Atšķirības starp "Šinuazri" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Šinuazi''' (no fr. ''chinois, chinoiserie'' - "ķīnisks, ķīniešu [stils]") - virziens XVII-XVIII gs. Eiropas dekoratīvi lietišķajā mākslā (porcelāna izstrādājumi, lakotas mēbeles, aizslietņi, ornamenti, tapetes, dārza arhitektūra, atsevišķu telpu, parku iekārtošana "ķīniešu stilā" u.tml.), kas imitēja [[Senā Ķīna|Ķīnas]] mākslas stilu, kādu to iztēlojās eiropieši. Plašākā nozīmē šis virziens aptvēra visu Āzijas eksotiku kā tādu, jo kā "ķīniešu" eiropieši uztvēra arī turku, indiešu, birmiešu, vjetnamiešu u.c. Āzijas civilizāciju motīvus. | + | '''Šinuazi''' (no fr. ''chinois, chinoiserie'' - "ķīnisks, ķīniešu [stils]") - virziens XVII-XVIII gs. Eiropas dekoratīvi lietišķajā mākslā (porcelāna izstrādājumi, lakotas mēbeles, aizslietņi, gleznas, ornamenti, tapetes, dārza arhitektūra, atsevišķu telpu, parku iekārtošana "ķīniešu stilā" u.tml.), kas imitēja [[Senā Ķīna|Ķīnas]] mākslas stilu, kādu to iztēlojās eiropieši. Plašākā nozīmē šis virziens aptvēra visu Āzijas eksotiku kā tādu, jo kā "ķīniešu" eiropieši uztvēra arī turku, indiešu, birmiešu, vjetnamiešu u.c. Āzijas civilizāciju motīvus. |
| − | Eiropiešu aizraušanās sākās Luija XIV galmā, tur modē nākot no Ķīnas ievestajām greznumlietām, porcelānu, audumiem, kuru krāšņā ornamentika bija visai tuva Eiropā dzimstošajam rokoko, pateicoties [[Jezuīti|jezuītu]] misiju atskaitēm, rodoties plašai interesei par šīs eksotiskās zemes kultūru. XVII gs. lielāko daļu prežu ražoja Ķīnā, taču pēc eiropiešu mākslinieku veidotiem katalogiem, atbilstoši eiropiešu gaumei (lielākā daļa t.s. ķīniešu mākslas izstrādājumu Eiropas muzejos patiesībā ir speciāli Eiropas tirgum ražota šinuazi stila produkcija). XVIII gs. jau eiropiešu amatnieki bija izstrādājuši savas porcelāna, lakas ražošanas, audumu apdrukāšanas metodes, un brīvi strādāja "ķīniešu stilā". | + | Eiropiešu aizraušanās sākās Luija XIV galmā, tur modē nākot no Ķīnas ievestajām greznumlietām, porcelānu, audumiem, kuru krāšņā ornamentika bija visai tuva Eiropā dzimstošajam rokoko, pateicoties [[Jezuīti|jezuītu]] misiju atskaitēm, rodoties plašai interesei par šīs eksotiskās zemes kultūru. XVII gs. lielāko daļu prežu ražoja Ķīnā, taču pēc eiropiešu mākslinieku veidotiem katalogiem, atbilstoši eiropiešu gaumei (lielākā daļa t.s. ķīniešu mākslas izstrādājumu Eiropas muzejos patiesībā ir speciāli Eiropas tirgum ražota šinuazi stila produkcija). XVIII gs. jau eiropiešu amatnieki bija izstrādājuši savas porcelāna, lakas ražošanas, audumu apdrukāšanas metodes, un brīvi strādāja "ķīniešu stilā". Praktiski katram modes vēsmām sekojošam [[Aristokrātija|aristokrātam]] vai [[Pilsonība|pilsonim]] bija ķīniešu stilā iekārtots kabinets vai bibliotēka, tējas namiņš, lapene vai pagoda dārzā, mēbeles un trauki (Krievijas imperatore Katrīna II lika Carskoje Selo uzbūvēt veselu ciematu "ķīniešu stilā"). |
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 4. jūnijs, plkst. 13.12
Šinuazi (no fr. chinois, chinoiserie - "ķīnisks, ķīniešu [stils]") - virziens XVII-XVIII gs. Eiropas dekoratīvi lietišķajā mākslā (porcelāna izstrādājumi, lakotas mēbeles, aizslietņi, gleznas, ornamenti, tapetes, dārza arhitektūra, atsevišķu telpu, parku iekārtošana "ķīniešu stilā" u.tml.), kas imitēja Ķīnas mākslas stilu, kādu to iztēlojās eiropieši. Plašākā nozīmē šis virziens aptvēra visu Āzijas eksotiku kā tādu, jo kā "ķīniešu" eiropieši uztvēra arī turku, indiešu, birmiešu, vjetnamiešu u.c. Āzijas civilizāciju motīvus.
Eiropiešu aizraušanās sākās Luija XIV galmā, tur modē nākot no Ķīnas ievestajām greznumlietām, porcelānu, audumiem, kuru krāšņā ornamentika bija visai tuva Eiropā dzimstošajam rokoko, pateicoties jezuītu misiju atskaitēm, rodoties plašai interesei par šīs eksotiskās zemes kultūru. XVII gs. lielāko daļu prežu ražoja Ķīnā, taču pēc eiropiešu mākslinieku veidotiem katalogiem, atbilstoši eiropiešu gaumei (lielākā daļa t.s. ķīniešu mākslas izstrādājumu Eiropas muzejos patiesībā ir speciāli Eiropas tirgum ražota šinuazi stila produkcija). XVIII gs. jau eiropiešu amatnieki bija izstrādājuši savas porcelāna, lakas ražošanas, audumu apdrukāšanas metodes, un brīvi strādāja "ķīniešu stilā". Praktiski katram modes vēsmām sekojošam aristokrātam vai pilsonim bija ķīniešu stilā iekārtots kabinets vai bibliotēka, tējas namiņš, lapene vai pagoda dārzā, mēbeles un trauki (Krievijas imperatore Katrīna II lika Carskoje Selo uzbūvēt veselu ciematu "ķīniešu stilā").
