Atšķirības starp "Hans" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Hans''' (mng. ''хан''; ķīn. ''可汗 - kèhán'', an. ''khan'', vc. ''Khan, Chan'', kr. ''хан'') – kungs, valdnieks. Eirāzijas stepes nomadu cilšu valdnieka tituls. Pēc statusa analogs eiropiešu titulam "karalis". | '''Hans''' (mng. ''хан''; ķīn. ''可汗 - kèhán'', an. ''khan'', vc. ''Khan, Chan'', kr. ''хан'') – kungs, valdnieks. Eirāzijas stepes nomadu cilšu valdnieka tituls. Pēc statusa analogs eiropiešu titulam "karalis". | ||
| − | Etimoloģiski, visticamāk, mongoļu tituls "han" cēlies no senāka tjurku vārda "kagan" (qaghan, s-mng. ᠬᠠᠭᠠᠨ - qaγan), kur glotālais līdzskanis laika gaitā transformējies par garu patskani (tjurku valodās | + | Etimoloģiski, visticamāk, mongoļu tituls "han" cēlies no senāka tjurku vārda "kagan" (qaghan, s-mng. ᠬᠠᠭᠠᠨ - qaγan), kur glotālais līdzskanis laika gaitā transformējies par garu patskani (tjurku valodās lietotais patskanis "k" senmongoļu valodā bieži transformējās par "h" un otrādi). |
Sākotnēji vēlēts senmongoļu vadonis. Pēc X gs. titulu sāka arī mantot, vēlēšanām kļūstot formālām, taču gadījumā, ja hans nespēja pildīt savas funkcijas, aristokrātijas sapulce - kurultajs, - to varēja atcelt, ievēlot piemērotāku kandidatūru (bijušajās Mongoļu impērijas zemēs par hanu varēja kļūt tikai čingisīds). Atkarībā no avota un laika, izrunas rakstības formas mainās: "hans", "kaans/haans", "kagans/hagans" u.tml., – principā ir viena titula dažādas izrunas. Tā kirgīzu valdnieku Barsu avoti dēvē gan par hanu, gan kaganu, Ķīnas Dzjiņ monarhu dēvē gan par imperatoru, gan par hanu, un arī pirmie senmongoļu valdnieki - Čingishans un tā dēli, - bija hani, bet par kaganu, pēc P. Peljo (Paul Pelliot) domām, sāk dēvēties tikai Hubilajs. Vēstures literatūrā pieņemts atšķirīgi lietot titulus "hans" un "kagans" (skat.), lai būtu vieglāk stratificēt monarha statusu pēc nozīmīguma. | Sākotnēji vēlēts senmongoļu vadonis. Pēc X gs. titulu sāka arī mantot, vēlēšanām kļūstot formālām, taču gadījumā, ja hans nespēja pildīt savas funkcijas, aristokrātijas sapulce - kurultajs, - to varēja atcelt, ievēlot piemērotāku kandidatūru (bijušajās Mongoļu impērijas zemēs par hanu varēja kļūt tikai čingisīds). Atkarībā no avota un laika, izrunas rakstības formas mainās: "hans", "kaans/haans", "kagans/hagans" u.tml., – principā ir viena titula dažādas izrunas. Tā kirgīzu valdnieku Barsu avoti dēvē gan par hanu, gan kaganu, Ķīnas Dzjiņ monarhu dēvē gan par imperatoru, gan par hanu, un arī pirmie senmongoļu valdnieki - Čingishans un tā dēli, - bija hani, bet par kaganu, pēc P. Peljo (Paul Pelliot) domām, sāk dēvēties tikai Hubilajs. Vēstures literatūrā pieņemts atšķirīgi lietot titulus "hans" un "kagans" (skat.), lai būtu vieglāk stratificēt monarha statusu pēc nozīmīguma. | ||
Eiropas avotu apritē tituls ienācis, saskarsmē ar Mongoļu impērijas provinču Zelta ordas un Ilhanu ordas valdniekiem. "Hans" lietoja gan attiecībā uz augstāko valdnieku (piem. Čingishans), gan ar laiku arī citiem augstākās aristokrātijas pārstāvjiem, piemēram, lielo vasaļu tituls bija "tarhans", bet suverēni valdnieki, kas nebija čingizīdi, bieži titulējās kā "gurhani". Iekarotajā Persijā tituls bija ''ilhans'' (no ''el han'' - "tautas hans", pirmo reizi tituls parādās [[Tjurku kaganāts|Tjurku kaganātā]]), bet ''hans'' vēlāk tur lietoja kā provinču vietvalžu titulu (piemēram, tās Aizkaukāza provinču vietvalži: Karabahas hans, Šekinas hans, Nahičevanas hans u.c.). Arī citās viduslaiku valstīs tituls bija izplatīts, piemēram, Osmaņu sultāni, Bajazets I un Muhameds I, kā papildu titulu lietoja arī ''hans'', Indijas lielie mogoli titulā titulējās kā "visugaišie hani, augstākie hagani". Tituls sastopams Centrālāzijas zemēs līdz pat jaunākajiem laikiem. | Eiropas avotu apritē tituls ienācis, saskarsmē ar Mongoļu impērijas provinču Zelta ordas un Ilhanu ordas valdniekiem. "Hans" lietoja gan attiecībā uz augstāko valdnieku (piem. Čingishans), gan ar laiku arī citiem augstākās aristokrātijas pārstāvjiem, piemēram, lielo vasaļu tituls bija "tarhans", bet suverēni valdnieki, kas nebija čingizīdi, bieži titulējās kā "gurhani". Iekarotajā Persijā tituls bija ''ilhans'' (no ''el han'' - "tautas hans", pirmo reizi tituls parādās [[Tjurku kaganāts|Tjurku kaganātā]]), bet ''hans'' vēlāk tur lietoja kā provinču vietvalžu titulu (piemēram, tās Aizkaukāza provinču vietvalži: Karabahas hans, Šekinas hans, Nahičevanas hans u.c.). Arī citās viduslaiku valstīs tituls bija izplatīts, piemēram, Osmaņu sultāni, Bajazets I un Muhameds I, kā papildu titulu lietoja arī ''hans'', Indijas lielie mogoli titulā titulējās kā "visugaišie hani, augstākie hagani". Tituls sastopams Centrālāzijas zemēs līdz pat jaunākajiem laikiem. | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 23. marts, plkst. 07.23
Hans (mng. хан; ķīn. 可汗 - kèhán, an. khan, vc. Khan, Chan, kr. хан) – kungs, valdnieks. Eirāzijas stepes nomadu cilšu valdnieka tituls. Pēc statusa analogs eiropiešu titulam "karalis". Etimoloģiski, visticamāk, mongoļu tituls "han" cēlies no senāka tjurku vārda "kagan" (qaghan, s-mng. ᠬᠠᠭᠠᠨ - qaγan), kur glotālais līdzskanis laika gaitā transformējies par garu patskani (tjurku valodās lietotais patskanis "k" senmongoļu valodā bieži transformējās par "h" un otrādi). Sākotnēji vēlēts senmongoļu vadonis. Pēc X gs. titulu sāka arī mantot, vēlēšanām kļūstot formālām, taču gadījumā, ja hans nespēja pildīt savas funkcijas, aristokrātijas sapulce - kurultajs, - to varēja atcelt, ievēlot piemērotāku kandidatūru (bijušajās Mongoļu impērijas zemēs par hanu varēja kļūt tikai čingisīds). Atkarībā no avota un laika, izrunas rakstības formas mainās: "hans", "kaans/haans", "kagans/hagans" u.tml., – principā ir viena titula dažādas izrunas. Tā kirgīzu valdnieku Barsu avoti dēvē gan par hanu, gan kaganu, Ķīnas Dzjiņ monarhu dēvē gan par imperatoru, gan par hanu, un arī pirmie senmongoļu valdnieki - Čingishans un tā dēli, - bija hani, bet par kaganu, pēc P. Peljo (Paul Pelliot) domām, sāk dēvēties tikai Hubilajs. Vēstures literatūrā pieņemts atšķirīgi lietot titulus "hans" un "kagans" (skat.), lai būtu vieglāk stratificēt monarha statusu pēc nozīmīguma. Eiropas avotu apritē tituls ienācis, saskarsmē ar Mongoļu impērijas provinču Zelta ordas un Ilhanu ordas valdniekiem. "Hans" lietoja gan attiecībā uz augstāko valdnieku (piem. Čingishans), gan ar laiku arī citiem augstākās aristokrātijas pārstāvjiem, piemēram, lielo vasaļu tituls bija "tarhans", bet suverēni valdnieki, kas nebija čingizīdi, bieži titulējās kā "gurhani". Iekarotajā Persijā tituls bija ilhans (no el han - "tautas hans", pirmo reizi tituls parādās Tjurku kaganātā), bet hans vēlāk tur lietoja kā provinču vietvalžu titulu (piemēram, tās Aizkaukāza provinču vietvalži: Karabahas hans, Šekinas hans, Nahičevanas hans u.c.). Arī citās viduslaiku valstīs tituls bija izplatīts, piemēram, Osmaņu sultāni, Bajazets I un Muhameds I, kā papildu titulu lietoja arī hans, Indijas lielie mogoli titulā titulējās kā "visugaišie hani, augstākie hagani". Tituls sastopams Centrālāzijas zemēs līdz pat jaunākajiem laikiem.
Skat. arī kagans
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 84. lpp.
- Christopher Kaplonski. Truth, History and Politics in Mongolia: Memory of Heroes. Routledge, 2004, - 248 pages. ISBN 0415307988
- Rene Grousset, Naomi Walford. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia. - Rutgers University Press, 1988
- Menges K. Titles and organisational Terms of the Qytan (Liao) and the Qara-Qytan (Si-Liao). // Rocznik Orientalistyczny, tom XVII (1951-52). Krakow, 1953
- Menges K. Der Titel "Gourkhan" der Qara-Qytaj. // Ural-Altaische Jahrbűcher. Bd. XXIV. H. 3-4. 1952
- Бертагаев Т.А. О терминах кан – хан – каган в монгольских языках. // Проблемы алтаистики и монголоведения. - Элиста, 1973. - С. 43–47.
- Бертагаев Т.А. Об этимологии хaн~хаган, хатун и об их отношении к хaт // Тюркологические исследования. - Москва, 1976
- Березин И. Н. Замечания о слове "куркан". // Журнал Министерства Народного Просвещения. СПб., 1839. Ч. 22. Отд. 7
Resursi internetā par šo tēmu
- Khan - Britannica.com
- Rene Grousset, Naomi Walford. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia. - Rutgers University Press, 1988
