Atšķirības starp "Liberum veto" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Libertum veto''' jeb '''brīvais aizliegums''' (lat. ''Liberum veto'') - princips [[Žečpospoļita]]s [[Seims|Seima]] parlamentārajā darbā, ka viens deputāts ar savu ''veto'' varēja apturēt likumprojekta stāšanos spēkā, jo saskaņā ar [[Radomas Konstitūcija|Radomas Konstitūciju]] ''Seima'' lēmumi stājās spēkā tikai visiem deputātiem vienbalsīgi tam piekrītot. Pirmais šīs tiesības pielietoja Trāķu deputāts Vladislavs Sicinskis 1652. gadā, uzliekot ''veto'' debatēm ārpus kārtības rullī noteiktā laika. 1669. gadā ''Seima'' Krakovas sesijā Kijevas pārstāvis Ādams Olizars ar savu ''veto'' apturēja visas sesijas darbu. Pēc 1764. gada ''libertum veto'' tiesības tika pielietotas | + | '''Libertum veto''' jeb '''brīvais aizliegums''' (lat. ''Liberum veto'') - princips [[Žečpospoļita]]s [[Seims|Seima]] parlamentārajā darbā, ka viens deputāts ar savu ''veto'' varēja apturēt likumprojekta stāšanos spēkā, jo saskaņā ar [[Radomas Konstitūcija|Radomas Konstitūciju]] ''Seima'' lēmumi stājās spēkā tikai visiem deputātiem vienbalsīgi tam piekrītot. Pirmais šīs tiesības pielietoja Trāķu deputāts Vladislavs Sicinskis 1652. gadā, uzliekot ''veto'' debatēm ārpus kārtības rullī noteiktā laika. 1669. gadā ''Seima'' Krakovas sesijā Kijevas pārstāvis Ādams Olizars ar savu ''veto'' apturēja visas sesijas darbu. Pēc 1764. gada ''libertum veto'' tiesības tika pielietotas reti, jo pirms ''Seima'' sesijas deputāti veidoja "konfederācijas" (pol. ''konfederacja''), kuras savu pozīciju saskaņoja laikus. ''Libertum veto'' tiesības atcēla 1791. gada 3. maijā pieņemtā ''Četrgadu Seima'' [[Konstitūcija]], nosakot balsošanā vairākuma principu. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 26. decembris, plkst. 20.46
Libertum veto jeb brīvais aizliegums (lat. Liberum veto) - princips Žečpospoļitas Seima parlamentārajā darbā, ka viens deputāts ar savu veto varēja apturēt likumprojekta stāšanos spēkā, jo saskaņā ar Radomas Konstitūciju Seima lēmumi stājās spēkā tikai visiem deputātiem vienbalsīgi tam piekrītot. Pirmais šīs tiesības pielietoja Trāķu deputāts Vladislavs Sicinskis 1652. gadā, uzliekot veto debatēm ārpus kārtības rullī noteiktā laika. 1669. gadā Seima Krakovas sesijā Kijevas pārstāvis Ādams Olizars ar savu veto apturēja visas sesijas darbu. Pēc 1764. gada libertum veto tiesības tika pielietotas reti, jo pirms Seima sesijas deputāti veidoja "konfederācijas" (pol. konfederacja), kuras savu pozīciju saskaņoja laikus. Libertum veto tiesības atcēla 1791. gada 3. maijā pieņemtā Četrgadu Seima Konstitūcija, nosakot balsošanā vairākuma principu.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 79. lpp.
- Sebastian Piątkowski. Radom - zarys dziejów miasta. - Radom, 2000, ISBN 83-914912-0-X
- Mariusz Markiewicz. Historia Polski 1492-1792. - Kraków, 2002, ISBN 978-83-08-04128-4
