Atšķirības starp "Latvijas vācbaltu zemessargi" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m ()
m ()
10. rindiņa: 10. rindiņa:
 
Attēls:Pontonbrucke_zwischen_Kreuzburg_und_Jakobstadt.jpg|Daugavas šķērsošana pie Krustpils
 
Attēls:Pontonbrucke_zwischen_Kreuzburg_und_Jakobstadt.jpg|Daugavas šķērsošana pie Krustpils
 
Attēls:Funkenstation_Lievenhof.jpg|radiostacija Līvānos
 
Attēls:Funkenstation_Lievenhof.jpg|radiostacija Līvānos
Attēls:Kavallerieeinheit.jpg|kavalēristi Latgales sādžā
 
 
Attēls:Minenwerfer_Kompanie_Stellung_an_der_Naradka.jpg|mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas
 
Attēls:Minenwerfer_Kompanie_Stellung_an_der_Naradka.jpg|mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas
 
Attēls:Offiziers.jpg|virsnieki atpūtā
 
Attēls:Offiziers.jpg|virsnieki atpūtā

Versija, kas saglabāta 2013. gada 11. janvāris, plkst. 20.55

Latvijas baltvācu zemessargi - Latvijas zemessardzes vācbaltiešu vienības, kas pēc Strazdumuižas pamiera 12. jūlijā pārgāja K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pakļautībā, iekļaujoties pēc Cēsu kaujām izveidotajā Latvijas armijā:

Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu. 6. jūlijā šīs daļas tika pārdēvētas par "Latvijas baltvācu zemessargiem" - 4700 vīri (5,7% no Latvijas armijas) - un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Latvijas armijas Kurzemes divīzijā; daudzus zemessargus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt Bruņotajā divizionā.