Atšķirības starp "Grieķu uguns" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 24. decembris, plkst. 11.51

Grieķu uguns (an. Greek fire, vc. Griechisches Feuer, kr. греческий огонь) - Bizantijas impērijā VII-X gs. kara flotē izmantots aizdedzinošs maisījums pretinieka kuģu aizdedzināšanai jūras kaujas laikā, īpaši efektīvs tāpēc, ka liesmas nevarēja nodzēst ar ūdeni. Par "grieķu uguni" to dēvēja svešzemnieki, bet paši bizantieši to min kā "jūras uguni" (πῦρ θαλάσσιον, pyr thalassion) vai "slapjo uguni" (πῦρ ὕγρον, pyr hygron), dažkārt arī "spožo uguni" (πῦρ λαμπρόν, pyr lampron).

Pirmo reizi tiek pieminēta 664. gadā (Teofans izmanto Aleksandrijas ēru, kurā laika skaitīšana sākas ar pasaules radīšanu 5501. gadā, t.i. apraksta 673. gada notikumus) Teofana Apliecinātāja jeb Teofana Homologēta (gr. Θεοφάνης Ομολογητής, Theophanes Homologetes, 760.-818.) hronikā, minot, ka to izgudrojis Kaliniks (Καλλινικός) no Sīrijas Heliopoles (Ἡλιουπόλεως, mūsd. Bālbeka Libānā). Maisījums it kā ticis uzglabāts stacionārā vara katlā uz īpaši tam būvēta kuģa (kakkabopyrphoroi) klāja, bet aizdedzinātā maisījuma strūkla no bronzas sifona tēmēta uz pretinieka kuģiem (darbības attālums nav zināms, pēc mūsdienu aplēsēm tas varētu būt 20-30 m). Acīmredzot mehānisms un tā apkalpošana bija pietiekami sarežģīti, jo ir zināms, ka bulgāru hans Krums, 811. gadā sagrābjot Debeltas cietoksni, ieguvis kā laupījumu 36 bronzas sifonus (σίφωνας χαλκοὺς) un arī paša degmaisījuma krājumus, taču ziņu, ka bulgāriem būtu izdevies šo ieroci pielietot karadarbībā, nav. Recepte, ražošana un mehānisms tika glabāti stingrā noslēpumā, to zināja visai nedaudzi cilvēki, līdz ar to XI gs. maisījuma recepte bija zudusi (kaut jau laikabiedri mēģināja aprakstīt sastāvu, taču rekonstruēt maisījumu un mehānismu, par pamatu ņemot šos aprakstus, nav izdevies) un par tā izgatavošanu un pielietošanu ziņu nav. Vēlākos viduslaiku avotos par "grieķu uguni" dēvēja jebkādu aizdedzinošu maisījumu.

Literatūra par šo tēmu

• John Haldon. Greek fire revisited. Recent and current research. // Byzantine style, religion, and civilization. In honour of Sir Steven Runciman. / Elizabeth Jeffreys (Hrsg.) - Cambridge University Press: New York u. a. 2006, ISBN 0-521-83445-7, S. 290–325.
• Cheronis, Nicholas D. Chemical Warfare in the Middle Ages: Kallinikos' "Prepared Fire" // Journal of Chemical Education (Chicago), 1937. p. 360–365
• Pryor John H.; Jeffreys Elizabeth M. The Age of the ΔΡΟΜΩΝ: The Byzantine Navy ca. 500–1204 - Brill Academic Publishers, 2006. ISBN 978-90-04-15197-0
• Roland Alex. Secrecy, Technology, and War: Greek Fire and the Defense of Byzantium, Technology and Culture // Technology and Culture, 1992, 33 (4): 655–679

• Jochen Gartz. Vom griechischen Feuer zum Dynamit. Eine Kulturgeschichte der Explosivstoffe. - E. S. Mittler & Sohn: Hamburg, 2007, ISBN 978-3-8132-0867-2
• Erich Gabriel.: Griechisches Feuer. // Robert Auty u. a. (Hrsg.): Lexikon des Mittelalters. Band 4 - Artemis-Verlag: München, 1989, ISBN 3-7608-8904-2, Sp. 1711f.
• Johannes Preiser-Kapeller. Wunderwaffe des Mittelalters? Geschichte und Theorie des Griechischen Feuers. // Karfunkel-Combat. Nr. 3, 2007, S. 45–47. ISSN 0944-2677
• Ellis Davidson, Hilda R. The Secret Weapon of Byzantium // Byzantinische Zeitschrift 66, 1973. S. 61–74
• Pászthory Emmerich. Über das 'Griechische Feuer'. Die Analyse eines spätantiken Waffensystems // Antike Welt 17 (2), 1986. S. 27–38

Resursi internetā par šo tēmu

• Greek fire - The Applied History Research Group : The University of Calgary

• Das flüssige Feuer : Die byzantinische Geheimwaffe