Atšķirības starp "Manufaktūra" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās manufaktūras administratīvā kārtā izveidoja [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s zemēs, kur XVII gs. otrajā pusē bija: 3 kuģu būvētavas, 17 dzelzs cepļi, 11 enkura kaltuves, 12 naglu kaltuves, 10 lielgabalu lietuves, 4 šauteņu darbnīcas, 2 tērauda cepļi, 3 zvanu lietuves, 7 metāla virpotavas, 9 metālu velmētavas, 8 vara cepļi, 1 naudas kaltuve, 18 gateri, 8 mucenieku darbnīcas, 3 koka virpotavas, 10 vadmalas austuves, 6 vadmalas veltuves, 3 tapešu darbnīcas, 1 brokāta austuve, 1 gobelēnu darbnīca, 3 buru austuves, 85 linu austuves, 3 auklu un tauvu vītuves, 6 etiķa un degvīna vārītavas, 14 salpetra vārītavas, 13 kālija sārma vārītavs, 85 darvas cepļi, 10 stikla cepļi, 30 kaļka cepļi, 20 ķieģeļu cepļi, 5 pulvera dzirnavas, 6 ziepju vārītavas, 4 ādu mītuves, 6 sedlinieku darbnīcas, 6 krāsotavas, 5 papīra dzirnavas, 4 dzintara virpotavas, 5 šķirnes aitu audzētavas, 1 šķirnes zirgu audzētava, 1 piekūnu audzētava. Kopumā tajās strādāja 400 ārzemju un aptuveni 600 latviešu meistaru un zeļļu, kā arī aptuveni 4000 klaušu zemnieku. Dažādās darbnīcas centās veidot vienuviet kompleksos (''Werk''), lai būtu lētāka loģistika un mazāka darbaspēka maiņa. [[Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs|hercogs Jēkabs]] 1664. gadā Norvēģijā iegādājās vairākas dzelz raktuves, lai varētu apgādāt kurzemes dzelzs cepļus ar augstākas kvalitātes rūdu. Sākotnēji manufaktūru produkcija varēja konkurēt ar importa precēm, tad ar laiku tā tomēr zaudēja savas augstās pašizmaksas un sliktās kvalitātes dēļ. Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers vēl mēģināja turpināt priekšteču iesākto, tomēr Ziemeļu karā manufaktūras tika izpostītas, bet pēc tam pakāpeniski panīka un izputēja. Neviena no mūsdienu Latvijas teritorijā bijušajām manufaktūrām nekad nav tikusi arheoloģiski pētīta, lai arī drupas dažviet saglabājušās. Avotu ziņas par XVII gadsimta hercogistes manufaktūrām ir fragmentāras un neskaidras. Tās atradās dažādās muižās un parasti nemaz nebija kompakti izvietotas: krāsnis varēja atrasties vienā vietā, dažādas specializācijas kalves, lielgabalu urbšanas darbnīca izkliedētas ap to lielā teritorijā, bet viss kopā vienalga skaitījās viena manufaktūra. | Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās manufaktūras administratīvā kārtā izveidoja [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s zemēs, kur XVII gs. otrajā pusē bija: 3 kuģu būvētavas, 17 dzelzs cepļi, 11 enkura kaltuves, 12 naglu kaltuves, 10 lielgabalu lietuves, 4 šauteņu darbnīcas, 2 tērauda cepļi, 3 zvanu lietuves, 7 metāla virpotavas, 9 metālu velmētavas, 8 vara cepļi, 1 naudas kaltuve, 18 gateri, 8 mucenieku darbnīcas, 3 koka virpotavas, 10 vadmalas austuves, 6 vadmalas veltuves, 3 tapešu darbnīcas, 1 brokāta austuve, 1 gobelēnu darbnīca, 3 buru austuves, 85 linu austuves, 3 auklu un tauvu vītuves, 6 etiķa un degvīna vārītavas, 14 salpetra vārītavas, 13 kālija sārma vārītavs, 85 darvas cepļi, 10 stikla cepļi, 30 kaļka cepļi, 20 ķieģeļu cepļi, 5 pulvera dzirnavas, 6 ziepju vārītavas, 4 ādu mītuves, 6 sedlinieku darbnīcas, 6 krāsotavas, 5 papīra dzirnavas, 4 dzintara virpotavas, 5 šķirnes aitu audzētavas, 1 šķirnes zirgu audzētava, 1 piekūnu audzētava. Kopumā tajās strādāja 400 ārzemju un aptuveni 600 latviešu meistaru un zeļļu, kā arī aptuveni 4000 klaušu zemnieku. Dažādās darbnīcas centās veidot vienuviet kompleksos (''Werk''), lai būtu lētāka loģistika un mazāka darbaspēka maiņa. [[Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs|hercogs Jēkabs]] 1664. gadā Norvēģijā iegādājās vairākas dzelz raktuves, lai varētu apgādāt kurzemes dzelzs cepļus ar augstākas kvalitātes rūdu. Sākotnēji manufaktūru produkcija varēja konkurēt ar importa precēm, tad ar laiku tā tomēr zaudēja savas augstās pašizmaksas un sliktās kvalitātes dēļ. Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers vēl mēģināja turpināt priekšteču iesākto, tomēr Ziemeļu karā manufaktūras tika izpostītas, bet pēc tam pakāpeniski panīka un izputēja. Neviena no mūsdienu Latvijas teritorijā bijušajām manufaktūrām nekad nav tikusi arheoloģiski pētīta, lai arī drupas dažviet saglabājušās. Avotu ziņas par XVII gadsimta hercogistes manufaktūrām ir fragmentāras un neskaidras. Tās atradās dažādās muižās un parasti nemaz nebija kompakti izvietotas: krāsnis varēja atrasties vienā vietā, dažādas specializācijas kalves, lielgabalu urbšanas darbnīca izkliedētas ap to lielā teritorijā, bet viss kopā vienalga skaitījās viena manufaktūra. | ||
| − | Skat. arī: [[cunfte]], [[fabrika]], [[dzelzs ceplis]], [[darvas dedzinātava]], [[salpetra vārītava]], [[kālija vārītava]], [[kaļķu ceplis]], [[ķieģeļu ceplis]], [[stikla ceplis]], [[pulvera dzirnavas]], [[ziepju vārītava]], [[ | + | Skat. arī: [[cunfte]], [[fabrika]], [[dzelzs ceplis]], [[darvas dedzinātava]], [[salpetra vārītava]], [[kālija vārītava]], [[kaļķu ceplis]], [[ķieģeļu ceplis]], [[stikla ceplis]], [[pulvera dzirnavas]], [[ziepju vārītava]], [[potašas vārītava]], [[papīra dzirnavas]], [[tapiserija]], [[tauvu darbnīca]], [[ādu mītuve]], [[sedlenieku darbnīca]] |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 19. jūlijs, plkst. 09.07
Manufaktūra (jaunlat. manufactura, no lat. manus - "roka" + facere - "izgatavošana"; an./fr. manufacture, vc. Werk, Manufaktur, kr. мануфактура) - organizēta standartizētas produkcijas ražotne, kurā ražošanas procesa pamatā ir algotu amatnieku roku darbs un darba dalīšana, kas bija izplatīta pirms mašinizētās rūpniecības. Manufaktūru ražošanas princips bija visai attīstīts jau Senajā Grieķijā un Senajā Romā, taču Rietumeiropā agrajos viduslaikos panīka un no jauna atdzima XIV-XV gs. Itālijā. No turienes turpmākajā gadsimtā izplatījās pa visu Eiropu un līdz XVIII gs. bija dominējošā ražošanas forma tekstilrūpniecībā, papīra un stikla ražošanā, metālapstrādē, kuģubūvē u.c. nozarēs.
Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās manufaktūras administratīvā kārtā izveidoja Kurzemes un Zemgales hercogistes zemēs, kur XVII gs. otrajā pusē bija: 3 kuģu būvētavas, 17 dzelzs cepļi, 11 enkura kaltuves, 12 naglu kaltuves, 10 lielgabalu lietuves, 4 šauteņu darbnīcas, 2 tērauda cepļi, 3 zvanu lietuves, 7 metāla virpotavas, 9 metālu velmētavas, 8 vara cepļi, 1 naudas kaltuve, 18 gateri, 8 mucenieku darbnīcas, 3 koka virpotavas, 10 vadmalas austuves, 6 vadmalas veltuves, 3 tapešu darbnīcas, 1 brokāta austuve, 1 gobelēnu darbnīca, 3 buru austuves, 85 linu austuves, 3 auklu un tauvu vītuves, 6 etiķa un degvīna vārītavas, 14 salpetra vārītavas, 13 kālija sārma vārītavs, 85 darvas cepļi, 10 stikla cepļi, 30 kaļka cepļi, 20 ķieģeļu cepļi, 5 pulvera dzirnavas, 6 ziepju vārītavas, 4 ādu mītuves, 6 sedlinieku darbnīcas, 6 krāsotavas, 5 papīra dzirnavas, 4 dzintara virpotavas, 5 šķirnes aitu audzētavas, 1 šķirnes zirgu audzētava, 1 piekūnu audzētava. Kopumā tajās strādāja 400 ārzemju un aptuveni 600 latviešu meistaru un zeļļu, kā arī aptuveni 4000 klaušu zemnieku. Dažādās darbnīcas centās veidot vienuviet kompleksos (Werk), lai būtu lētāka loģistika un mazāka darbaspēka maiņa. hercogs Jēkabs 1664. gadā Norvēģijā iegādājās vairākas dzelz raktuves, lai varētu apgādāt kurzemes dzelzs cepļus ar augstākas kvalitātes rūdu. Sākotnēji manufaktūru produkcija varēja konkurēt ar importa precēm, tad ar laiku tā tomēr zaudēja savas augstās pašizmaksas un sliktās kvalitātes dēļ. Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers vēl mēģināja turpināt priekšteču iesākto, tomēr Ziemeļu karā manufaktūras tika izpostītas, bet pēc tam pakāpeniski panīka un izputēja. Neviena no mūsdienu Latvijas teritorijā bijušajām manufaktūrām nekad nav tikusi arheoloģiski pētīta, lai arī drupas dažviet saglabājušās. Avotu ziņas par XVII gadsimta hercogistes manufaktūrām ir fragmentāras un neskaidras. Tās atradās dažādās muižās un parasti nemaz nebija kompakti izvietotas: krāsnis varēja atrasties vienā vietā, dažādas specializācijas kalves, lielgabalu urbšanas darbnīca izkliedētas ap to lielā teritorijā, bet viss kopā vienalga skaitījās viena manufaktūra.
Skat. arī: cunfte, fabrika, dzelzs ceplis, darvas dedzinātava, salpetra vārītava, kālija vārītava, kaļķu ceplis, ķieģeļu ceplis, stikla ceplis, pulvera dzirnavas, ziepju vārītava, potašas vārītava, papīra dzirnavas, tapiserija, tauvu darbnīca, ādu mītuve, sedlenieku darbnīca
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 233. lpp.
- Jakovļeva Mārīte. Kurzemes hercogu dzelzsmanufaktūras. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 29.-48. lpp.
- Jenšs J. Kapitālistiskā manufaktūra Vidzemē XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā. - Rīga, 1951
- Zeida Ā. Ķieģeļu un kaļķu cepļi Latvijā feodālisma laikā. // Vēstures problēmas, V, Rīga, 1962.
- Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795). / I.Grosvalds, U.Alksnis, A.Zalsters, I.Meirovics. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 22.-34.lpp.
- Joachim Kermann. Die Manufakturen im Rheinland 1750–1830. // Rheinisches Archiv. Band 82 - Röhrscheid: Bonn, 1972, ISBN 3-7928-0319-4
- Arnulf Siebeneicker. Offizianten und Ouvriers : Sozialgeschichte der Königlichen Porzellan-Manufaktur und der Königlichen Gesundheitsgeschirr-Manufaktur in Berlin 1763 - 1880. - Gruyter: Berlin, 2001, ISBN 3-11-017158-9
- Rolf Straubel: Kaufleute und Manufakturunternehmer. Eine empirische Untersuchung über die sozialen Träger von Handel und Grossgewerbe in den mittleren preussischen Provinzen (1763 bis 1815). // Vierteljahrschrift für Sozial- und Wirtschaftsgeschichte, Beiheft 122 - Steiner: Stuttgart, 1995, ISBN 3-515-06714-0
- 2. Zukunftsforum Deutsche Manufakturen : Manufakturen & Berater [Dokumentation]. - Deutsche Manufakturen: Bremen, 2011, ISBN 978-3-981473-21-6
Resursi internetā par šo tēmu
- Manufaktūra // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca
- Manufaktūra // Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm
- Jakovļeva M. Kurzemes hercogistes pārvaldes teritoriju, robežas un metālieguves manufaktūras (1561-1795) - promocijas darbs
