Atšķirības starp "Lielā Brīvības harta" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Lielā Brīvības harta''' (viduslat. ''Magna Charta Libertatum''; angl. ''Great Charter of liberties'') - [[Barons|baronu]] | + | '''Lielā Brīvības harta''' (viduslat. ''Magna Charta Libertatum''; angl. ''Great Charter of liberties'') - [[Barons|baronu]] sacelšanās rezultātā 1215. gada 15. jūnijā [[Anglijas karaliste]]s karaļa Džona Bezzemja (1199.-1216.) apstiprinātas [[Kārta|kārtu]] privilēģijas un brīvības, kas ierobežoja karaļa varu ar 25 baronu padomi, liedza Anglijā pildīt pienākumus karaļa [[Vasalis|vasaļiem]] no kontinenta, decentralizēja valsts pārvaldi un juridiski nostiprināja karalistes politisko sadrumstalotību, t.i. leģitimizēja lielo senjoru neatkarību no karaļa, padarot tos par absolūtiem tiesu un militārās varas turētājiem savās zemēs. Pirmais konstitucionālais akts, kurā pirmo reizi pasludinātas brīva pavalstnieka pamattiesības (uz nebrīvajiem tā neattiecās) un pamatbrīvības. Sastādīta latīņu valodā (iespējams, to veicis Kenterberijas [[arhibīskaps]] Stefans Lengtons). Rediģēta 1216., 1217. un 1225. gadā. [[Stjuartu dinastija]]s beigu posmā Lielo Brīvības hartu politiskā opozīcija cēla no aizmirstības, lai izmantotu propagandas karā pret [[Absolūtisms|absolūtisma]] centieniem, un kopš tā laika šo dokumentu pieņemts traktēt kā vienu no pirmajiem demokrātijas iedīgļiem. |
| − | == Literatūra par šo tēmu == | + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== |
* Ārvalstu tiesību avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam) / sast. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. - Turība: Rīga, 2007., 304.-319. lpp. | * Ārvalstu tiesību avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam) / sast. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. - Turība: Rīga, 2007., 304.-319. lpp. | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 22. jūlijs, plkst. 07.01
Lielā Brīvības harta (viduslat. Magna Charta Libertatum; angl. Great Charter of liberties) - baronu sacelšanās rezultātā 1215. gada 15. jūnijā Anglijas karalistes karaļa Džona Bezzemja (1199.-1216.) apstiprinātas kārtu privilēģijas un brīvības, kas ierobežoja karaļa varu ar 25 baronu padomi, liedza Anglijā pildīt pienākumus karaļa vasaļiem no kontinenta, decentralizēja valsts pārvaldi un juridiski nostiprināja karalistes politisko sadrumstalotību, t.i. leģitimizēja lielo senjoru neatkarību no karaļa, padarot tos par absolūtiem tiesu un militārās varas turētājiem savās zemēs. Pirmais konstitucionālais akts, kurā pirmo reizi pasludinātas brīva pavalstnieka pamattiesības (uz nebrīvajiem tā neattiecās) un pamatbrīvības. Sastādīta latīņu valodā (iespējams, to veicis Kenterberijas arhibīskaps Stefans Lengtons). Rediģēta 1216., 1217. un 1225. gadā. Stjuartu dinastijas beigu posmā Lielo Brīvības hartu politiskā opozīcija cēla no aizmirstības, lai izmantotu propagandas karā pret absolūtisma centieniem, un kopš tā laika šo dokumentu pieņemts traktēt kā vienu no pirmajiem demokrātijas iedīgļiem.
Literatūra par šo tēmu
- Ārvalstu tiesību avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam) / sast. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. - Turība: Rīga, 2007., 304.-319. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 189.-190. lpp.
- Danziger Danny, John Gillingham. 1215: The Year of the Magna Carta. - Coronet Books: London, 2003. ISBN 978-0-7432-5778-7
