Atšķirības starp "Bermonts Pāvels" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Biogrāfija ļoti neskaidra, vairāk zināma no paša memuāriem. Dzimis 1887. gada 4. martā Tiflisā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], [[Karaimi|karaima]] Rafaila Bermonta (''Рафаил Бермондт'') ģimenē. | Biogrāfija ļoti neskaidra, vairāk zināma no paša memuāriem. Dzimis 1887. gada 4. martā Tiflisā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], [[Karaimi|karaima]] Rafaila Bermonta (''Рафаил Бермондт'') ģimenē. | ||
| − | Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā pieņemts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (''1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска''). 1904. gadā kā brīvprātīgais uzsācis karadienestu šajā | + | Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā pieņemts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (''1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска''). 1904. gadā kā brīvprātīgais uzsācis karadienestu šajā pulkā, piedalījies Krievijas-Japānas karā, saņēmis [[Praporščiks|praporščika]] dienesta pakāpi, apbalvots ar 3. un 4. pakāpes [[Jura krusts|Jura krustu]]. 1905. gadā kristījies [[Pareizticība|pareizticībā]]. 1906. gadā pārcelts dienēt Usūrijas kazaku divizionā (''Уссурийский казачий дивизион''), 1908. gadā Bermontam piešķirta [[Horunžijs|horunžija]] dienesta pakāpe. Piedalījies [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karā]], 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko (''Мищенко Павел Иванович'') adjutants. Septiņas reizes ievainots, apbalvots ar 4. pakāpes [[Sv.Annas ordenis|Sv. Annas ordeni]] un Sv. Annas zobenu "Par drosmi". |
| − | Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|Februāra revolūcijas]] ievēlēts par Petrogradas [[Ulāns|ulānu]] pulka komandieri. Demobilizējies. 1918. gadā kā pulkvedis darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. | + | Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|Februāra revolūcijas]] ievēlēts par Petrogradas [[Ulāns|ulānu]] pulka komandieri. Demobilizējies. 1918. gadā kā pulkvedis darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. 1918. gada ziemā piedalījies kaujās pret ukraiņu nacionālajiem spēkiem (t.s. [[petļurieši]]em), pēc sakāves nonācis cietumā. Līdz ar citiem ieslodzītajiem krievu virsniekiem, [[Vācijas impērija]]s armijai atstājot Ukrainu, pārvests uz Vāciju. Tur Zalcvēdeles (''Salzwedel'') karagūstekņu nometnē saņēmis atļauju vākt brīvprātīgos karadarbībai pret [[lielinieki]]em. 1919. gada jūlijā pārvedot brīvprātīgo vienību uz Jelgavu, sāka tur organizēt [[Rietumu brīvprātīgo armija|Rietumu brīvprātīgo armiju]] Baltijā. 1919. gada oktobrī sāka parakstīties kā "Bermonts-Avalovs", apgalvojot, ka viņu adoptējis [[kņazs]] Mihails Avalovs (''Михаил Антонович Авалов''). |
1919. gada oktobrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no armijas komandiera pienākumu pildīšanas, uzsāka karadarbību pret [[Bermontiāde|Latvijas bruņotajiem spēkiem]] (t.s. Bermontiāde). Rwezultātā Bermonta vadītā armija tika sakauta un secembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-[[Veimāras republika]]s robežu. Pats Bermonts kopš 1. decembra sāka dēvēties par ģenerālmajoru (''генерал-майор''). | 1919. gada oktobrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no armijas komandiera pienākumu pildīšanas, uzsāka karadarbību pret [[Bermontiāde|Latvijas bruņotajiem spēkiem]] (t.s. Bermontiāde). Rwezultātā Bermonta vadītā armija tika sakauta un secembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-[[Veimāras republika]]s robežu. Pats Bermonts kopš 1. decembra sāka dēvēties par ģenerālmajoru (''генерал-майор''). | ||
[[Kategorija:B]] | [[Kategorija:B]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 14. marts, plkst. 11.39
Pāvels Bermonts-Avalovs (Павел Михайлович Бермондт-Авалов) - virsnieks, Rietumu brīvprātīgo armijas komandieris 1919. gadā.
Biogrāfija ļoti neskaidra, vairāk zināma no paša memuāriem. Dzimis 1887. gada 4. martā Tiflisā, Krievijas impērijā, karaima Rafaila Bermonta (Рафаил Бермондт) ģimenē.
Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā pieņemts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска). 1904. gadā kā brīvprātīgais uzsācis karadienestu šajā pulkā, piedalījies Krievijas-Japānas karā, saņēmis praporščika dienesta pakāpi, apbalvots ar 3. un 4. pakāpes Jura krustu. 1905. gadā kristījies pareizticībā. 1906. gadā pārcelts dienēt Usūrijas kazaku divizionā (Уссурийский казачий дивизион), 1908. gadā Bermontam piešķirta horunžija dienesta pakāpe. Piedalījies I Pasaules karā, 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko (Мищенко Павел Иванович) adjutants. Septiņas reizes ievainots, apbalvots ar 4. pakāpes Sv. Annas ordeni un Sv. Annas zobenu "Par drosmi".
Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts par Petrogradas ulānu pulka komandieri. Demobilizējies. 1918. gadā kā pulkvedis darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. 1918. gada ziemā piedalījies kaujās pret ukraiņu nacionālajiem spēkiem (t.s. petļuriešiem), pēc sakāves nonācis cietumā. Līdz ar citiem ieslodzītajiem krievu virsniekiem, Vācijas impērijas armijai atstājot Ukrainu, pārvests uz Vāciju. Tur Zalcvēdeles (Salzwedel) karagūstekņu nometnē saņēmis atļauju vākt brīvprātīgos karadarbībai pret lieliniekiem. 1919. gada jūlijā pārvedot brīvprātīgo vienību uz Jelgavu, sāka tur organizēt Rietumu brīvprātīgo armiju Baltijā. 1919. gada oktobrī sāka parakstīties kā "Bermonts-Avalovs", apgalvojot, ka viņu adoptējis kņazs Mihails Avalovs (Михаил Антонович Авалов).
1919. gada oktobrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no armijas komandiera pienākumu pildīšanas, uzsāka karadarbību pret Latvijas bruņotajiem spēkiem (t.s. Bermontiāde). Rwezultātā Bermonta vadītā armija tika sakauta un secembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. Pats Bermonts kopš 1. decembra sāka dēvēties par ģenerālmajoru (генерал-майор).
