Atšķirības starp "Zoroastrisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| + | [[Attēls:Faravahar.png|right|thumb|200px|Farahavars]] | ||
'''Zoroastrisms''' - VII gs. p.m.ē. izveidojusies duālistiska seno irāņu reliģija, kuras izveidošanu, reformējot seno [[Indoirāņi|indoirāņu]] reliģiskos priekšstatus, piedēvē mītiskajam pravietim [[Zaratustra]]m. Pastāvēja [[Senā Persija|Senajā Persijā]] kā dominējošā reliģija līdz VII gs., kad Persijā iebruka arābi un nostiprinājās [[islāms]]. | '''Zoroastrisms''' - VII gs. p.m.ē. izveidojusies duālistiska seno irāņu reliģija, kuras izveidošanu, reformējot seno [[Indoirāņi|indoirāņu]] reliģiskos priekšstatus, piedēvē mītiskajam pravietim [[Zaratustra]]m. Pastāvēja [[Senā Persija|Senajā Persijā]] kā dominējošā reliģija līdz VII gs., kad Persijā iebruka arābi un nostiprinājās [[islāms]]. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 30. septembris, plkst. 14.10
Zoroastrisms - VII gs. p.m.ē. izveidojusies duālistiska seno irāņu reliģija, kuras izveidošanu, reformējot seno indoirāņu reliģiskos priekšstatus, piedēvē mītiskajam pravietim Zaratustram. Pastāvēja Senajā Persijā kā dominējošā reliģija līdz VII gs., kad Persijā iebruka arābi un nostiprinājās islāms.
Pamatā ir mācība par pastāvīgo cīņu, kas pasaulē norisinās starp diviem pretējiem pamatprincipiem: labo, ko personificē gaišā dievība Ahuramazda, un ļauno, kuru personificē tumšā dievība Anhra-Mainja. Šīs cīņas rezultāts ir atkarīgs no cilvēka rīcības. Labais ņem virsroku pār ļauno, t.i., labais uzvarēs, ja cilvēki ievēros pamatprincipu ”domāt labas domas, runāt labus vārdus, darīt labus darbus”. Cilvēks dzīves laikā var izvēlēties darīt labu vai ļaunu, tad nu pēc nāves, atbilstoši izvēlētajam ceļam, viņš nokļūst vai nu "Atlīdzības pilī" debesīs vai "Ļauno domu namā" (ellē). Liela loma ir arī eshatoloģiskiem uzskatiem par pasaules galu, par atmaksu pēc nāves, pastaro tiesu, mirušo augšāmcelšanos, ka jaunava dzemdēs nākamo pestītāju kas, acīmredzot, visai stipri ietekmēja jūdaismu un kristietību. Svētie raksti ir Avesta, kas sastāv no "Jasnas" - kulta tekstiem, "Visperedas" - lūgšanām, "Jaštas" - slavas dziesmām un "Vendidādas" - priesteru rokasgrāmatas norādījumiem par to, kas jāievēro dēmonu darbības gadījumā, par nešķīstību un šķīstīšanos. Visai plaši pārstāvēti bija arī komentāri un cita literatūra, kas apraksta rituālu izpildi, pasaules radīšanu, debesis un elli utt. Kulta centrā ir uguns kā Ahuramazdas simbols - tempļu centrā ir uguns altāri, kur liesmai neļauj nodzist. Visai bagātīgi izstrādātas lūgšanas, tempļa dievkalpojumi, ģimenes un bēru rituāli. Tā kā visa matērija, kas mirusi, pieder ļaunajam, mirušo ķermeni nedrīkst apglabāt zemē, sadedzināt vai nogremdēt ūdenī, jo zeme, ūdens un uguns ir svētās stihijas, kuras aizliegts apgānīt. Lai no tā izvairītos, veidoja dakhmas jeb “klusuma torņus” (bez jumta), kuros ievieto mirušo ķermeņus, lai tos saplosītu suņi vai putni.
Mūsdienās zoroastrisms pastāv kā "parsisms" jeb uguns pielūgšana, kurā līdzās senākajām duālistiskajām idejām attīstījies priekšstats par vienīgo visuvareno Dievu.
Literatūra par šo tēmu
- Zombarts Verners // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 456. lpp.
