Atšķirības starp "Zoroastrisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Faravahar.png|right|thumb|200px|Farahavars]] | [[Attēls:Faravahar.png|right|thumb|200px|Farahavars]] | ||
| − | '''Zoroastrisms''' - VII gs. p.m.ē. | + | '''Zoroastrisms''' jeb '''mazdaisms''' (senir. ''vahvī- daēnā- māzdayasna'' - "gudrības godāšana"; pers. بهدین, ''behdin'' - "labā ticība") - eiropiešu apzīmējums duālistiskai seno irāņu reliģijai, kas radusies VII gs. p.m.ē., un kuras izveidošanu, reformējot seno [[Indoirāņi|indoirāņu]] reliģiskos priekšstatus, piedēvē mītiskajam pravietim [[Zaratustra]]m. Pastāvēja [[Senā Persija|Senajā Persijā]] kā dominējošā reliģija līdz VII gs., kad Persijā iebruka arābi un nostiprinājās [[islāms]]. |
Pamatā ir mācība par pastāvīgo cīņu, kas pasaulē norisinās starp diviem pretējiem pamatprincipiem: labo, ko personificē gaišā dievība [[Ahuramazda]], un ļauno, kuru personificē tumšā dievība [[Anhra-Mainja]]. Šīs cīņas rezultāts ir atkarīgs no cilvēka rīcības. Labais ņem virsroku pār ļauno, t.i., labais uzvarēs, ja cilvēki ievēros pamatprincipu ”domāt labas domas, runāt labus vārdus, darīt labus darbus”. Cilvēks dzīves laikā var izvēlēties darīt labu vai ļaunu, tad nu pēc nāves, atbilstoši izvēlētajam ceļam, viņš nokļūst vai nu "Atlīdzības pilī" debesīs vai "Ļauno domu namā" (ellē). Liela loma ir arī [[Eshatoloģija|eshatoloģiskiem]] uzskatiem par pasaules galu, par atmaksu pēc nāves, pastaro tiesu, mirušo augšāmcelšanos, ka jaunava dzemdēs nākamo pestītāju kas, acīmredzot, visai stipri ietekmēja [[Jūdaisms|jūdaismu]] un [[Kristietība|kristietību]]. Svētie raksti ir [[Avesta]], kas sastāv no "Jasnas" - kulta tekstiem, "Visperedas" - lūgšanām, "Jaštas" - slavas dziesmām un "Vendidādas" - priesteru rokasgrāmatas norādījumiem par to, kas jāievēro dēmonu darbības gadījumā, par nešķīstību un šķīstīšanos. Visai plaši pārstāvēti bija arī komentāri un cita literatūra, kas apraksta rituālu izpildi, pasaules radīšanu, debesis un elli utt. Kulta centrā ir uguns kā Ahuramazdas simbols - tempļu centrā ir uguns altāri, kur liesmai neļauj nodzist. Visai bagātīgi izstrādātas lūgšanas, tempļa dievkalpojumi, ģimenes un bēru rituāli. Tā kā visa matērija, kas mirusi, pieder ļaunajam, mirušo ķermeni nedrīkst apglabāt zemē, sadedzināt vai nogremdēt ūdenī, jo zeme, ūdens un uguns ir svētās stihijas, kuras aizliegts apgānīt. Lai no tā izvairītos, veidoja ''dakhmas'' jeb “klusuma torņus” (bez jumta), kuros ievieto mirušo ķermeņus, lai tos saplosītu suņi vai putni. | Pamatā ir mācība par pastāvīgo cīņu, kas pasaulē norisinās starp diviem pretējiem pamatprincipiem: labo, ko personificē gaišā dievība [[Ahuramazda]], un ļauno, kuru personificē tumšā dievība [[Anhra-Mainja]]. Šīs cīņas rezultāts ir atkarīgs no cilvēka rīcības. Labais ņem virsroku pār ļauno, t.i., labais uzvarēs, ja cilvēki ievēros pamatprincipu ”domāt labas domas, runāt labus vārdus, darīt labus darbus”. Cilvēks dzīves laikā var izvēlēties darīt labu vai ļaunu, tad nu pēc nāves, atbilstoši izvēlētajam ceļam, viņš nokļūst vai nu "Atlīdzības pilī" debesīs vai "Ļauno domu namā" (ellē). Liela loma ir arī [[Eshatoloģija|eshatoloģiskiem]] uzskatiem par pasaules galu, par atmaksu pēc nāves, pastaro tiesu, mirušo augšāmcelšanos, ka jaunava dzemdēs nākamo pestītāju kas, acīmredzot, visai stipri ietekmēja [[Jūdaisms|jūdaismu]] un [[Kristietība|kristietību]]. Svētie raksti ir [[Avesta]], kas sastāv no "Jasnas" - kulta tekstiem, "Visperedas" - lūgšanām, "Jaštas" - slavas dziesmām un "Vendidādas" - priesteru rokasgrāmatas norādījumiem par to, kas jāievēro dēmonu darbības gadījumā, par nešķīstību un šķīstīšanos. Visai plaši pārstāvēti bija arī komentāri un cita literatūra, kas apraksta rituālu izpildi, pasaules radīšanu, debesis un elli utt. Kulta centrā ir uguns kā Ahuramazdas simbols - tempļu centrā ir uguns altāri, kur liesmai neļauj nodzist. Visai bagātīgi izstrādātas lūgšanas, tempļa dievkalpojumi, ģimenes un bēru rituāli. Tā kā visa matērija, kas mirusi, pieder ļaunajam, mirušo ķermeni nedrīkst apglabāt zemē, sadedzināt vai nogremdēt ūdenī, jo zeme, ūdens un uguns ir svētās stihijas, kuras aizliegts apgānīt. Lai no tā izvairītos, veidoja ''dakhmas'' jeb “klusuma torņus” (bez jumta), kuros ievieto mirušo ķermeņus, lai tos saplosītu suņi vai putni. | ||
| 9. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
* Zombarts Verners // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 456. lpp. | * Zombarts Verners // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 456. lpp. | ||
| + | ---- | ||
| + | * Бойс М. Зороастрийцы. Верования и обычаи. - Главная редакция восточной литературы издательства «Наука»: Москва, 1988 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
* [http://apslepta-vesture.blogiem.lv/2007/12/27/10726.html Saprāta Gara Spriedumi - zoroastriešu svētais teksts. A. Dzeņa tulkojums] | * [http://apslepta-vesture.blogiem.lv/2007/12/27/10726.html Saprāta Gara Spriedumi - zoroastriešu svētais teksts. A. Dzeņa tulkojums] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://www.unescoparzor.com/ The PARZOR Project (UNESCO Parsi Zoroastrian Project)] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://avesta.isatr.org/ Авеста — зороастрийские архивы (сайт о зороастризме на русском языке)] | ||
| + | * [http://aryan.by.ru/txt.htm Зороастрийские тексты] | ||
| + | * [http://www.verigi.ru/?book=119 Рак И.В. - Авеста в русских переводах. - Скачать: Формат: DJVU. Размер: 9.42 МБ] | ||
[[Kategorija:Zoroastrisms]] | [[Kategorija:Zoroastrisms]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 30. septembris, plkst. 14.20
Zoroastrisms jeb mazdaisms (senir. vahvī- daēnā- māzdayasna - "gudrības godāšana"; pers. بهدین, behdin - "labā ticība") - eiropiešu apzīmējums duālistiskai seno irāņu reliģijai, kas radusies VII gs. p.m.ē., un kuras izveidošanu, reformējot seno indoirāņu reliģiskos priekšstatus, piedēvē mītiskajam pravietim Zaratustram. Pastāvēja Senajā Persijā kā dominējošā reliģija līdz VII gs., kad Persijā iebruka arābi un nostiprinājās islāms.
Pamatā ir mācība par pastāvīgo cīņu, kas pasaulē norisinās starp diviem pretējiem pamatprincipiem: labo, ko personificē gaišā dievība Ahuramazda, un ļauno, kuru personificē tumšā dievība Anhra-Mainja. Šīs cīņas rezultāts ir atkarīgs no cilvēka rīcības. Labais ņem virsroku pār ļauno, t.i., labais uzvarēs, ja cilvēki ievēros pamatprincipu ”domāt labas domas, runāt labus vārdus, darīt labus darbus”. Cilvēks dzīves laikā var izvēlēties darīt labu vai ļaunu, tad nu pēc nāves, atbilstoši izvēlētajam ceļam, viņš nokļūst vai nu "Atlīdzības pilī" debesīs vai "Ļauno domu namā" (ellē). Liela loma ir arī eshatoloģiskiem uzskatiem par pasaules galu, par atmaksu pēc nāves, pastaro tiesu, mirušo augšāmcelšanos, ka jaunava dzemdēs nākamo pestītāju kas, acīmredzot, visai stipri ietekmēja jūdaismu un kristietību. Svētie raksti ir Avesta, kas sastāv no "Jasnas" - kulta tekstiem, "Visperedas" - lūgšanām, "Jaštas" - slavas dziesmām un "Vendidādas" - priesteru rokasgrāmatas norādījumiem par to, kas jāievēro dēmonu darbības gadījumā, par nešķīstību un šķīstīšanos. Visai plaši pārstāvēti bija arī komentāri un cita literatūra, kas apraksta rituālu izpildi, pasaules radīšanu, debesis un elli utt. Kulta centrā ir uguns kā Ahuramazdas simbols - tempļu centrā ir uguns altāri, kur liesmai neļauj nodzist. Visai bagātīgi izstrādātas lūgšanas, tempļa dievkalpojumi, ģimenes un bēru rituāli. Tā kā visa matērija, kas mirusi, pieder ļaunajam, mirušo ķermeni nedrīkst apglabāt zemē, sadedzināt vai nogremdēt ūdenī, jo zeme, ūdens un uguns ir svētās stihijas, kuras aizliegts apgānīt. Lai no tā izvairītos, veidoja dakhmas jeb “klusuma torņus” (bez jumta), kuros ievieto mirušo ķermeņus, lai tos saplosītu suņi vai putni.
Mūsdienās zoroastrisms pastāv kā "parsisms" jeb uguns pielūgšana, kurā līdzās senākajām duālistiskajām idejām attīstījies priekšstats par vienīgo visuvareno Dievu.
Literatūra par šo tēmu
- Zombarts Verners // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 456. lpp.
- Бойс М. Зороастрийцы. Верования и обычаи. - Главная редакция восточной литературы издательства «Наука»: Москва, 1988
