Atšķirības starp "Katapulta" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Šāda tipa militārā tehnika parādījās Sicīlijā, [[Tirāns|tirāna]] Dionīsija I valdīšanas laikā (405.-367. g. p.m.ē.), pie tam, kas interesantākais, tika izgudrota mērķtiecīgi, monarham izveidojot īpašas militārās darbnīcas, kurās darboties tika noalgoti labākie tehniķi un metemātiķi no visas [[Antīkā pasaule|antīkās pasaules]]. Pirmajām katapultām par pamatu kalpoja klasiskais [[šaujamloks]], palielināts un nostiprināts uz lafetes. Šis katapultu tips, kas šāva milzu bultas, savas konstrukcijas pilnību sasniedza [[Skorpions|skorpionos]] u.c. vēlākos modeļos. Nākamais solis bija atteikšanās no loka atsperes par labu pinuma tipa konstrukcijai, kuru darbināja virvju tauva, kas savērpjoties, uzkrāja kinētisko enerģiju kas, atbrīvojot, piešķīra metamajam lādiņam nepieciešamo paātrinājumu. Katapultas iedalījās divos pamattipos: bultas šaujošajās un akmeņu metamajās iekārtās. Uz [[linga]]s principa konstruētās sengrieķu [[palintonona]]s (romiešiem [[ballista]]s) spēja mest visai nopietna izmēra akmeņus, spējot sadragāt pat mūrus. [[Senā Roma|Senās Romas]] laikā ir bijuši mēģinājumi katapultas ieviest arī uz kara kuģiem, taču uz jūras šis ierocis nebija pietiekami efektīvs, jo šaušanas ātrums bija pārāk lēns un precizitāte pārāk maza (bija gandrīz neiespējami trāpīt pa pretinieka kuģi, kurš strauji pārvietojas). Toties ļoti efektīvs šis ierocis izrādījās uz sauszemes, gan nocietinātu vietu aplenkumos, gan kā aizsardzības ierocis, izvietots uz aizsargmūru sargtorņu augšējām platformām. Katapultas praktiski izzuda agrajos viduslaikos, sabrūkot Romas impērijai - to uzbūvēšana un apkalpošana prasīja ievērojamas inženiertehniskās zināšanas, kādu jaunajās barbaru karalistēs nebija. Klasiskajos viduslaikos praktiski vienīgais katapultu veids, ko prata uzbūvēt un apkalpot, bija krietni vienkāršakais, uz atsvara lingas principa konstruētais [[trebušē]]. | Šāda tipa militārā tehnika parādījās Sicīlijā, [[Tirāns|tirāna]] Dionīsija I valdīšanas laikā (405.-367. g. p.m.ē.), pie tam, kas interesantākais, tika izgudrota mērķtiecīgi, monarham izveidojot īpašas militārās darbnīcas, kurās darboties tika noalgoti labākie tehniķi un metemātiķi no visas [[Antīkā pasaule|antīkās pasaules]]. Pirmajām katapultām par pamatu kalpoja klasiskais [[šaujamloks]], palielināts un nostiprināts uz lafetes. Šis katapultu tips, kas šāva milzu bultas, savas konstrukcijas pilnību sasniedza [[Skorpions|skorpionos]] u.c. vēlākos modeļos. Nākamais solis bija atteikšanās no loka atsperes par labu pinuma tipa konstrukcijai, kuru darbināja virvju tauva, kas savērpjoties, uzkrāja kinētisko enerģiju kas, atbrīvojot, piešķīra metamajam lādiņam nepieciešamo paātrinājumu. Katapultas iedalījās divos pamattipos: bultas šaujošajās un akmeņu metamajās iekārtās. Uz [[linga]]s principa konstruētās sengrieķu [[palintonona]]s (romiešiem [[ballista]]s) spēja mest visai nopietna izmēra akmeņus, spējot sadragāt pat mūrus. [[Senā Roma|Senās Romas]] laikā ir bijuši mēģinājumi katapultas ieviest arī uz kara kuģiem, taču uz jūras šis ierocis nebija pietiekami efektīvs, jo šaušanas ātrums bija pārāk lēns un precizitāte pārāk maza (bija gandrīz neiespējami trāpīt pa pretinieka kuģi, kurš strauji pārvietojas). Toties ļoti efektīvs šis ierocis izrādījās uz sauszemes, gan nocietinātu vietu aplenkumos, gan kā aizsardzības ierocis, izvietots uz aizsargmūru sargtorņu augšējām platformām. Katapultas praktiski izzuda agrajos viduslaikos, sabrūkot Romas impērijai - to uzbūvēšana un apkalpošana prasīja ievērojamas inženiertehniskās zināšanas, kādu jaunajās barbaru karalistēs nebija. Klasiskajos viduslaikos praktiski vienīgais katapultu veids, ko prata uzbūvēt un apkalpot, bija krietni vienkāršakais, uz atsvara lingas principa konstruētais [[trebušē]]. | ||
| − | Pirmās ziņas par katapultu izmantošanu mūsdienu Latvijas teritorijā sniedz [[Indriķa hronika]], minot, ka 1206. gadā Rīgas karaspēks uzbrukuma Daugavas līvu Mārtiņsalas (''Holme'') pilij laikā “(..) kristieši (..) ar paterellām (..) svieda pilī liesmas un akmeņus (..)” un ieņēma pili, apspiežot līvu dumpiniekusi. Tajā pašā 1206. gadā Mārtiņsalas pili aplenca Polockas kņaza Vladimira spēki, kuru rīcībā bija katapulta. | + | Pirmās ziņas par katapultu izmantošanu mūsdienu Latvijas teritorijā sniedz [[Indriķa hronika]], minot, ka 1206. gadā Rīgas karaspēks uzbrukuma Daugavas līvu Mārtiņsalas (''Holme'') pilij laikā “(..) kristieši (..) ar paterellām (..) svieda pilī liesmas un akmeņus (..)” un ieņēma pili, apspiežot līvu dumpiniekusi. Tajā pašā 1206. gadā Mārtiņsalas pili aplenca Polockas kņaza Vladimira spēki, kuru rīcībā bija katapulta. Līdz [[Viduslaiki|attīstītajos viduslaikos]] šaujampulvera parādīšanos, kopš XV gs. mehānisko artilēriju nomainīja uguns artilērija. |
==== LIteratūra par šo tēmu ==== | ==== LIteratūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 21. jūlijs, plkst. 11.36
Katapulta (no sgr. καταπέλτης, katapeltēs - "pret vairogu"; lat. catapulta, an. catapult, vc. Katapult, kr. катапульта) - no V. gs. p.m.ē. līdz XV gs. metamās artilērijas iekārta, paredzēta akmeņu, šķēpu u.c. par šāviņiem izmantojamu smagu priekšmetu mešanai lielā attālumā, lai sadragātu pretinieka ierindu vai aplenktās fortifikācijas būves.
Šāda tipa militārā tehnika parādījās Sicīlijā, tirāna Dionīsija I valdīšanas laikā (405.-367. g. p.m.ē.), pie tam, kas interesantākais, tika izgudrota mērķtiecīgi, monarham izveidojot īpašas militārās darbnīcas, kurās darboties tika noalgoti labākie tehniķi un metemātiķi no visas antīkās pasaules. Pirmajām katapultām par pamatu kalpoja klasiskais šaujamloks, palielināts un nostiprināts uz lafetes. Šis katapultu tips, kas šāva milzu bultas, savas konstrukcijas pilnību sasniedza skorpionos u.c. vēlākos modeļos. Nākamais solis bija atteikšanās no loka atsperes par labu pinuma tipa konstrukcijai, kuru darbināja virvju tauva, kas savērpjoties, uzkrāja kinētisko enerģiju kas, atbrīvojot, piešķīra metamajam lādiņam nepieciešamo paātrinājumu. Katapultas iedalījās divos pamattipos: bultas šaujošajās un akmeņu metamajās iekārtās. Uz lingas principa konstruētās sengrieķu palintononas (romiešiem ballistas) spēja mest visai nopietna izmēra akmeņus, spējot sadragāt pat mūrus. Senās Romas laikā ir bijuši mēģinājumi katapultas ieviest arī uz kara kuģiem, taču uz jūras šis ierocis nebija pietiekami efektīvs, jo šaušanas ātrums bija pārāk lēns un precizitāte pārāk maza (bija gandrīz neiespējami trāpīt pa pretinieka kuģi, kurš strauji pārvietojas). Toties ļoti efektīvs šis ierocis izrādījās uz sauszemes, gan nocietinātu vietu aplenkumos, gan kā aizsardzības ierocis, izvietots uz aizsargmūru sargtorņu augšējām platformām. Katapultas praktiski izzuda agrajos viduslaikos, sabrūkot Romas impērijai - to uzbūvēšana un apkalpošana prasīja ievērojamas inženiertehniskās zināšanas, kādu jaunajās barbaru karalistēs nebija. Klasiskajos viduslaikos praktiski vienīgais katapultu veids, ko prata uzbūvēt un apkalpot, bija krietni vienkāršakais, uz atsvara lingas principa konstruētais trebušē.
Pirmās ziņas par katapultu izmantošanu mūsdienu Latvijas teritorijā sniedz Indriķa hronika, minot, ka 1206. gadā Rīgas karaspēks uzbrukuma Daugavas līvu Mārtiņsalas (Holme) pilij laikā “(..) kristieši (..) ar paterellām (..) svieda pilī liesmas un akmeņus (..)” un ieņēma pili, apspiežot līvu dumpiniekusi. Tajā pašā 1206. gadā Mārtiņsalas pili aplenca Polockas kņaza Vladimira spēki, kuru rīcībā bija katapulta. Līdz attīstītajos viduslaikos šaujampulvera parādīšanos, kopš XV gs. mehānisko artilēriju nomainīja uguns artilērija.
LIteratūra par šo tēmu
- Gordon J.E. Structures, or why Things don't Fall Down. - Penguin Books: Harmondsworth, 1978
Resursi internetā par šo tēmu
- Zeļenkovs A. Dažas piezīmes par metamo ierīču pielietošanu Livonijā 13.–14.gs. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II sējums. - Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds: Rīga, 2001., 8.-32. lpp.
- Zeļenkovs A. Militārā tehnika un cīņa par nocietinājumiem Livonijā XIII-XIV gs. // Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, II daļa. - Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule: Daugavpils, 2003., 98.-106. lpp.
