Atšķirības starp "Lībieši" versijām

Versija, kas saglabāta 2023. gada 31. marts, plkst. 12.46

Lībieši (lat. lyvones, vc. Live, Livenvolk, senkr. либь, любь; pašnosaukums līb, lībe roust), daiļliteratūrā arī līvi - tauta Daugavas un Gaujas upju lejteču baseinos, kā arī Vidzemes piekrastē (14. gs. Kurzemē ir bijuši vairāki ciemati 14.-15.gs. Talsu, Kuldīgas, Sabiles un Tukuma apkārtnē, kuru iedzīvotājiem somugriski vārdi, taču vai tie lībieši, vai avotos minētie vendi, nav zināms).

Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats (~70% rotu un apģērba elementu skandināviskas izcelsmes vai ietekmes). Klasiska vadonības sabiedrība. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur Daugavas lībieši 12. sākumā minēti Polockas kņaza meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan akmeņkrāvumu kapulauki, gan uzkalniņkapi, gan līdzenie kapi ar kremācijām un inhumācijām). 17. gs. Tomasa Jērnes 17.gs. 2. pusē sarakstītajā Livonijas vēsturē minēts, ka lībiešu tautas atliekas dzīvo dažos ciemos Salacas, Ainažu, Limbažu, Nabes un Liepupes apkārtnē. 19 gs. vidū nedaudzi lībieši vēl dzīvoja Svētciema apkaimē. Par vārdos nosauktiem Svētciema lībiešiem un viņu apdzīvotām 16 sētām 1849. gadā materiālu publicēja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns, minot 22 cilvēkus, kuri kaut cik pilnīgi runāja lībiešu valodā. Šēgrēns arī piemin, ka Vecsalacas muižas sētās lībiešu vairs neesot, bet daži, kaut arī visai apšaubāmi lībieši, vēl varot būt Ainažos. Vēl esošie lībieši strauji izzūdot, pārejot latviešos, jo viņi dzīvojot latviešu vidē izkliedētās viensētās un nespējot uzturēt savas valodas lietošanu. Vēl ap 1830. gadu lībieši varējuši savā starpā un pat muižas klaušu darbos sarunāties savā valodā, bet 1846.gadā lībiešu valoda bija reti dzirdama. Visi lībieši brīvi runājot latviski, pat vēl brīvāk nekā lībiski, bet visjaunākā paaudze vispār vairs nesaprotot lībiešu valodu. Vidzemes lībieši neesot Kurzemes līvus atzinuši par saviem tautas brāļiem.

Līvi - 20. gs. pirmajā pusē radīts nosaukums somugru valodu lietojošam subetnosam, kas izveidojies pēc 16. gs. beigām, kad uz mazpdzīvoto Ziemeļkurzemes piekrasti imigrēja visai liela skaita sāmsaliešu un kontinentālo igauņu (t.s. Līvu krastā līdz 16. gadsimtam līvu pēdas nav atrodamas). Pateicoties Kurzemes superintendenta P. Einhorna ziņām, varam samērā droši uz 17.gs. vidu Kurzemes līvu dzīvesvietu lokalizēt hercoga Engures muižas jūrmalā, kas stiepās no Klapkalnciema līdz Mērsragam. 20.gs. 20.gados somu valodnieks L. Ketunens Kurzemē pierakstīja trīs lībiešu etnonīmus – lībõ/z/, līvõ/z/ un retāk lietoto līvnikā. 1938. gadā, publicējot šos vārdus Lībiešu vārdnīcā, viņš rakstīja, ka tā laika lībieši sevis apzīmēšanai visbiežāk lieto vārdus kurālist, rāndalist un kalāmīed (kurzemnieki, jūrmalnieki un zvejnieki). Viņš atzīmēja, ka vārds lībõ/z/ ienācis no latviešu valodas, bet vārds līvõ/z/ - no igauņu, taču ar vācu valodas starpniecību.

20. gs. pirmajā pusē līvi apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā.  18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš līvu asimilācijas process.

Literatūra par šo tēmu

Grāvere Rita. Jānis Vilde un lībiešu antropoloģija. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 152.-164.lpp.
Mugurēvičs Ēvalds. Lībiešu izcelsmes un kultūras veidošanās problēmas. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr4., – 15.–37. lpp.
Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.
Bandere Vita. Jaunas atziņas lībiešu kultūras izpētē. // Latvijas vēsture LU, 2002., Nr. 3(47), 25-30. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
 '''Lībieši''' (lat. ''lyvones'', vc. ''Live, Livenvolk'', senkr. ''либь, любь''; pašnosaukums ''līb, lībe roust''), daiļliteratūrā arī '''līvi''' - tauta Daugavas un Gaujas upju lejteču baseinos, kā arī Vidzemes piekrastē (14. gs. Kurzemē ir bijuši vairāki ciemati 14.-15.gs. Talsu, Kuldīgas, Sabiles un Tukuma apkārtnē, kuru iedzīvotājiem somugriski vārdi, taču vai tie lībieši, vai avotos minētie vendi, nav zināms).
-Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats (~70% rotu un apģērba elementu skandināviskas izcelsmes vai ietekmes). Klasiska [[vadonības sabiedrība]]. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur Daugavas lībieši 12. sākumā minēti Polockas kņaza meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir [[Indriķa hronika|"Indriķa hronikā"]]. Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan [[akmeņkrāvumu kapulauki]], gan [[uzkalniņkapi]], gan [[līdzenie kapi]] ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū nedaudzi lībieši vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē, Svētciema apkaimē. Pirmās ziņas par vārdos nosauktiem Svētciema lībiešiem un viņu apdzīvotām 16 sētām 1849. gadā publicēja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns, minot 22 cilvēkus, kuri kaut cik pilnīgi runāja lībiešu valodā. Šēgrēns min, ka Vecsalacas muižas sētās lībiešu vairs neesot, bet daži, kaut arī visai apšaubāmi lībieši, vēl varot būt Ainažos. Vēl esošie lībieši strauji izzūdot gan mirstot, gan pārejot latviešos, jo viņi dzīvojot latviešu vidē izkliedētās viensētās un nespējot uzturēt savas valodas lietošanu. Vēl ap 1830. gadu lībieši varējuši savā starpā un pat muižas klaušu darbos sarunāties savā valodā, bet 1846.gadā lībiešu valoda bija reti dzirdama. Visi lībieši brīvi runājot latviski, pat vēl brīvāk nekā lībiski, bet visjaunākā paaudze vispār vairs nesaprotot lībiešu valodu. Vidzemes lībieši neesot Kurzemes līvus atzinuši par saviem tautas brāļiem.
+Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats (~70% rotu un apģērba elementu skandināviskas izcelsmes vai ietekmes). Klasiska [[vadonības sabiedrība]]. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur Daugavas lībieši 12. sākumā minēti Polockas kņaza meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir [[Indriķa hronika|"Indriķa hronikā"]]. Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan [[akmeņkrāvumu kapulauki]], gan [[uzkalniņkapi]], gan [[līdzenie kapi]] ar kremācijām un inhumācijām). 17. gs. Tomasa Jērnes 17.gs. 2. pusē sarakstītajā Livonijas vēsturē minēts, ka lībiešu tautas atliekas dzīvo dažos ciemos Salacas, Ainažu, Limbažu, Nabes un Liepupes apkārtnē. 19 gs. vidū nedaudzi lībieši vēl dzīvoja Svētciema apkaimē. Par vārdos nosauktiem Svētciema lībiešiem un viņu apdzīvotām 16 sētām 1849. gadā materiālu publicēja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns, minot 22 cilvēkus, kuri kaut cik pilnīgi runāja lībiešu valodā. Šēgrēns arī piemin, ka Vecsalacas muižas sētās lībiešu vairs neesot, bet daži, kaut arī visai apšaubāmi lībieši, vēl varot būt Ainažos. Vēl esošie lībieši strauji izzūdot, pārejot latviešos, jo viņi dzīvojot latviešu vidē izkliedētās viensētās un nespējot uzturēt savas valodas lietošanu. Vēl ap 1830. gadu lībieši varējuši savā starpā un pat muižas klaušu darbos sarunāties savā valodā, bet 1846.gadā lībiešu valoda bija reti dzirdama. Visi lībieši brīvi runājot latviski, pat vēl brīvāk nekā lībiski, bet visjaunākā paaudze vispār vairs nesaprotot lībiešu valodu. Vidzemes lībieši neesot Kurzemes līvus atzinuši par saviem tautas brāļiem.
 '''Līvi''' - 20. gs. pirmajā pusē radīts nosaukums somugru valodu lietojošam subetnosam, kas izveidojies pēc 16. gs. beigām, kad uz mazpdzīvoto Ziemeļkurzemes piekrasti imigrēja visai liela skaita sāmsaliešu un kontinentālo igauņu (t.s. Līvu krastā līdz 16. gadsimtam līvu pēdas nav atrodamas). Pateicoties Kurzemes superintendenta P. Einhorna ziņām, varam samērā droši uz 17.gs. vidu Kurzemes līvu dzīvesvietu lokalizēt hercoga Engures muižas jūrmalā, kas stiepās no Klapkalnciema līdz Mērsragam. 20.gs. 20.gados somu valodnieks L. Ketunens Kurzemē pierakstīja trīs lībiešu etnonīmus – ''lībõ/z/, līvõ/z/'' un retāk lietoto ''līvnikā''. 1938. gadā, publicējot šos vārdus Lībiešu vārdnīcā, viņš rakstīja, ka tā laika lībieši sevis apzīmēšanai visbiežāk lieto vārdus ''kurālist'', ''rāndalist'' un ''kalāmīed'' (kurzemnieki, jūrmalnieki un zvejnieki). Viņš atzīmēja, ka vārds ''lībõ/z/'' ienācis no latviešu valodas, bet vārds ''līvõ/z/'' - no igauņu, taču ar vācu valodas starpniecību.

Atšķirības starp "Lībieši" versijām

Versija, kas saglabāta 2023. gada 31. marts, plkst. 12.46

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt