Atšķirības starp "Ptolemajs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
3. rindiņa: 3. rindiņa:
 
Dzimis [[Romas impērija]]s Ēģiptes provincē, kopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas, dzīves gadi nosacīti pieņemti vēlāk, pamatojoties uz viņa paša darbos rodamajām norādēm. Spriežot pēc niecīgajām ziņām, tā vecāki nāca no grieķu pārceļotājiem, bet ''nomen'' (dzimtas vārds) Klaudiji liecina, ka bija Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i. 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c.
 
Dzimis [[Romas impērija]]s Ēģiptes provincē, kopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas, dzīves gadi nosacīti pieņemti vēlāk, pamatojoties uz viņa paša darbos rodamajām norādēm. Spriežot pēc niecīgajām ziņām, tā vecāki nāca no grieķu pārceļotājiem, bet ''nomen'' (dzimtas vārds) Klaudiji liecina, ka bija Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i. 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c.
  
−
* Ap 140. gadu Ptolemejs, balstoties uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācību, izveidoja ģeocentrisko planētu kustības matemātisko teoriju un publicēja savā traktātā "Lielā [matemātikas] sintakse" (sgr. ''Ἡ Μεγάλη Σύνταξις, Hē Megalē Syntaxis''; plašāk zināma tā kļuva ar nosaukumu "Ho megas astronomos", ko arābu astronomi vēlākos gadsimtos biežāk dēvēja saīsināti par "Megiste" - ar. ''al-Maǧisṭī'' - no kurienes nāk Rietumeiropā zināmais latinizētais nosaukums ''Almagest''), 13 grāmatās, līdz ar 1022 zvaigžņu katalogu. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apt. 150. g.p.m.ē. izvirzīja Nīkejas Hiparks), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ptolemeja izveidotais ģeocentriskais pasaules uzbūves modelis bija vispārpieņemts Rietumu zinātnē, līdz 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību beidzot tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi.  
+
* Ap 140. gadu Ptolemejs, balstoties uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācību, izveidoja ģeocentrisko (visums rotē ap Zemi, kas atrodas tā centrā) planētu kustības matemātisko teoriju un publicēja savā traktātā "Lielā [matemātikas] sintakse" (sgr. ''Ἡ Μεγάλη Σύνταξις, Hē Megalē Syntaxis''; plašāk zināma tā kļuva ar nosaukumu "Ho megas astronomos", ko arābu astronomi vēlākos gadsimtos biežāk dēvēja saīsināti par "Megiste" - ar. ''al-Maǧisṭī'' - no kurienes nāk Rietumeiropā zināmais latinizētais nosaukums ''Almagest''), 13 grāmatās, līdz ar 1022 zvaigžņu katalogu. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apt. 150. g.p.m.ē. izvirzīja Nīkejas Hiparks), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ptolemeja izveidotais ģeocentriskais pasaules uzbūves modelis bija vispārpieņemts Rietumu zinātnē, līdz 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību beidzot tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi.  
 
* Sava laika zināšanas astroloģijā viņš apkopoja traktātā "Apotelesmātika" (''Ἀποτελεσματικά, Apotelesmatika'') jeb "Četras grāmatas" (sgr. ''Τετράβιβλος, Tetrabiblos'', lat. ''Quadripartitum'').  
 
* Sava laika zināšanas astroloģijā viņš apkopoja traktātā "Apotelesmātika" (''Ἀποτελεσματικά, Apotelesmatika'') jeb "Četras grāmatas" (sgr. ''Τετράβιβλος, Tetrabiblos'', lat. ''Quadripartitum'').  
 
* Savā 8 grāmatu darbā ''Geōgraphikē hyphēgēsis'' ("Ģeogrāfijas mācība", lat ''Geographia Claudii Ptolemaei'') sniedz ap 8000 dažādu ģeogrāfisku punktu koordinātes pēc garuma un platuma (nulles meridianu izvēlējās caur Kanāriju salām), kopā ar Agatadēmona zīmētajām kartēm satur visu tai laikā zināmo informāciju par pasauli, ieskaitot arī latviešu historiogrāfiju interesējošo Baltijas jūras austrumu piekrasti (līdz mūsu dienām saglabājušies nevis šo karšu oriģināli, bet gan tikai XII un XIII gs. latīņu valodā sastādītas kopijas). Daļu viņa kartēs minēto cilšu nosaukumu piedēvē [[balti]]em: ''galindae'', ''sudini'', ''borusci'', ''veltae''; ir mēģināts identificēt virkni hidronīmu, piemēram, ''Vistula'' (Visla), ''Rhudon'' (Kuršu joma), ''Cherinus'' (Daugava) u.c. Vēlākos gadsimtos Ptolemeja ģeogrāfiskie priekšstati tika piemirsti, no jauna parādoties arābu ģeogrāfa Idrisi darbos, bet plašāku nozīmi ieguva XV gs.  
 
* Savā 8 grāmatu darbā ''Geōgraphikē hyphēgēsis'' ("Ģeogrāfijas mācība", lat ''Geographia Claudii Ptolemaei'') sniedz ap 8000 dažādu ģeogrāfisku punktu koordinātes pēc garuma un platuma (nulles meridianu izvēlējās caur Kanāriju salām), kopā ar Agatadēmona zīmētajām kartēm satur visu tai laikā zināmo informāciju par pasauli, ieskaitot arī latviešu historiogrāfiju interesējošo Baltijas jūras austrumu piekrasti (līdz mūsu dienām saglabājušies nevis šo karšu oriģināli, bet gan tikai XII un XIII gs. latīņu valodā sastādītas kopijas). Daļu viņa kartēs minēto cilšu nosaukumu piedēvē [[balti]]em: ''galindae'', ''sudini'', ''borusci'', ''veltae''; ir mēģināts identificēt virkni hidronīmu, piemēram, ''Vistula'' (Visla), ''Rhudon'' (Kuršu joma), ''Cherinus'' (Daugava) u.c. Vēlākos gadsimtos Ptolemeja ģeogrāfiskie priekšstati tika piemirsti, no jauna parādoties arābu ģeogrāfa Idrisi darbos, bet plašāku nozīmi ieguva XV gs.  

Versija, kas saglabāta 2011. gada 9. decembris, plkst. 12.55

Ptolemejs Klaudijs (viduslat. Ptolemeus, no lat. Claudius Ptolemaeus) jeb Ptolemajs Klaudijs (sgr. Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos; ~100.–178. g.p.m.ē.) - dabaszinātnieks, astronoms, ģeogrāfs, pirmās zināmās Eiropas kartes sastādītājs.

Dzimis Romas impērijas Ēģiptes provincē, kopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas, dzīves gadi nosacīti pieņemti vēlāk, pamatojoties uz viņa paša darbos rodamajām norādēm. Spriežot pēc niecīgajām ziņām, tā vecāki nāca no grieķu pārceļotājiem, bet nomen (dzimtas vārds) Klaudiji liecina, ka bija Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i. 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c.

  • Ap 140. gadu Ptolemejs, balstoties uz Aristoteļa mācību, izveidoja ģeocentrisko (visums rotē ap Zemi, kas atrodas tā centrā) planētu kustības matemātisko teoriju un publicēja savā traktātā "Lielā [matemātikas] sintakse" (sgr. Ἡ Μεγάλη Σύνταξις, Hē Megalē Syntaxis; plašāk zināma tā kļuva ar nosaukumu "Ho megas astronomos", ko arābu astronomi vēlākos gadsimtos biežāk dēvēja saīsināti par "Megiste" - ar. al-Maǧisṭī - no kurienes nāk Rietumeiropā zināmais latinizētais nosaukums Almagest), 13 grāmatās, līdz ar 1022 zvaigžņu katalogu. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apt. 150. g.p.m.ē. izvirzīja Nīkejas Hiparks), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ptolemeja izveidotais ģeocentriskais pasaules uzbūves modelis bija vispārpieņemts Rietumu zinātnē, līdz 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību beidzot tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi.
  • Sava laika zināšanas astroloģijā viņš apkopoja traktātā "Apotelesmātika" (Ἀποτελεσματικά, Apotelesmatika) jeb "Četras grāmatas" (sgr. Τετράβιβλος, Tetrabiblos, lat. Quadripartitum).
  • Savā 8 grāmatu darbā Geōgraphikē hyphēgēsis ("Ģeogrāfijas mācība", lat Geographia Claudii Ptolemaei) sniedz ap 8000 dažādu ģeogrāfisku punktu koordinātes pēc garuma un platuma (nulles meridianu izvēlējās caur Kanāriju salām), kopā ar Agatadēmona zīmētajām kartēm satur visu tai laikā zināmo informāciju par pasauli, ieskaitot arī latviešu historiogrāfiju interesējošo Baltijas jūras austrumu piekrasti (līdz mūsu dienām saglabājušies nevis šo karšu oriģināli, bet gan tikai XII un XIII gs. latīņu valodā sastādītas kopijas). Daļu viņa kartēs minēto cilšu nosaukumu piedēvē baltiem: galindae, sudini, borusci, veltae; ir mēģināts identificēt virkni hidronīmu, piemēram, Vistula (Visla), Rhudon (Kuršu joma), Cherinus (Daugava) u.c. Vēlākos gadsimtos Ptolemeja ģeogrāfiskie priekšstati tika piemirsti, no jauna parādoties arābu ģeogrāfa Idrisi darbos, bet plašāku nozīmi ieguva XV gs.
  • Darbos "ἁρμονική" ("Harmonija") un "Optika" apkopoja sava laika zināšanas šajās jomās.

Literatūra par šo tēmu

  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 6. lpp.
  • Vecvagars M. Latvijas Vestures antīkie un bizantiskie avoti. - Apgāds MSV: Rīga, 2011., 11.-22. lpp. ISBN 9934823926
  • Ptolemy. The Harmonics. / Translated by A. Barker // Greek Musical Writings. Vol. 2. Cambridge, 1989, pp. 270-391.
  • Ptolemy. Harmonics. / Translated by J. Solomon. - Brill: Leiden, 2000
  • Brummelen van G. Lunar and planetary interpolation tables in Ptolemy’s Almagest. // Journal for the history of astronomy, 25, 1994, p. 297-311.
  • Barker A. Scientific Method in Ptolemy's Harmonics. - Cambridge, 2000
  • Berggren, J. Lennart, and Alexander Jones. Ptolemy's Geography: An Annotated Translation of the Theoretical Chapters. - Princeton University Press: Princeton/Oxford, 2000. ISBN 0-691-01042-0
  • Campbell T. The Earliest Printed Maps. - British Museum Press: London, 1987
  • Ptolemy. Harmonics. / translated and commentary by Jon Solomon. - Brill Publishers: Leiden/Boston, 2000. ISBN 90-04-11591-9
  • Ptolemy Tetrabiblos. / Robbins, Frank E. (ed.) - Harvard University Press (Loeb Classical Library): Cambridge, Massachusetts, 1940. ISBN 0-674-99479-5
  • Smith A.M. Ptolemy's theory of visual perception: An English translation of the Optics with introduction and commentary. // Transactions of the American Philosophical Society, Vol. 86, Part 2. Philadelphia: The American Philosophical Society, 1996
  • Claudius Ptolemy: The Geography. / Stevenson, Edward Luther (trans. and ed.). - New York Public Library: New York, 1932 (Reprint, Dover: New York, 1991)
  • Taub Liba Chia. Ptolemy's Universe: The Natural Philosophical and Ethical Foundations of Ptolemy's Astronomy. - Open Court Press: Chicago, 1993. ISBN 0-8126-9229-2
  • Ptolemy's Almagest. / Translated and annotated by G. J. Toomer. - Princeton University Press, 1998
  • Gerd Graßhoff. The history of Ptolemy's star catalogue. - Springer: New York, 1990, ISBN 0-387-97181-5
  • Claudius Ptolemäus. Tetrabiblos. Nach der von Melanchthon besorgten seltenen Ausgabe aus dem Jahre 1553. - Chiron: Tübingen, 2000, ISBN 3-925100-17-2
  • Ptolemy : Die Harmonielehre des Klaudios Ptolemaios. / edited by Ingemar Düring - Elanders boktr. aktiebolag: Göteborg, 1930 (Reprint, New York: Garland Publishing, 1980)
  • Ptolemaios, Handbuch der Geographie (Griechisch-Deutsch). 2 Bd. / Stückelberger Alfred, and Gerd Graßhoff (Hrsg). - Schwabe Verlag: Basel, 2006. ISBN 978-3-7965-2148-5
  • Ingemar Düring. Ptolemaios und Porphyrios über die Musik. - Olms: Hildesheim u. a. 1987, ISBN 3-487-07932-1
  • Klaus Geus. Ptolemaios – Reaktionär, Theoretiker, Plagiator?. // Barrieren und Zugänge. Die Geschichte der europäischen Expansion. Festschrift für Eberhard Schmitt zum 65. Geburtstag. / Thomas Beck, Marília dos Santos Lopes, Christian Rödel (Hrsg.) - Harrassowitz: Wiesbaden, 2004, S. 36–50. ISBN 3-447-04848-4
  • Klaus Geus. Ptolemaios über die Schulter geschaut – zu seiner Arbeitsweise in der Geographike Hyphegesis. // Michael Rathmann (Hrsg.): Wahrnehmung und Erfassung geographischer Räume in der Antike. - Philipp von Zabern: Mainz, 2007, S. 159–166. ISBN 978-3-8053-3749-6
  • Andreas Kleineberg, Christian Marx, Eberhard Knobloch, Dieter Lelgemann. Germania und die Insel Thule. Die Entschlüsselung von Ptolemaios' „Atlas der Oikumene“. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2010, ISBN 978-3-534-23757-9
  • Klaudios Ptolemaios. Handbuch der Geographie. / Alfred Stückelberger, Gerd Graßhoff (Hrsg.) - Schwabe Basel: Basel, 2006, ISBN 3-7965-2148-7
  • Клавдий Птолемей. Руководство по географии (отрывки). / Пер. С. К. Апта и В. В. Латышева. // Античная география. Москва, 1953. С. 286—323.
  • Клавдий Птолемей. География (отрывки). // Древний Восток в античной и раннехристианской традиции (Индия, Китай, Юго-Восточная Азия). / Пер. и примеч. Г. А. Тароняна. - Ладомир: Москва, 2007. С. 212—247.
  • Куртик Г.Е. Понятие скорости в античной науке: Аристотель — Птолемей. // Исследования по истории физики и механики 1991-92. - Наука: Москва, 1997, с. 219—248
  • Зубарев В.Г. Северное Причерноморье в историко-географической концепции Клавдия Птолемея. - Тула, 1998

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Ptolemajs&oldid=35622"