Atšķirības starp "Mītavas nāves gājiens" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
11. martā sākās [[Latvijas zemessardze]]s (t.s. Baltijas landesvēra) uzbrukums no Kuldīgas un 15. martā jau bija aieņemts Tukums, kur izdevās panākt un atbrīvot vairāk nekā simtu no Tukuma uz austrumiem lielinieku aizdzītu apcietināto vācbaltiešu). Šo panākumu spārnoti, zemessargi steidzās turpināt uzbrukumu, kaut dienvidos esošās Vācijas armijas [[Dzelzdivīzija]]s un 1. gvardes rezerves divīzijas vienības nesteidzās doties uz priekšu. 17. martā ap pulksten 22:00 vakarā sākās uzbrukums Jelgavas virzienā, un 18. marta rītā kolonna bija jau 10 km no Jelgavas, Brakšķos. | 11. martā sākās [[Latvijas zemessardze]]s (t.s. Baltijas landesvēra) uzbrukums no Kuldīgas un 15. martā jau bija aieņemts Tukums, kur izdevās panākt un atbrīvot vairāk nekā simtu no Tukuma uz austrumiem lielinieku aizdzītu apcietināto vācbaltiešu). Šo panākumu spārnoti, zemessargi steidzās turpināt uzbrukumu, kaut dienvidos esošās Vācijas armijas [[Dzelzdivīzija]]s un 1. gvardes rezerves divīzijas vienības nesteidzās doties uz priekšu. 17. martā ap pulksten 22:00 vakarā sākās uzbrukums Jelgavas virzienā, un 18. marta rītā kolonna bija jau 10 km no Jelgavas, Brakšķos. | ||
| − | Bīstoties no zemessargu uzbrukuma, Jelgavas padomju kara tribunāls piesprieda nāvi vairāk nekā 70 ieslodzītajiem vācbaltiešiem, kurus aprakat turpat, bet 18. martā 6:00 no rīta visus pārējos ieslodzītos - ļaudis spēka gados, sievietes, sirmgalvjus, bērnus un slimniekus, - sarkanarmiešu konvoja apsardzībā nosūtīja kājām uz Rīgu. Kopējo uz Rīgu aizdzīto ieslodzīto skaitu precīzi noteikt nevar, jo dokumenti nav saglabājušies, taču visbiežāk literatūrā figurē 300 vīrieši un 150 sievietes, no kuriem no kuriem Rīgā 19. marta rītā nonāca 284. Aptuveni 20 gūstekņi bija spējuši pa ceļam nakts tumsā aizbēgt. Daudzi noslepkavotie palika pazuduši uz visiem laikiem, jo viņus nošāva un ieraka ceļa posmā, ko landesvērs atkaroja tikai 22. maijā. Rīgā Jelgavas revolucionārais tribunāls 20., 21. un 23. marta sēdēs notiesāja uz nāvi 50 personas no tām, kas bija atdzīti no Jelgavas, 25. martā uz koncentrācijas nometni nosūtīja 122 personas, pārējos ieslodzīja Citadelē, kur lielāko daļu nošāva vēlāk. | + | Bīstoties no zemessargu uzbrukuma, Jelgavas padomju kara tribunāls piesprieda nāvi vairāk nekā 70 ieslodzītajiem vācbaltiešiem, kurus aprakat turpat, bet 18. martā 6:00 no rīta visus pārējos ieslodzītos - ļaudis spēka gados, sievietes, sirmgalvjus, bērnus un slimniekus, - sarkanarmiešu konvoja apsardzībā nosūtīja kājām uz Rīgu. Kopējo uz Rīgu aizdzīto ieslodzīto skaitu precīzi noteikt nevar, jo dokumenti nav saglabājušies, taču visbiežāk literatūrā figurē 300 vīrieši un 150 sievietes, no kuriem no kuriem Rīgā 19. marta rītā nonāca 284. Aptuveni 20 gūstekņi bija spējuši pa ceļam nakts tumsā aizbēgt. Daudzi noslepkavotie palika pazuduši uz visiem laikiem, jo viņus nošāva un ieraka ceļa posmā, ko landesvērs atkaroja tikai 22. maijā. Rīgā Jelgavas revolucionārais tribunāls 20., 21. un 23. marta sēdēs notiesāja uz nāvi 50 personas no tām, kas bija atdzīti no Jelgavas, 25. martā uz koncentrācijas nometni nosūtīja 122 personas, pārējos ieslodzīja Citadelē, kur lielāko daļu nošāva vēlāk. Landesvēra karavīri, sekojot lieliniekiem, ceļa malā atrada daudzu nošauto līķus, kas ļoti ietekmēja to atriebības alkas un veicināja t.s. [[Baltais terors Latvijā|balto teroru]]. |
| − | |||
| − | Landesvēra karavīri, sekojot lieliniekiem, ceļa malā atrada daudzu nošauto līķus, kas ļoti ietekmēja to atriebības alkas un veicināja t.s. [[Baltais terors Latvijā|balto teroru]]. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2017. gada 25. augusts, plkst. 14.36
Nāves gājiens no Jelgavas uz Rīgu (vc. Todesmarsch vom Mitau nach Riga) – 1919. gada 18. martā Padomju Latvijas varas iestāžu veikta akcija, ieslodzīto (absolūtais vairums vācbaltieši) pārdzīšana no Mītavas (mūsd. Jelgava) uz Rīgu, salā pa apledojušo ceļu kājām veicot 45 km, bet nespējniekus un pārāk lēnus gājējus pa ceļam nogalinot.
11. martā sākās Latvijas zemessardzes (t.s. Baltijas landesvēra) uzbrukums no Kuldīgas un 15. martā jau bija aieņemts Tukums, kur izdevās panākt un atbrīvot vairāk nekā simtu no Tukuma uz austrumiem lielinieku aizdzītu apcietināto vācbaltiešu). Šo panākumu spārnoti, zemessargi steidzās turpināt uzbrukumu, kaut dienvidos esošās Vācijas armijas Dzelzdivīzijas un 1. gvardes rezerves divīzijas vienības nesteidzās doties uz priekšu. 17. martā ap pulksten 22:00 vakarā sākās uzbrukums Jelgavas virzienā, un 18. marta rītā kolonna bija jau 10 km no Jelgavas, Brakšķos.
Bīstoties no zemessargu uzbrukuma, Jelgavas padomju kara tribunāls piesprieda nāvi vairāk nekā 70 ieslodzītajiem vācbaltiešiem, kurus aprakat turpat, bet 18. martā 6:00 no rīta visus pārējos ieslodzītos - ļaudis spēka gados, sievietes, sirmgalvjus, bērnus un slimniekus, - sarkanarmiešu konvoja apsardzībā nosūtīja kājām uz Rīgu. Kopējo uz Rīgu aizdzīto ieslodzīto skaitu precīzi noteikt nevar, jo dokumenti nav saglabājušies, taču visbiežāk literatūrā figurē 300 vīrieši un 150 sievietes, no kuriem no kuriem Rīgā 19. marta rītā nonāca 284. Aptuveni 20 gūstekņi bija spējuši pa ceļam nakts tumsā aizbēgt. Daudzi noslepkavotie palika pazuduši uz visiem laikiem, jo viņus nošāva un ieraka ceļa posmā, ko landesvērs atkaroja tikai 22. maijā. Rīgā Jelgavas revolucionārais tribunāls 20., 21. un 23. marta sēdēs notiesāja uz nāvi 50 personas no tām, kas bija atdzīti no Jelgavas, 25. martā uz koncentrācijas nometni nosūtīja 122 personas, pārējos ieslodzīja Citadelē, kur lielāko daļu nošāva vēlāk. Landesvēra karavīri, sekojot lieliniekiem, ceļa malā atrada daudzu nošauto līķus, kas ļoti ietekmēja to atriebības alkas un veicināja t.s. balto teroru.
Literatūra par šo tēmu
- Karls Oto Šlaus. Lielinieku laiki Jelgavā: 1919. gada 9. janvāris – 18. marts. (Bolschewikenzeit in Mitau: 9. Januar - 18. März 1999) - Harro fon Hiršheita izdevniecība: Aizpute, 1999.
