Atšķirības starp "Internacionāle" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Internacionāle''' (kr. ''Интернационал'') - [[Marksisms|marksistisko]] masu [[Partija|partiju]] starptautiska politiska apvienība savstarpējam atbalstam un darbības koordinēšanai. XIX-XX gs. pastāvēja vairākas šādas internacionāles, secīgi viena otru nomainot, vai pastāvot paralēli: | '''Internacionāle''' (kr. ''Интернационал'') - [[Marksisms|marksistisko]] masu [[Partija|partiju]] starptautiska politiska apvienība savstarpējam atbalstam un darbības koordinēšanai. XIX-XX gs. pastāvēja vairākas šādas internacionāles, secīgi viena otru nomainot, vai pastāvot paralēli: | ||
| − | * | + | * I Internacionāle (1864.-1876.) |
| − | * | + | * Anarhistu internacionāle (1872.-1877.) |
| − | * | + | * II Internacionāle (1919.-1923) |
| − | * | + | * Komunistiskā internacionāle jeb III Internacionāle(1919.-1943.) |
| − | * | + | * Vīnes internacionāle (1921.-1923.) |
| − | * [[ | + | * IV Internacionāle jeb Trocka internacionāle (no 1938.) |
| + | * sociālistiskā strādnieku internacionāle (1923.-1951.) | ||
| + | * Sociālistiskā internacionāle (no 1951.) | ||
| + | |||
| + | Eiropas strādnieku kustība, kas, neraugoties uz tās idejisko daudzveidību, līdz 1. Pasaules karam bija saglabājusi idejisko un organizatorisko vienotību, pēc kara izrādījās sašķelta. 1919. gadā sociāldemokrātiskais virziens Bernē izveidoja II Internacionāli. Tā apvienoja 15 valstu kreisās reformistiskās partijas un tās līderi bija E.Vandervelde, K.J.Brantings, [[Kautskis Kārlis|K.Kautskis]], P.Rendels u.c., savukārt radikāļi nodibināja III jeb Komunistisko internacionāli. T.s. centriskās partijas 1921. gada konferencē izveidoja t.s. pustrešo Internacionāli jeb Vīnes Internacionāli (Sociālistisko partiju starptautiskā strādnieku apvienība, kas apvienoja 20 partijas no 13 valstīm. līderi: F.Adlers, O.Bauers, R.Grimms, Ž.Longē, R.Makdonalds, L.Martovs, V.Černovs u.c.). 1923. gadā Bernes un Vīnes internacionāles Hamburgā apvienojās, izveidojot sociālistisko strādnieku Internacionāli. Vienlaikus Eiropā darbojās trīs Internacionāles. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 4. maijs, plkst. 11.49
Internacionāle (kr. Интернационал) - marksistisko masu partiju starptautiska politiska apvienība savstarpējam atbalstam un darbības koordinēšanai. XIX-XX gs. pastāvēja vairākas šādas internacionāles, secīgi viena otru nomainot, vai pastāvot paralēli:
- I Internacionāle (1864.-1876.)
- Anarhistu internacionāle (1872.-1877.)
- II Internacionāle (1919.-1923)
- Komunistiskā internacionāle jeb III Internacionāle(1919.-1943.)
- Vīnes internacionāle (1921.-1923.)
- IV Internacionāle jeb Trocka internacionāle (no 1938.)
- sociālistiskā strādnieku internacionāle (1923.-1951.)
- Sociālistiskā internacionāle (no 1951.)
Eiropas strādnieku kustība, kas, neraugoties uz tās idejisko daudzveidību, līdz 1. Pasaules karam bija saglabājusi idejisko un organizatorisko vienotību, pēc kara izrādījās sašķelta. 1919. gadā sociāldemokrātiskais virziens Bernē izveidoja II Internacionāli. Tā apvienoja 15 valstu kreisās reformistiskās partijas un tās līderi bija E.Vandervelde, K.J.Brantings, K.Kautskis, P.Rendels u.c., savukārt radikāļi nodibināja III jeb Komunistisko internacionāli. T.s. centriskās partijas 1921. gada konferencē izveidoja t.s. pustrešo Internacionāli jeb Vīnes Internacionāli (Sociālistisko partiju starptautiskā strādnieku apvienība, kas apvienoja 20 partijas no 13 valstīm. līderi: F.Adlers, O.Bauers, R.Grimms, Ž.Longē, R.Makdonalds, L.Martovs, V.Černovs u.c.). 1923. gadā Bernes un Vīnes internacionāles Hamburgā apvienojās, izveidojot sociālistisko strādnieku Internacionāli. Vienlaikus Eiropā darbojās trīs Internacionāles.
Literatūra par šo tēmu
- Malahovska Lidija. Divdesmitā gadsimta vēstures problēmas. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds NT: Rīga, 1997. - 136 lpp. ISBN 9984-617-01-7
