Atšķirības starp "Tautas Saeima" versijām

Pašreizējā versija, 2020. gada 11. augusts, plkst. 10.25

priekšvēlēšanu aģitatori

Latvijas Tautas Saeima - 1940. gadā okupācijas apstākļos, Sarkanās armijas un PSRS drošības struktūru uzraudzībā t.s. tautas valdības izveidotas kolaboracionistiskas likumdevējas institūcijas nosaukums laikā no 21.07. līdz 25.08. Saskaņā ar A.Kirhenšteina valdības 04. jūlijā pieņemto Saeimas vēlēšanu likumu 1940. gada 14.-15. jūlijā tika rīkotas jaunas Saeimas vēlēšanas. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - Darba tautas bloks, - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī LK(b)P un ko veidoja galvenokārt Latvijas kompartijas, kā arī Latvijas Darba jaunatnes savienības un Sarkanās palīdzības biedri, kuri šo partiju atbalstīja. Vēlēšanu komisijas uzraudzīja PSRS drošības dienestu pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja viņam šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā Saeimas vēlēšanu likuma bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos“ arestēja un tiesāja.^[1] Visi 100 Darba tautas bloka izvirzītie kandidāti tika ievēlēti. 21.07. jaunievēlētā „Tautas Saeima“ pasludināja Latvijas Republikas likvidēšanu, "padomju varas atjaunošanu", t.i. jaunas valsts - Latvijas PSR - proklamēšanu, un nolēma, pārkāpjot Satversmi^[2], t.i. nelikumīgi, lūgt Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā. 13. augustā Maskavā VK(b)P CK pieņēma lēmumu Tautas Saeimu pārdēvēt par "Latvijas Padomju Savienotās Sociālistiskās Republikas pagaidu Augstāko Padomi". 2. sesijā 25. augustā Latvijas PSR Tautas saeima vienbalsīgi pieņēma jau 13.08. VK(b)P CK Politbirojā apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju (kas bija bija 1936. gada t.s. Staļina konstitūcijas tulkojums).

Atsauces un paskaidrojumi

↑ LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.
↑
Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu:
- - Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
  - Otrkārt, Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."
  - Treškārt, Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.
  - Ceturtkārt, Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piem., . Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).
  - Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.

Literatūra par šo tēmu

1940. gada Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanu materiāli (sast. un koment. autore I. Gore). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1991. Nr.1., 117.-148. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

[1] LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.

[2] Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu:
Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".

Otrkārt, Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."

Treškārt, Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.

Ceturtkārt, Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piem., . Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).

Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.

[3] Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".

Otrkārt, Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."

Treškārt, Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.

Ceturtkārt, Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piem., . Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).

Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.

[4] Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".

[5] Otrkārt, Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."

[6] Treškārt, Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.

[7] Ceturtkārt, Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piem., . Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).

[8] Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.

[1]

[2]

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
 [[Attēls:Latvia_election_1940.jpg‎‎|right|thumb|300px|priekšvēlēšanu aģitatori]]
-Latvijas '''Tautas Saeima''' - 1940. gadā [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas]] apstākļos, [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] un [[PSRS]] drošības struktūru uzraudzībā uz brīdi izveidotas likumdevējas institūcijas nosaukums laikā no 21.07. līdz 25.08. Saskaņā ar [[Kirchenšteins Augusts|A.Kirhenšteina]] valdības 04. jūlijā pieņemto ''Saeimas vēlēšanu likumu'' 1940. gada 14.-15. jūlijā tika rīkotas jaunas [[Saeima]]s vēlēšanas. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - ''[[Darba tautas bloks]]'', - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī [[LK(b)P]] un ko veidoja galvenokārt Latvijas kompartijas, kā arī [[Latvijas Darba jaunatnes savienība]]s un [[Sarkanā palīdzība|Sarkanās palīdzības]] biedri, kuri šo partiju atbalstīja. Daudzās vēlēšanu komisijās bija okupētājvaras, pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja viņam šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu ''Saeimas'' vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā ''Saeimas vēlēšanu likuma'' bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos“ arestēja un tiesāja.<ref>LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.</ref> Visi 100 Darba tautas bloka izvirzītie kandidāti tika ievēlēti. 21.07. jaunievēlētā „Tautas Saeima“ pasludināja Latvijas Republikas likvidēšanu, "padomju varas atjaunošanu", t.i. jaunas valsts - [[Latvijas PSR]] - proklamēšanu, un nolēma, pārkāpjot Satversmi<ref>Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu:
+Latvijas '''Tautas Saeima''' - 1940. gadā [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas]] apstākļos, [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] un [[PSRS]] drošības struktūru uzraudzībā t.s. [[tautas valdība]]s izveidotas [[kolaboracionisms|kolaboracionistiskas]] likumdevējas institūcijas nosaukums laikā no 21.07. līdz 25.08. Saskaņā ar [[Kirchenšteins Augusts|A.Kirhenšteina]] valdības 04. jūlijā pieņemto ''Saeimas vēlēšanu likumu'' 1940. gada 14.-15. jūlijā tika rīkotas jaunas [[Saeima]]s vēlēšanas. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - ''[[Darba tautas bloks]]'', - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī [[LK(b)P]] un ko veidoja galvenokārt Latvijas kompartijas, kā arī [[Latvijas Darba jaunatnes savienība]]s un [[Sarkanā palīdzība|Sarkanās palīdzības]] biedri, kuri šo partiju atbalstīja. Vēlēšanu komisijas uzraudzīja PSRS drošības dienestu pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja viņam šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu ''Saeimas'' vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā ''Saeimas vēlēšanu likuma'' bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos“ arestēja un tiesāja.<ref>LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.</ref> Visi 100 Darba tautas bloka izvirzītie kandidāti tika ievēlēti. 21.07. jaunievēlētā „Tautas Saeima“ pasludināja Latvijas Republikas likvidēšanu, "padomju varas atjaunošanu", t.i. jaunas valsts - [[Latvijas PSR]] - proklamēšanu, un nolēma, pārkāpjot Satversmi<ref>Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu:
 ** '''Pirmkārt''', Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
 ** '''Otrkārt''', Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."

Atšķirības starp "Tautas Saeima" versijām

Pašreizējā versija, 2020. gada 11. augusts, plkst. 10.25

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt