums, atzīstot Vatikāna pilsētvalsti un Svētā Krēsla neatkarību un autonomiju; 2) Konkordāts, kurš regulē attiecības valdību starpā un ar Itālijas baznīcām; 3) Finansiāla Konvencija par kompensācijām sakarā ar zaudējumiem 1870. gadā.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 55. lpp.
